Valodu likuma pamatā - sadarbību un konsolidāciju (2)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
A. Builis,
Latvijas PSR tautas izglītības ministrs
Es atbalstu Valodu likuma projektu. To atbalstīja arī 18. aprīlī notikusī republikas tautas izglītības darbinieku aktīva sanāksme. Ir pēdējais laiks valsts valodas, latviešu valodas statusa nostiprināšanai republikā. Ja mēs to nedarīsim tagad, tad drīz nonāksim tādā situācijā, kāda izveidojusies Baltkrievijā, Kazahijā, Kirgīzijā un citur, kur daļa vietējo jauniešu vairs negrib mācīties dzimtajā valodā. Lai šie bēdīgie piemēri mums noder par pēdējo brīdinājumu nepieļaujamai vienaldzībai pret mātes valodu, tautas kultūru un izdzīvošanu mūsdienu apstākļos.
Likumprojektā ietverto praktisko uzdevumu izpilde lielā mērā būs pedagogu pienākums, vispirms mācot bērnus un pusaudžus skolā. Tāpēc pievērsīsimies tieši šiem jautājumiem. Šodien daudzi plēnuma dalībnieki jau runāja par stundu skaitu latviešu valodas mācīšanai skolās ar krievu mācībvalodu. Jā, patiesi, pašlaik no 1. līdz 10. klasei nedēļā 21 stundu māca latviešu valodu, bet ar 1. septembri šis skaits pieaugs līdz 24 stundām. Labai valodas apguvei arī tā vēl nepietiek. Bet mēs nevaram uzreiz forsēt stundu skaita palielināšanu, labi apzinoties, ka mums nav tik daudz pedagogu kadru. Tāpēc mēs vienlaicīgi paplašinām pedagogu kadru sagatavošanu un palielinām stundu skaitu.
Biedrs Bresis savā referātā jau minēja, cik daudz pedagoģisko kadru mēs pašlaik gatavojam augstskolās. Es teikšu vēl vairāk, proti, ka augstskolas beidzēji mums jāgaida trīs, četrus un plecus gadus, tāpēc Tautas izglītības ministrija nonākusi pie secinājuma, ka latviešu valodas skolotāji vairāk jāgatavo arī pedagoģiskajās skolās. Ar nākamo gadu 30 šādus skolotājus gatavos Rēzeknes pedagoģiskā skola.
Tajā pašā laikā skolu pedagoģiskajām padomēm ir dotas tiesības šo stundu skaitu palielināt, ja tām ir skolotāji un mācību materiālā bāze. Kamēr vecāki strīdas par latviešu valodas mācīšanas nepieciešamību, tūkstošiem bērnu jau ir apguvuši valodu. Ar nākamo mācību gadu visos bērnudārzos pēc vecāku vēlēšanās latviešu valodu mācīs piecgadīgiem un sešgadīgiem bērniem.
Daļā sabiedrības valda uzskats, ka agrāk skolās nepietiekami mācīja latviešu valodu, tāpēc tagad to prot slikti. Šādam apgalvojumam ir zināms pamats. Sabiedrība bija vienaldzīga pret pamatnācijas valodu, jo «labais tonis» par savstarpējo sazināšanās līdzekli prasīja izmantot galvenokārt krievu valodu. Tas veidoja arī vispārējo attieksmi pret latviešu valodas mācīšanu skolā. Tagad, sabiedrības garīgās atjaunotnes laikā, situācija ir krasi mainījusies. Apzināmies, ka izglītības darbiniekiem, it īpaši skolas, un sabiedrisko organizāciju vadītājiem paaugstināmas prasības valodu mācīšanā un apritē. Aicinu arī Latvijas Komunistiskās partijas CK locekļus, deputātus, partijas un padomju aktīvu, kas pēdējā laikā biežāk apmeklē skolas, interesēties par šiem jautājumiem. Saka, ka daudziem slikti padodas valodas. Tādi gadījumi ir, it īpaši mūža otrajā pusē. Pusaudžiem un vidējo gadagājumu cilvēkiem šādām runām nav objektīva pamata. Prakse rāda. ka nepieciešamības gadījumā, piemēram, saņemot norīkojumu strādāt ārzemēs, speciālists neatkarīgi no vecuma un nacionālās piederības valodu apgūst pusgada vai gada laikā. Visu izšķir ieinteresētība, griba un patiesa vēlēšanās apgūt valodu.
Interfrontes mītiņos, kas bija vērsti pret Valodu likuma projektu, vienā no lozungiem bija jautājums: kur apgūt latviešu valodu? Atbilde, manuprāt, ir skaidra — visur: bērnudārza, skolā, mājās, sabiedrībā. Tikai ne stāvot ar plakātu rokā!
Valodas mācīšanu skolā nevar atraut no visa mācību procesa. Tā Interfrontes deklarācijā pareizi pasvītrota nepieciešamība pastiprināti mācīt latviešu valodu, Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, kultūras vēstures pamatus. Kur ņemt laiku? To nevar darīt, tālāk pārslogojot skolēnus. Viena no rezervēm ir mācību laika pagarināšana vidusskolas pēdējo klašu posmā: padarīt to Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā trīsgadīgu tāpat kā skolās ar latviešu mācībvalodu, par ko runāja vairāki plēnuma dalībnieki.
