17 stundas

No Barikadopēdija
Versija 2022. gada 14. novembris, plkst. 21.33, kādu to atstāja Edgars (Diskusija | devums) (Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/05/04 |Issue number=84 |Page number=2 |Original title=17 stundas }} TĀS aprises varam iezīmēt pēc Ivara Godm...)

TĀS aprises varam iezīmēt pēc Ivara Godmaņa un LTF frakcijas Valsts likumdošanas komisijas priekšsēdētāja jurista Romana Apsīša analītiskajiem spriedumiem.

TAJĀ ir definēts pārejas posms, kura konkrētos termiņus, savstarpēji vienojoties, nosaka Baltijas valstis, un pēc tam tās kopīgi runā ar Maskavu. Pārejas posms ir vajadzīgs, lai sagatavotu stabilu pamatu reālajai neatkarībai.

I. Godmaņa komentārs: «Baltijas vienotā nostāja pret Maskavu nenozīmē, ka Lietuvai vajadzētu «mīkstināties». Jāpanāk kopīgas programmas izstrāde, kas respektētu arī Maskavas ekonomiskās un militārās intereses.»

Romāns Apsītis:

— Mūsu dokumenta projekts nav «tāds kā Igaunijai» vai «tāds kā Lietuvai». Šim dokumentam ir savas īpatnības. Mēs gribam nostāties uz neatkarības ceļa, bet ejot caur pārejas posmu. Tas sākas ar dokumenta pieņemšanu un beidzas tad, kad Latvijā ir atjaunotas 1922. gada Satversmē paredzētās valsts struktūras.

Mūsu koncepcija ir tāda, ka 1922. gada Satversme de iure visu laiku bijusi spēkā. De facto mēs gribam atjaunot Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu, kuru grozīšanai bija nepieciešama visas tautas nobalsošana.

Kāds sevišķi pedantisks žurnālists (iespējams, vācietis) vēlējās «|oti precīzi» izdibināt, kāds būs PSRS konstitūcijas juridiskais statuss Latvijā.

Ivars Godmanis:

— Ļoti precīzi tas būs redzams pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.

Salīdzinājumā ar Igauniju («PSRS konstitūcija un likumdošanas akti Igaunijas teritorija nav spēkā») mums pārejas posmā darbojas likumdošanas akti, kas nav pretrunā ar četriem minētajiem Satversmes punktiem. Turklāt mūsu dokuments ir radikālāks nekā Igauņiem, jo tiek atjaunota Satversme. Salīdzinājumā ar Lietuvu mums īpašs punkts par komisijas izveidi sarunām ar Maskavu.

Armijas jautājums? Anatolijs Gorbunovs: «Jānoslēdz abpusēji izdevīgs nolīgums.»

Un atkal — satrauktas Maskavas žurnālistes jautājums:

— Situācija pēc LND pieņemšanas — kādu nacionālo grupu reakcija jūs biedē?

Ivars Godmanis:

— Ceru un esmu pārliecināts, ka nebūs tādu sadursmju, kādas te cenšas iztēloties.

Esmu pret to, ka Latvijas Republikas suverenitātes un valstiskuma jautājumi tiek reducēti uz nacionālo attiecību problēmām.

Latvijas valstiskums nav robežšķirtne starp nācijām. Sadursmju nebūs!

Arī pēc preses konferences vairāki deputāti turpināja atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Mavriks Vulfsons anglosakšu zemju pārstāvjiem viņu dzimtajā valodā izskaidroja «Baltijas jautājumu». Indulis Bērziņš, kas līdz parlamentārieša darbības uzsākšanai bija mācījis politoloģiju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, sarunājās ar «ārzemju studentiem».

— Manas personiskās domas ir tādas, ka pārejas posms nevarētu ilgt vairāk par pāris gadiem. Ja tas ir ilgāks, tad kļūst bezjēdzīgs. Bet nevar arī sasteigt, jo nav pieļaujama nekāda vardarbība.

Lietuva pirmā izvirzīja jautājumu, kas ir visu Baltijas valstu jautājums. Paldies Lietuvai, ka tā to izdarīja 23 dienas agrāk, nekā tika pieņemts PSRS likums par (ne)izstāšanos. Mēs nekur neesam iestājušies, tāpēc mums arī nav jāizstājas. Pateicoties Lietuvai mums tagad ir vieglāk izskaidrot to jautājumu, nu, kaut vai Rietumu žurnālistiem.

Mums jālikvidē okupācijas sekas, un tā ir problēma, kas palikusi pēc otrā pasaules kara.

Es gribētu teikt — tā ir visas pasaules problēma.

Ar cerību un ticību rītdienai preses konferencē 2. maijā piedalījusies arī

MĀRA KIOPE

U.BRIEŽA foto