918925

No Barikadopēdija
[[PJ19890825|]]

Cilvēku kamoliņi uz zemes pamazām ritinājās vaļā, dzīpars stiepās garumā. Sarkanbaltsarkanais karogs, kurš vēl nupat atradās kamola vidū, kļuva par ķēdes sastāvdaļu.

Vietām cieši rokās turēdamies, cituviet, kā jau īsti latvieši, cits citu spiezdami un savu vietu ķēdē izcīnīdami, citur savukārt tautiskajām jostām aizpildīdami tukšākos posmus, stāvēja tie, kas bija atnākuši.

Cēsu pusē bija nolijis lietus. Starp eglēm un pauguriem cēlās dūmaka kā garaiņi. Līdz pašai pamalei viss kustējās. Tāda nereāla izjūta — zeme it kā dziļi elpoja, kā milzīgs, iesnaudies dzīvnieks.

Un pāri šai zemei — ceļš. Sastindzis skudru ceļš. Vēlāk sapratu, kāpēc tik nereāla izjūta. Parasti taču ir otrādi — zeme visapkārt ir nekustīga un uz ceļa — kustība.

Zemāk nolaižoties, cilvēki ieguva parastākus apveidus. Viss nostājās savās vietās. Helikopters rūca, saceltais vējš sapūta grāvī zemē noliktās somas, sajauca stāvētājiem matus… Dažs māja ar roku. Mēs traucējām, tāpēc lidojām tālāk.

Piecpadsmit minūtēs nolidojām kilometrus piecdesmit, varbūt vairāk. «Kaut kur netālu lido vēl viens helikopters. Filmē,» — teica lidotājs Guntis Dieviņš. Lejā, tur uz ceļa, vairākās rindās stāvēja daudz, daudz mašīnu.

 

P. S. Gribu izlūgties piedošanu arī visiem tiem, kas stāvēja pie Brīvības pieminekļa un kam mūsu helikopters radīja diskomfortu.

 

AIVARS LIEPIŅŠ