Lai noskaidrotu vecāku attieksmi pret šo jautājumu, ministrijas uzdevumā ir izdarīts speciāls pētījums. Aptaujāti jaunie vecāki, kuru bērni tikko sāk mācīties skolā. Izrādās, ka 48 procenti aptaujāto piekrīt šādam variantam. 44 procenti nepiekrīt, bet pārējiem nav stingra viedokļa. Dažas vidusskolas izteikušas gatavību šoruden sākt pakāpenisku pāreju uz trīsgadīgām mācībām vidusskolas vecākajās klasēs. Tomēr nesaistīsim mācību laika pagarināšanu tikai ar valodas mācīšanas uzlabošanu.
Dzīve ir izvirzījusi šo jautājumu jau citā sakarā un daudz agrāk. Padomju Savienībā praktiski ir 10—11 gadu vidusskolas kurss, bet vai tā nav par maz? Vai šajā laikā var sagatavot humānai sabiedrībai, padomju sabiedrībai nepieciešamo cilvēku? Vai mums nevajadzētu iet to ceļu, ko iet vesela virkne citu valstu, un dot mācībām vidusskolā 12—13 gadus. Tad šis jautājums tiktu atrisināts. Manuprāt, tas ir cieši saistīts ar apspriežamo Valodu likumprojektu. Tas dos iespēju plašāk diferencēt mācības jau vidusskolā un attīstīt talantus no mazotnes.
Latviešu valodas pulciņus pieaugušajiem vada daudzi skolotāji un augstskolu mācību spēki. Metodiskā ziņā daļa pedagogu nav gatavi šādam darbam. Esam centušies organizēt pulciņu vadītāju kursus un pieredzes apmaiņu. Tomēr ar to nepietiek. Tāpēc atbalstu šodien izskanējušo ideju par valodu centra dibināšanu. Tā uzdevums būtu metodiski vadīt valodu mācīšanu pieaugušajiem, rūpēties par mūsdienīgu metožu izmantošanu un mācību līdzekļu izdošanu.
Centrs varētu risināt arī otru problēmu — citu PSRS tautu valodu un svešvalodu mācīšanu pieaugušajiem, tāpat veikt darbus, kas izriet no likumprojekta 13. panta par valodu prasmes noteikšanu. Šajā sakarā aicinu nežēlot līdzekļus valodu centra izveidei un metodiskā dienesta nostiprināšanai. Atkārtoti lūdzu Latvijas Komunistiskās partijas CK tomēr panākt metodiska žurnāla izdošanu izglītības vajadzībām. Tas būs nopietns ieguldījums Valodu likuma realizēšanā.
Atsaucība valodu pulciņu organizēšanā rudenī bija ļoti liela. Diemžēl uz pavasara pusi klausītāju saime ir krietni sarukusi. Tas liek domāt, ka, pieņemot Valodu likumu, būs nepieciešams papildus stimulēt pastāvīgu interesi. Piemēram, saistīt valodas zināšanu ar kategorijas paaugstināšanu iedzīvotāju apkalpošanas sfērā un kompetences noteikšanu amatam. Mācību gaita jāapspriež kolektīvu sanāksmēs. Savā laikā partijas organizācijās ļoti interesējās par politiskajām un ekonomiskajām mācībām. Valodu apguve mūsdienu apstākļos ir pelnījusi tikpat nopietnu interesi un pieeju.
Sabiedrības demokratizācijas procesa gaitā republikā izveidojušās mazākumtautību nacionālās kultūras biedrības, kas interesējas par bērnu mācīšanu dzimtajā valodā. Šogad fakultatīvi lietuviešu valodu mācās sešu Rīgas skolu 200 audzēkņi. Darbs uzsākts arī Bauskas, Ogres un Rīgas rajonos.
Igauņu kultūras biedrība veicinājusi fakultatīvu igauņu literārās valodas apguvi svētdienas skolās, kas izveidotas Rīgas 3. un 58. vidusskolā, kā arī Alūksnē, Salaspilī un Zvejniekciemā. Ebreju kultūras biedrība izteikusi vēlēšanos ar 1. septembri atvērt Rīgā skolu 250 audzēkņiem. Diemžēl Rīgas pilsētas izpildkomiteja vilcinās ar piemērotu telpu ierādīšanu.
Jaunajā mācību gadā mazākumtautību klašu un skolu skaits pieaugs. Tautas izglītības ministrija uzskata par savu pienākumu kopā ar nacionālajam kultūras biedrībām apmierināt mazākumtautību iedzīvotāju prasības izglītības jomā. Tas būs reāls ieguldījums Valodu likuma realizēšanā.
