Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Valodu likuma pamatā - sadarbību un konsolidāciju (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19890506|]]
Latvijas Komunistiskās partijas CK 1989. gada 4. maija plēnums, kas izskatīja jautājumu par Latvijas PSR Valodu likuma projektu

V. SARKANS,

partijas Talsu rajona komitejas pirmais sekretārs

 

Šodien plēnumā izskatāmie jautājumi par Latvijas PSR valodu likumprojektu, par pasākumiem, kas veicami, lai nodrošinātu latviešu valodas funkcionēšanu valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās sfērās, ir visas sabiedrības uzmanības centrā. Un šie jautājumi nevienu nav atstājuši vienaldzīgu. Ne velti tiek teikts, ka nacionālās valodas problēma ir viena no galvenajām nacionālā jautājuma sastāvdaļām. Nav noslēpums, ka Staļina laika politika nacionālajā jautājumā nodarīja milzīgu ļaunumu starpnacionālajām attiecībām. Daudzas tautības, kas pēc Oktobra revolūcijas ieguva savu rakstību, trīsdesmitajos gados to zaudēja, un rezultātā šīs tautības zaudēja iespēju mācīties dzimto valodu pat skolās, lasīt savā valodā grāmatas un laikrakstus. VK(b)P XVI kongresā Staļins pasludināja kursu uz nacionālo valodu kā vēsturiskas kategorijas iznīdēšanu. Faktiski tika radīti apstākļi nacionālo valodu atmiršanai un saplūšanai. Šo robežu nolīdzināšana starp tautām noveda pie tā, ka daudzas nacionālās valodas tika izspiestas no daudzām lietošanas sfērām un būtībā vispār nobīdītas malā. Visa lietvedība gan valsts, gan saimnieciskajos orgānos tika pārkārtota tikai uz vienu valodu — krievu valodu.

Mums visiem labi zināms, cik vērīgi un nosvērti pret starpnacionālajām attiecībām izturējās V. I. Ļeņins. Tieši viņš nosargāja līdztiesīgo republiku federācijas ideju un kategoriski noraidīja staļinisko «autonomizācijas» koncepciju. Ļeņiniskajiem principiem bija ārkārtīgi liela loma mūsu daudznacionālas valsts tapšana, jaunu attiecību izveidošanā starp mūsu zemes nācijām un tautībām. Taču vēlākajos gados nacionālajā politikā radās nopietni pārkāpumi un deformācijas. Šodien pirmkārt komunistu uzdevums ir pārvarēt daudzu iepriekšējo gadu negācijas minētajos jautājumos, rīkoties ar ļeņinisku tālredzību un saudzību, lai Latvijas Komunistiskas partijas CK plēnumā nezaudētu mūsu pašu galveno kapitālu, līdztiesīgo padomju tautu draudzību un vienotību.

Cilvēki tagad pilnīgi skaidri apzinās, ka atgriešanās pie ļeņiniskajiem principiem, pie demokrātiskām metodēm nacionālajā politikā ir dzīves izvirzīta nepieciešamība. Tā nav atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupu izvirzīta ideja, bet gan tautas absolūtā vairākuma vēlme. Acīmredzot likumsakarīgi ir arī tas, ka starp republikas nepamatiedzīvotājiem atskan balsis pret vienu republikas valsts valodu. Taču gribētos atgādināt, ka Valodu likuma projekts neparedz, ka, piemēram, virpotājam, atslēdzniekam, lopkopējai vai mehanizatoram turpmāk obligāti vajadzētu apgūt latviešu valodu. Ja jau cilvēka nacionālo attiecību kultūra pieļauj, var arī nemācīties. Toties profesijās un amatos, kas saistīti ar cilvēku pieņemšanu, to apkalpošanu, latviešu un krievu valodas prasme manuprāt pieskaitāma pie nepieciešamās profesionālās sagatavotības, jo bez valodu zināšanām kvalificēti veikt savus tiešos dienesta pienākumus šinī gadījumā praktiski nav iespējams. Jāņem vērā arī tas, ka PSRS Konstitūcijas 40. pants nosaka profesionālās sagatavotības nepieciešamību.

Tāpat jāsaprot, ka likuma projekts vērsts nevis uz kaut kādu privilēģiju radīšanu pamatnācijai uz citu tautu rēķina, bet gan uz katras tautas dabisko tiesību aizstāvēšanu visās dzīves sfērās lietot dzimto valodu. Likums par valodu dod iespēju aizsargāt nacionālo valodu pret kādreiz Staļina paredzēto nacionālo valodu kā vēsturiskas kategorijas iznīdēšanas kursu, kam neizbēgami sekotu arī pašu nacionalitāšu iznīdēšana.