Nobeigumā gribu atgriezties pie Valodu likumprojekta 12. panta. Burtiski izprotot attiecīgā panta tekstu, var izveidoties situācija, kad jauniešu uzņemšana mācību iestādēs tiks realizēta tikai proporcionāli iedzīvotāju nacionālajam sastāvam, neiedziļinoties jautājumā par to, kādi speciālisti republikai vajadzīgi. Tas izpaudās jau projekta apspriešanas gaitā. Šajā sakarā aicinu deputātus apsvērt iespēju Valodu likuma 12. pantu formulēt šādā redakcijā:
«Latvijas PSR nodrošina vidējās speciālajās, arodvidusskolās un augstākajās mācību iestādēs mācības valsts valodā republikai nepieciešamajās specialitātēs neatkarīgi no mācību iestādes resorpakļautības. Specialitāšu sarakstu, kuru apguve Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai nepieciešama krievu vai citā valodā, nosaka Latvijas PSR Ministru Padome.»
A. ČIŠČAKOVS,
partijas Rīgas rajona komitejas pirmais sekretārs
Rīgas rajons, kas kā gredzens aptver republikas galvaspilsētu un ir vislielākais lauku rajons, uztver veselīgās zemnieku atmodas strāvas un aktīvi iesaistās pārbūves procesos. Savukārt no Rīgas jūtama divējāda, ļoti pretrunīga ietekme.
No vienas puses, radošās inteliģences jaunstrāvnieciskās idejas, no otras — Interfrontes vāji slēptais pretspars pārbūvei. Tāpēc es gribu izteikt rajona komunistu domas, kas izskanēja partijas organizāciju sapulcēs un sanāksmēs darba kolektīvos. Tās atspoguļotas rezolūcijās, lēmumos un vēstulēs, kurās cilvēki pauž savus uzskatus apspriežamajā jautājumā. Atzīmēšu, ka šos viedokļus pauž rajons, kurā tikai nedaudz vairāk kā puse iedzīvotāju ir latvieši. Es varu droši apgalvot, un tam ir konkrēts pamats, ka rajona iedzīvotāju lielākajai daļai nav problēmas — būt vai nebūt latviešu valodai, zināt to vai nezināt.
Jautājums ir cits. Kopš sākusies Valodu likuma apspriešanas kampaņa, Rīgas rajona partijas organizācijā izskan pamatotas bažas par pašu apspriešanas gaitu, par to, kādā gultnē tā ievirzās, kā arī par pašreizējo šīs apspriešanas kulminācijas momentu.
Pārāk ilgi šis jautājums tika turēts emociju līmenī — ar atkāpēm un pielāgošanos, pat ar zināmu iztapību. Komunistos nav īstas pārliecības, ka tas jāapspriež CK plēnumā. Bet, ja mēs tomēr esam nonākuši līdz šāsdienas sarunai, mums jāapzinās sava atbildība par šī jautājuma izlemšanu. Mums jāapzinās arī tās politiskās mācības, ko esam guvuši no šī ieilgušā procesa. Tās ir acīm redzamas. Proti — tās devušas Interfrontes kustībai iespēju rast atbalsta punktu. Iespēju izvērst savu demagoģisko politiku, kas visspilgtāk izpaužas tās organizētajos mītiņos. Kādu rezonansi šie saieti izraisījuši republikā, mēs zinām, un zinām arī to, ko no tā ieguvusi partijas autoritāte kopumā. Pateicoties zināmai atklātībai, spilgti izgaismojušies atsevišķi cilvēki — politiskie vadītāji, kas parādījuši savu nostāju, un tagad zināms, kāds turpmāk būs viņu politiskais kurss.
Šie mēneši bija smagi jau tāpēc vien, ka mēs atļāvāmies debatēt par vispārcilvēciskām vērtībām — būt vai nebūt valodai, būt vai nebūt tautai. Mēs apšaubām tautas pamatelementu — valodu. Un tas notiek laikā, kad visā civilizētajā pasaulē valodu zināšana ir cilvēku attīstības, kultūras un intelekta rādītājs. Vai tiešām mums tā visa ir par daudz? Pajautāsim paši sev, viens otram. paraudzīsimies apkārt — vai tiešām mūsu ideāls ir vienveidīga, bezpersoniska, beznacionāla masa?
Materiālistiskais pasaules uzskats pauž, ka vide un apstākli ir objektīvs sabiedrības un indivīda attīstības nosacījums. Šodien, izlemjot jautājumu, mēs nedrīkstam vadīties no egoistiskiem to cilvēku viedokļiem, kuri valodu nevar iemācīties, kaut gan, pēc mūsu dziļākās pārliecības, tā ir negribēšana, jo nav bijusi nepieciešamība. Nedrīkst rīkoties arī to cilvēku vārdā, kuru stabilie krēsli konkrētajā gadījumā kļūst labili. Mums šis jautājums jāapskata no nākotnes pozīcijām. To bērnu vārdā, kuri jau šā gada rudenī ies bērnudārzā un pirmo reizi vērs skolas durvis, to vārdā, kuri šodien dzimst. Un, ja šiem zīdaiņiem ir liegts ar mātes pienu uztvert organisko saikni ar vietu, kurā viņiem būs jādzīvo, mēs esam atbildīgi par to, lai viņiem nebūtu jāsaskaras ar tām problēmām, par kurām šodien nevar vienoties viņu mātes un tēvi, māsas un brāļi.
Ir jautājumi, kurus nelemj referendumos, ar skaitlisko pārsvaru vai no spēka pozīcijām, kā to ierosina Interfrontes līderi. Runa ir par vērtībām, kas veidojušās un apliecinājušās gadsimtu gaitā. Tās ir valoda un tauta. Šobrīd savos spriedumos un nostādnēs mēs esam nonākuši pie tā, ka šīs vērtības var tikt iznīcinātas dažu paaudžu laikā, turklāt visprogresīvākās iekārtas apstākļos un humānas internacionālisma idejas vārdā.
Konsolidācijai nav alternatīvas. To rajona komunisti apzinās, ņemot vērā reālo situāciju. Bet mēs arī apzināmies, ka konsolidācija nav iespējama kā nepārtraukta vienpusēja piekāpšanās. Valodu likuma projekts jau tā izbaudījis pārāk daudz kompromisu un atkāpju. Varbūt vismaz šodien tam pieliksim punktu no partijiskuma izpratnes viedokļa. Mums jāapzinās, ka šodien ieņemtā nostāja būs zināmā mērā Latvijas vēsturisko notikumu atbalss un atbilde uz tiem. Tā būs atbilde uz to, kādas vēsturiskas mācības mēs esam guvuši no 1959. gada. Un vai vispār esam spējīgi tās gūt, vai arī mākam tikai atkārtot pagātnes kļūdas, kas šodien kā bumerangs mūs sit ar savu nelīdzsvaroto republikas ekonomiku, izpostīto ekoloģiju un kroplo sociālo struktūru. Atkārtota pagātne ir arī atkārtota nākotnes prognoze, kurā nevarēs būt un nebūs cilvēka cieņai atbilstoša dzīves līmeņa, draudzīgu tautu attiecību un harmoniska, kulturāla cilvēka. Tā būs arī atbilde, vai mēs ejam pārbūves gaismas vai tumsas virzienā.
50 atbildi galda daudzi republikas iedzīvotāji, latviešu tautības komunisti. Mēs visi zinām, kāda atplūde notiek no partijas rindām. Šodiena parādīs, vai tā palīdzēs stiprināt partijas rindas un autoritāti vai ne. Katrā gadījumā vienaldzīgo nebūs, jo darba kartībā ir pārāk principiāls jautājums.
Tas ir goda un sirdsapziņas, izpratnes un attieksmes jautājums. Un šie jēdzieni vai nu ir, vai to nav. Tāpēc konsolidācijas pamata tiek likta spēja atrasties vienā pamatvērtību izpratnes līmeni gan no internacionālisma, gan no nacionālajām pozīcijām. Un tikai tad seko pakārtotas lietas — valodas apgūšanas mehānisms, iespējas, skolotāji, vārdnīcas u. tt.
Šī diena rādīs, kā mēs ieiesim vēsturē, — kā Ļeņina nacionālās politikas turpinātāji vai kā Pelšes un Vosa mantinieki. Pēdējiem tauta jau ir devusi savu novērtējumu.
Varbūt ir pienācis brīdis izbeigt procesu, kad partijas darbinieku uzvārdi kļūst par tumsonības laiku un necilvēcisku notikumu apzīmētājiem. Strādāsim un lemsim tā, lai šis saraksts nepapildinātos, sāksim to šodien un balsojot padomāsim, vai ieiesim vēsturē kopā ar republikas progresīvajiem cilvēkiem latviešu tautas centienos.
Tā kā šodien plēnuma ieskaņā bija priekšlikums, atjaujiet arī man izteikt priekšlikumu. Ņemot vērā jautājuma nozīmīgumu un atbildību, ierosinu papildināt to cilvēku loku, kuriem ir balsstiesības. Būtībā šāsdienas forums ar tajā pieaicinātajiem cilvēkiem veido republikas partijas un padomju darbinieku aktīvu. Tie ir cilvēki, kuru lielāka daļa nav CK locekļi. Piemēram, no 24 lauku rajonu pirmajiem sekretāriem tikai pieci ir CK locekļi un trīs — CK locekļu kandidāti. Tātad lielākā dala to cilvēku, kuri visciešāk saistīti ar reālajiem dzīves apstākļiem, ar komunistiem, ar cilvēku noskaņojumu un viņu domām, nevar izteikt savu viedokli balsojot. Ierosinājums saskan arī ar aprīļa beigās PSKP CK Plēnumā lemtajiem jautājumiem, republikā šis darbs vēl ir jāveic, tāpēc būtu pareizi pieņemt šāsdienas lēmumu, balsojot visiem klātesošajiem.