Izskatot jautājumu par Valodu likumu, mēs nedrīkstam stādīt personiskās vai resoru intereses augstāk par veselas tautas tiesībām un interesēm. Un atbalstot Valodu likumu, mums pirmajā vietā jāliek principiāla politiska pozīcija un cildeni ideāli.

Talsu rajona komunistu, dažādu tautību cilvēku absolūtais vairākums atbalsta izstrādāto Valodu likuma projektu. Man nav izdevies rajonā satikt cilvēku, kas būtu pret šī likuma pieņemšanu jau pagājušajā gadā vairākos kolektīvos, kā, piemēram, padomju saimniecībā «Virbi», Stendes kombinētās lopbarības rūpnīcā un citur, kur kopā ar latviešiem strādā daudzu tautību cilvēki, tika uzsākta latviešu valodas apgūšana. Un šodien neviens to neuzskata par kaut kādu papildslodzi, bet gan par dzīves izvirzītu nepieciešamību. Un ja ir kādas pretenzijas, tad tā ir tikai viena — nodrošināt kvalificētu latviešu valodas pasniegšanu. Pie tā mēs pašlaik arī strādājam.

Latviešu valodu šogad sākuši apgūt arī rajona kara komisariāta darbinieki, kuriem likuma projekts nebūt neprasa latviešu valodas prašanu un lietošanu. Minētais piemērs liecina par pareizu jautājuma izpratni un cieņu pret tautu, kuras teritorijā šie cilvēki dzīvo. Tā ir inteliģences un intelekta pazīme.

Demokrātijas process ir pretrunīgs, un nevar neredzēt, ka mums dažkārt jāsastopas ar neapdomību, ar emociju pārsvaru pār argumentiem un sapratu. Mums jāsaprot, ka, ejot pa konfrontācijas ceļu, nebūs iespējams sasniegt nopietnus mērķus. Tāpat tos nevar sasniegt, kurinot neuzticību, izraisot nevajadzīgus konfliktus un radot neizpratni cilvēkos. Mēs nevaram un nevarēsim atbalstīt Interfrontes aicinājumus uz streikiem, kas faktiski destabilizē situāciju republikā. Rajona komunisti un iedzīvotāji pilnīgi atbalsta Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja doto vērtējumu šiem faktiem un uzskata, ka šāda rīcība ne tikai jānosoda, bet atsevišķi cilvēki, kas nevajadzīgi uzkurina kaislības, jāsauc arī pie partijas atbildības. Kas šiem cilvēkiem ir devis tiesības destabilizēt situāciju republikā? Vakar, noskatoties televīzijas panorāmā mītiņu tirdzniecības ostā, radās iespaids, ka ir cilvēki un cilvēku grupas, ar kuriem vispār nav iespējams dialogs. Tur pat Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmajam sekretāram biedram Vagrim faktiski normāli netika dots vārds.

No otras puses, — biedrs Bresis šai problēmai jau pieskārās — uz atsevišķām Vissavienības ceļu malās novietotām norādījumu zīmēm — ne jau dienas laikā — tiek aizkrāsoti uzraksti krievu valodā. Vai to var saukt par latviešu valodas statusa aizstāvēšanu? Rodas pamatots jautājums: kam vajadzīga un kam ir Izdevīga šāda pārcenšanās, lai neteiktu vairāk. Atbalstot nacionālo jūtu un lepnuma izpausmes, mums stingri jānosoda nacionālā pārākuma sludināšana un naida kurināšana starp tautām neatkarīgi no tā, no kuras tautas puses tā nāktu.

Mums visiem jāmācās apzināties atbildību, būt nosvērtiem, balstīties uz skaidru sapratu un valstiska rakstura apsvērumiem.

Šodien, kad mēs visi cenšamies sekot Ļeņina idejām un priekšstatiem par sociālismu, mums jāatceras, ka Valodu likuma pieņemšana ir solis ceļa uz tiesisku valsti. Talsu rajona komunistu un iedzīvotāju vārdā atbalstu izstrādāto valodu likuma projektu un gribu izteikt pārliecību, ka šis likums Augstākās Padomes sesijā tiks pieņemts, tādējādi pierādot, ka mēs savā praktiskajā darbībā atgriežamies pie ļeņiniskajiem principiem, pie demokrātiskas vadības principiem, un tā būs garantija pārbūves procesu realizēšanai mūsu republikā.