I. ĶEZBERS,
Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs
Šodien Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā un rīt Padomju Latvijas Augstākās Padomes sesijā mēs izskatīsim jautājumu, kā aizsargāt un tālāk attīstīt latviešu valodu Latvijā. Sakiet, lūdzu, vai šajā konstatācijā mēs visi nesaklausām traģisma pieskaņu? Mēs četrus gadu desmitus esam veidojuši sociālisma sabiedrību republikā, ignoranti izturoties pret nācijas pamattiesībām. Šodien un rīt mēs sanākam kopā, nevis lai kaulētos par noteikumiem, kur un kā runāt latviski. Mums, komunistiem, šodien ir jāpieņem politisks lēmums par latviešu valodas pilnasinību Tēvzemē. Tas nav un nevar būt kompromisa meklējums, bet tā ir tautas pamatota prasība. Ja mēs, komunisti, esam ar tautu, tad šīsdienas plēnuma lēmumam ir jābūt īstam — tam jāskan: par pilnasinīgu, dzīvotspējīgu latviešu valodu. Es esmu pārliecināts, ka katrs patiess Internacionālisms pievienosies mums Ar viltus internacionālistiem mums nav pa ceļam.
CK birojā mēs esam devuši savu novērtējumu viltus internacionālistiem, kuri latviešu valodas nosargāšanas un normālas attīstības ceļu mēģina kompromitēt un graut, aģitējot par politiskiem streikiem, organizējot tos. Esmu pārliecināts, ka šodien plēnumā komunisti vienprātīgi nosodīs šādu rīcību un partijas Rīgas pilsētas komitejai beidzot pietiks drosmes un principialitātes pateikt komunistiem Interfrontē, ka pārbūves un sabiedrības demokratizācijas apstākļos ir tikai divas iespējas — vai nu partijas politikas konsekventa realizācija, vai nu ultimāti un streiki, šķiroties no partijas biedra kartes. Politisku streiku organizētājiem nav vietas mūsu partijā.
Uzskatu, ka šajā plēnumā mums jārada tāds politisks klimats, kas izslēgtu ultimātu un streiku valodu. Aicinu CK locekļus pieņemt šādu lēmumu un atbalstīt CK pozīciju šajā jautājumā, nosodot tos, kas aģitē par streikiem un organizē tos.
Gribētos atbildēt biedram Petrakovam, kas uzstājās komunistu vārdā un nolasīja rezolūciju, kurā biju minēts kā komunists, kas bijis uzaicināts apmeklēt partijas sapulci, bet neesot ieradies. Gribu pateikt, ka ik nedēļu apmeklēju vismaz trīs četrus kolektīvus. Man nav saprotams tā biedra tonis, kas runāja no «Komutatora». Vēlreiz gribu uzsvērt, ka manis uzaicināšana uz «Komutatora» kolektīvu bija ultimatīva: ierasties tādā un tādā datumā un uzstāties komunistu priekšā. Nedēļu pirms tam piezvanīju un lūdzu pārcelt tikšanos uz citu laiku. Pēc tam sekoja vēstule, jau adresēta Vitālijam Soboļevam, lai, tā sakot, piespiestu mani runāt sapulcē. Es vēlreiz atkārtoju: esmu par kontaktiem, bet uzstāšos tikai tad, kad tiks runāts mums, komunistiem, saprotamā valodā. Ultimatīvi aicinājumi man nav pieņemami.
Biedri! Šajā situācijā mums jāmeklē konstruktīva saprašanās starp visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas vēlas veidot starpnacionālās attiecības uz ļeņiniskajiem godīguma un taisnīguma principiem.
Un tagad — par apspriežamā jautājuma morālo, emocionālo aspektu. Ja mēs esam politiķi, mēs nedrīkstam to novērtēt par zemu. Daudzo mūsu lielvalsts tautu atmoda un nacionālās pašapziņas pieaugums ir realitāte. Apsveicama realitāte. Mani nākamie vēlētāji Kurzemes pusē pēdējās nedēļās daudzkārt teikusi: mēs esam par tautu saprašanos, bet mēs gribam, lai mūsu Tēvzemē brīvi skan mūsu mātes valoda. Nelīdztiesība pagātnē rada pāridarījuma sajūtu šodien. Tikai pagātnes deformāciju izskaušana radīs sociāla taisnīguma un gandarījuma sajūtu rīt.
Taču ne mazāk kā latviešu valodas izskalošanās process daudzus cilvēkus dziļi aizvaino tā kņada, pašapzinīgā ignorance, karojošais nacionālais nihilisms, par ko nereti izvērtās valodu problēmas apspriešana.
Domāju, ka tāda jautājuma nostādne aizvaino arī tos krievu cilvēkus, kuri latviešu valodu prot vai vēlas apgūt. Tas aizvaino arī mūsu poļu, ebreju, lietuviešu un citu tautību līdzpilsoņus Latvijā, kuriem tiesības attīstīt un lietot savu dzimto valodu līdz pat pēdējam lai kam ne ar ko nav bijušas garantētas.
Valodu jautājums skar ikvienu sabiedrības locekli. Tāpat kā nacionālās attiecības kopumā, tā ir visai delikāta un jutīga sfēra. Tās reglamentēšanai jāpieiet maksimāli taktiski. To atzīstot, strikti nodalāmi sekojoši aspekti.
Lielajām kaislībām ap Valodu likumu nereti nav objektīva pamata. Visai lielai strādājošo (un arī nestrādājošo) mūsu līdzpilsoņu daļai Valodu likuma ieviešana neradīs nekādus sarežģījumus. Apmeklējot iestādi vai tirdzniecības uzņēmumu, valodu izvēlēsies pilsonis. Arī turpmāk Latvijā visa veida izglītību, arī augstāko, varēs iegūt latviešu un krievu mācībvalodā.
Valodu likums vispirms attiecas uz dažāda ranga ierēdņiem, apkalpojošās sfēras darbiniekiem, kuriem otras valodas prasme ir nepieciešama profesionāla, lietišķa īpašība. Tā ir obligāts priekšnoteikums, lai garantētu jebkuram pilsonim valodas izvēles brīvību un, ja no šis puses skan balsis par cilvēka vai pilsoņa tiesībām, tad sauksim taču lietas īstajā vārdā!
Es apzinos, ka būs vēl daudz jāstrādā, pacietīgi jāskaidro, lai kliedētu apzināti un neapzināti izveidotos priekšstatus par starpnacionālo attiecību un valodu problēmas izkārtojuma it kā vienpusējo ievirzi. Mums ir jāveic vērienīgs izskaidrošanas darbs, it īpaši krievu valodā. Es ticu. ka vispārdemokrātisku, civilizētu principu kodificēšana un ieviešana mūsu ikdienas praksē nevis šķels vai norobežos mūs, bet gan radīs pamatu kvalitatīvi jaunam starpnacionālo attiecību līmenim, kas balstītos uz patiesu līdztiesību un savstarpēju cieņu. Tas atbilst partijas XIX konferences noteiktajam kursam uz nacionālo interešu saskaņošanu, republiku suverenitātes nostiprināšanu.
Apspriežot valodu likumprojektus, daudz runāts par Latgali. Republikas sabiedrība ieinteresēti un vērīgi seko tam, kā Daugavpils vadība lemj un, cerēsim, arī darīs, lai pakāpeniski formētu labvēlīgus apstākļus latviešu valodas funkcionēšanai Un tomēr — galvenais ir Rīga.
Tuvojoties Rīgas astoņsimtgadei, mūsu pienākums pret pārējo pasauli, iepriekšējām paaudzēm ir kopt un veidot savu pilsētu ka senu eiropeisku politisko un kultūras centru ar demokrātiskām starpnacionālās saskarsmes tradīcijām. Bet Rīga ir un būs Latvijas galvaspilsēta — te harmoniski jāattīstās visām iedzīvotāju nacionālajām grupām, bet brīvi jāskan latviešu valodai, jāatspoguļojas mūsu tautas gad simtu tradīcijām.
Tas uzliek mūsdienu Rīgas vadītājiem lielu atbildību. Tāpēc, manuprāt, nepieciešama lielāka ieinteresētība Latvijas PSR Tautu foruma ieteikumu īstenošanā par dažādo nacionālo kultūrizglītības centru izveidi. Aktīvāk jāizpaužas rūpēm par latviešu valodas funkcionēšanu pilsētas iestādēs.
Redzamākie kultūras darbinieki izvirzījuši tēzi par valodas ekoloģiju. Visā Padomju Savienībā aizvien imperatīvāk skan prasība atjaunot vēsturiskos nosaukumus, jo katrs reģions ir cietis no nacionālās toponīmikas izkropļošanas.
Arī mūsu pienākums pret Latviju ir sargāt un glabāt senos vietvārdus. Jebkura vārda došana vai pārdēvēšana jāredz nacionālo tradīciju, Latvijas kultūrvides, tautas vēsturisko likteņu kontekstā. Lai izslēgtu konjunktūrismu un arī neprofesionālismu, jāuzklausa speciālistu viedokļi un jāizzina iedzīvotāju vēlmes. Ievērojami jāaktivizē izskaidrošanas darbs. It īpaši krievu valodā.
Mēs liekam lielas cerības uz vasaras vidū paredzēto PSKP Centrālās Komitejas Plēnumu par nacionālo attiecību jautājumiem. Nopietnas sarunas par šim problēmām nav bijis vairākus gadu desmitus, bet pārbūve nav iedomājama bez laikmetīgas nacionālās politikas koncepcijas. Sabiedrības atjaunotnes vārdā ir jāatbrīvojas no deformācijām starpnacionālajās attiecībās. Gribētos, lai gaidāmā Plēnuma materiāli, tajā izskatāmās koncepcijas meti būtu pilnvērtīgi sagatavoti. Šajā darbā noteikti jāpiedalās republiku pārstāvjiem, kā Ļeņins savulaik teica — nacionāļiem. Un mēs lūdzam CK vadību Maskavā pieaicināt un noklausīties ekspertus arī no Latvijas.
No šīs tribīnes es gribu vēlreiz uzsvērt: mēs esam pateikusi «nē» jebkuram spiedienam, jebkurai demagoģijai. Mēs iestājamies par demokrātiskiem, taisnīgiem risinājumiem un ticam, ka gūsim atbalstu un izpratni darbaļaudis.
E. EGLĪTIS,
Latvijas jūras kuģniecības partijas komitejas sekretārs
Pārbūves procesi, ko sāka partija un atbalsta tauta, šobrīd norit sarežģītos apstākļos. Politiskās situācijas asumu rada Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums Nr. 46 par migrāciju, Latvijas PSR Valodu likuma projekts, LTF atteikšanās norobežoties no antisociālistiskajām organizācijām un sadarboties ar IF, pārkārtošanās procesos, ultimātivās prasības, ko izvirza IF, kas atbalsta iespēju politiskās problēmas risināt ar streikiem uzņēmumos, un daži citi notikumi un parādības, kas galvenokārt ir saistīti ar vienpusīgu tautas nacionālās pašapziņas pieauguma izpratni. Rezultātā notiek pilsētas iedzīvotāju nošķiršanās pēc nacionalitātes, tai skaitā komunistu vidū, un tas atsaucas uz LKP CK XV plēnuma lēmumu izpildei veltīto pūliņu rezultativitāti. Šie lēmumi joprojām daudzējādā ziņā nav izpildīti. Masu informācijas līdzekļiem adresētā kritika izraisa slimīgu reakciju žurnālistu vidū, laikrakstu, žurnālu, radio un televīzijas redakcijās, kā arī to partijas organizācijās. Cienījami cilvēki — radošās inteliģences pārstāvji — tribīni un masu informācijas līdzekļus nereti izmanto nevis tādēļ, lai veidotu padomju zemes tautu draudzības un savstarpējās palīdzības attiecības, bet tādēļ, lai uzsvērtu pamattautības pārākumu un priekšrocības.
Nav nekā pārbūvei un arī vienkārši cilvēku līdzāspastāvēšanai kaitīgāka kā rosināt tautu savstarpēju naidu uz nacionālā pamata. Turklāt steiga, ar kādu tiek pieņemti lēmumi par migrāciju, likums par valodām un likums par pilsonību, ieviesta nacionālā simbolika, ignorējot sociālistisko, ļauj spriest par cenšanos grupu un arī personiskajās interesēs par katru cenu iegūt politisku kapitālu, ekspluatējot nacionālās pašapziņas pieaugumu. Ne velti VEF strādnieku savienības iniciatīvas grupas vēstulē teikts: «… neviena no pastāvošajām sabiedriski politiskajām organizācijām neatspoguļo strādnieku šķiras intereses…». To apstiprināja PSRS tautas deputātu vēlēšanas. Visi spēki aiziet konfrontācijai politiskajos jautājumos, tai skaitā valodas jautājumos. Un var, cik patīk, klaigāt par ekonomisko un ekoloģisko situāciju, preču deficītu, inflāciju un migrāciju, bet, ja pārbūves avangardā nebūs inženieru, strādnieku šķiras un ekonomistu, tad tālāk par ārzemju, Rietumu ekonomisko palīdzību mēs neaizdomāsimies. Kādam ir izdevīgi radīt rūpniecības darbinieku un zemkopju konfrontāciju. Jau izskanējuši PSKP Centrālajai Komitejai adresēti pārmetumi par republikā attīstīto rūpniecību. Un tas tiek darīts tad, kad vajadzētu sēsties pie viena galda un vienoties, kā darboties kopā. Ir laiks izbeigt konfrontāciju, vispirms komunistu konfrontāciju. Un atrisināt šo uzdevumu, pēc kuģniecības komunistu lielākās daļas domām, var ārkārtējs Latvijas Komunistiskās partijas kongress. Tā galvenajiem uzdevumiem jābūt nepieļaut republikas partijas organizācijas šķelšanos pēc nacionalitātes; Noteikt pasākumus, kas veicami, lai palielinātu komunistu atbildību par statūtos ietverto pienākumu, partijas programmatisko norādījumu un partijas lēmumu izpildi; Apspriest darbu, kas partijas organizācijām un partijas orgāniem veicams gaidāmajā Latvijas PSR Augstākās Padomes un vietējo padomju vēlēšanu kampaņā. Lūdzam atbalstīt priekšlikumu sasaukt Latvijas Komunistiskās partijas kongresu tuvākajos mēnešos. Daudzi komunisti pieaugošās briesmas nenovērtē pietiekami nopietni, pieļauj partijas disciplīnas vājināšanos un nereti, ignorējot savus partijas biedra pienākumus, pakļaujas atsevišķu iedzīvotāju grupu ietekmei.
Darba kolektīvos nepietiekami ir partijas organizāciju un LTF un IF atbalsta grupu kontakti un lietišķās attiecības, pārsvarā vaida emocionāla un nekonstruktīva pieeja prasībām, ko tās izvirza. Partijas organizāciju darbā trūkst saliedētības partijas pozīciju nostiprināšanā pārbūvē, operativitātes un principialitātes antipartijisko un antisociālistisko parādību novērtēšanā: partijas organizācijas uzskata par iespējamu atbalstīt LTF vai IF, nedodot objektīvu novērtējumu to programmām un faktiskajai rīcībai. Viss minētais pilnā mērā attiecas uz Latvijas Jūras kuģniecības partijas organizāciju. Spriežot pēc visa, tā notiek arī daudzos citos kolektīvos. Republikas vadošo orgānu mēģinājumi manevrēt sarežģītajā situācijā neapmierina nevienu, jo šie manevri aizsedz vadītāju seju un patieso nostāju. Centrisma pozīcija šobrīd nav vajadzīga. Nepieciešams izstrādāt stratēģiju un taktiku partijas darbam pašreizējā politiskajā situācijā republikas mērogā, lai palielinātu komunistu un partijas orgānu atbildību par vārdu un darbu vienotību, par partijas kā sabiedrības politiskā kodola pozīciju un ietekmes nostiprināšanu.
Var un vajag runāt un strīdēties par vienu vai otru apgalvojumu un attīstības ceļu pareizību. Taču tur, kur tiek skartas lielu laužu grupu intereses, vai vēl vairāk, kur šādas grupas nevēlas saprast viena otru kā LTF un IF, tur vajadzīga stingra argumentēta partijas vadības nostāja un vēlēšanās vest masas sev līdzi, nevis mēģināt tās samierināt ar dažāda veida pārliecināšanu. Vai beidzot Padomju Latvijas vadītājiem nav laiks mūsu dzīves problēmām un grūtībām pieiet ar labi pārdomātiem lēmumiem un to realizācijas posmiem, nevis rīkoties tā, kā viņus spiež apstākļi, pat tādi neatlaidīgi un ietekmīgi, kāda ir LTF darbība. Pagaidām akciju programmu pārbūvē un to secību, kā šķiet, nenosaka republikas vadība. Tas izraisa bažas un sašutumu.
Mēs atbalstām partijas Rīgas pilsētas komitejas mēģinājumus ieņemt stingru un skaidru nostāju ļoti sarežģītajās pārbūves lietās. Tā pirmajā vietā izvirza gādību par pilsētas sociāli ekonomisko attīstību un cilvēku dzīves uzlabošanu, nevis nacionālās prioritātes. Tas vairāk atbilst pārbūves garam, tās visupirmajiem uzdevumiem un lozungam «Vairāk sociālisma!»
Biedri! Daudzi no jums būs Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā, tāpēc es gribētu izteikt kuģniecības darbaļaužu un kolektīvu bažas sakarā ar Valodu likumu. Latviešu valodas prioritāte republikā ir saprotama gandrīz visiem. Taču jau tagad bērnudārzos, skolās, medicīnas iestādēs un sadzīvē ir jums zināmi un vēl nezināmi gadījumi, kad notiek diskriminācija attiecībā uz cilvēkiem, kas slikti pārvalda vai nepārvalda latviešu valodu. Tāpēc jāparedz maksimāli iespējamā likuma un cilvēku aizsardzība pret nacionālisma un šovinisma izpausmēm. Savs noteiktais vārds jāsaka gan Latvijas Komunistiskās partijas CK locekļiem, gan Latvijas PSR tautas deputātiem, un šis vārds jāapstiprina ar praktisku rīcību attiecībā uz mēģinājumiem diskriminēt krievu valodā runājošos iedzīvotājus valodas dēļ. Tagad par notikumiem Rīgas Jūras tirdzniecības ostā. Situācija saasinājās pakāpeniski: aprīļa sākumā tās pašas domas par Valodu likuma projektu osta skanēja sapulcēs, bet netika sadzirdētas… Tāpat kā nebija Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija atbildes uz Latvijas jūras kuģniecības partijas komitejas 23. marta plēnuma vēstuli. Bet nedrīkst būt jautājumu bez atbildēm, lai cik daudz būtu šo jautājumu… Cilvēki grib. lai viņus sadzird, vēlas, lai viņu viedoklī ieklausās. Partija izraisījusi cilvēku politisko aktivitāti, bet tagad komunisti vadītāji nespēj atbildēt uz šo aktivitāti kaut vai ar zīmi, ka cilvēki ir sadzirdēti. Latvijas jūras kuģniecības partijas komitejas birojs nosoda politisko jautājumu risināšanu streiku ceļā un vienlaikus saprot cēloņus, kas tos izraisa. Vajag novērst cēloņus. nevis tikai nosodīt streika iniciatoru rīcību. Šāda izpratne pagaidām nav sasniegta. Mēs domājam, ka mītiņš ostā 3. maijā nebija vērsts uz veselīgo spēku konsolidāciju, tas bija protesta mītiņš pret centristiskās pozīcijās nostājušās vadības stilu un metodēm. Mēs redzējām, ka tas bija nevis ostas strādnieku kolektīva mītiņš, bet drīzāk «balto apkaklīšu» mītiņš — tajā bija sapulcējušies kalpotāji un vidējā posma vadītāji, ko IF vadība bija sakaitējusi līdz streika kaislību baltkvēlei. Tāpēc saruna mītiņā neizdevās. Taču, kad mēs runājam par latviešu tautas sāpi, acīmredzot nedrīkst aizmirst, ka sāp arī strādniekiem, kam dažs labs no aktīvajiem «pārbūvētajiem» pārkārtošanās procesā ierāda noteiktu vietu: «Jūs strādājiet, mēs jūsu vietā visu apdomāsim un izlemsim!». Ir arī tēvu un māšu sāpe par savu bērnu labklājību un nākotni. Šo sāpi nedrīkst aizmirst — tā ir internacionāla. Mītiņš ostā ir viena no pārbūves mācībstundām, ko nedrīkst ignorēt.
LATINFORM