 

 

L. KAĻIŅINA,

Rīgas 5. vidusskolas skolotāja

 

 Atļaujiet man pievērsties dažām problēmām, kas saistītas ar jautājumiem, kurus mēs šodien apspriežam. Es uzskatu, ka Valodu likumprojekta apspriešana pārāk ieilgusi. Tā ieilgusi nevis konstruktīvā, bet gan tieši emocionāla ziņā. Cik laika pagājis emocijās, savstarpējo attiecību un pārestību noskaidrošanā, kaut gan lielum lielais krievu valodā runājošo iedzīvotāju vairākums jautājumu jau sen izlēmis pilnīgi viennozīmīgi: ja. latviešu valodai jābūt valsts valodai un citādi nevar būt. Tagad mums ir vajadzīgas nevis emocijas, bet gan konstruktīva saruna par to situāciju ar valodu, kas mūs gan vieno, gan diemžēl dažkārt arī šķir.

Ministru Padomes lēmums par pasākumiem, kas veicami, lai īstenotu Latvijas PSR Ministru Padomes 6. oktobra lēmumu, ir vesela programma, kuru, kā mēs saprotam, finansēs valsts. Tajā paredzēts tuvākajos 3 līdz 5 gados radīt republikā reālu divvalodību.

Bet es lasu presi, uzmanīgi sekoju televīzijas diskusijai un, godīgi sakot, nevaru pievienoties tam rožainajam optimismam, ar kādu raidījuma vadītāji cenšas mani pārliecināt, ka jau tūkstošiem cilvēku, kas neprata runāt un nerunāja latviešu valodā, to šajā laikā ir iemācījušies. Nākamajā gadā mēs apmācīsim vēl simt tūkstošus cilvēku, pēc gada — vēl simt tūkstošus utt.

Atļaujiet man kā skolotājai, kas māca krievu valodu skolā ar latviešu mācībvalodu, tas ir, pārzina krievu valodas kā svešvalodas pasniegšanas metodiku, apliecināt jums, ka tie viens, divi vai trīs mēneši, kas tagad tiek atvēlēti kursiem un dažādiem kooperatīvajiem pulciņiem latviešu valodas apgūšanai, — tas viss, maigi izsakoties, ir nereāli. Protams, ja vien tas nav intensīvais kurss, kas pagaidām vēl ir liels retums. Ir vajadzīga sistēma, kas būtu izstrādāta ilgākam laikam.

Bet ka ir ar tiem nosauktajiem tūkstošiem? Vai tie ir iemācījušies valodu un vai tas ir reāli? Es esmu runājusi ar daudziem pasniedzējiem, kas strādā kursos. Starp citu, daudzi no viņiem nav latviešu valodas speciālisti. Tie ir vēstures, fizikas, ķīmijas skolotāji. Bet ticiet man, valoda kā svešvaloda jāmāca vispirms speciālistiem, kas zina mācīšanas metodiku. Un tie skaitļi, kurus šeit nosauca (vairāk nekā divi tūkstoši latviešu valodas pasniedzēju), — tie ir lieliski, taču ne tuvu ne visi pasniedzēji zina metodiku, un vispirms viņiem ir jāiemāca šī metodika.

Mani kolēģi, kas strādā kursos, stāstīja, ka neviens no viņiem nav ievērojis nekādas nelabvēlības izpausmes no klausītāju puses, gluži otrādi, ļoti lielu vēlēšanos mācīties, labvēlību. Taču, kad saruna ievirzījās par rezultātiem, viedoklis bija viennozīmīgi skeptisks. Šajos mēnešos mani kolēģi pagaidām nav sasnieguši lielus rezultātus. Ko tad es piedāvāju, ko gribu ar to teikt? Tagad, kad valsts rada apstākļus latviešu valodas mācīšanas radikālai uzlabošanai un vispār valodu apguvei, tai no organizatoriem un tiešajiem izpildītājiem jāprasa arī atbildība par galarezultātu, tas ir, atbildība par valodas prasmi, nevis vienkārši par tās mācīšanu.

Tagad mēs vērojam nepieredzētu interesi par latviešu valodu. Nekas tāds republikā, cik es atceros, vēl nav novērots. Un tas viss nebūt nav saistīts ar krievu valodā runājošo iedzīvotāju bažām par savu nākotni, kā to diezgan bieži iztēlo prese. Pamodusies gan krievu tautas, gan arī citu tautību cilvēku pašapziņa. Tagad mēs redzam, ka ilgus gadus esam pilnīgi apzināti padarījuši sevi nabagākus, noslēgdamies savas kultūras ietvaros. Es skolā strādāju daudzus gadus. Un gandrīz katru gadu no saviem skolēniem dzirdu vienu un to pašu jautājumu. Kāpēc mēs, latviešu skolas skolēni, zinām krievu valodu un krievu literatūru, bet mūsu vienaudži ielas viņā pusē desmit gadus mācās latviešu valodu, bet izskaidrojas tajā ar lielām grūtībām. Es vienmēr esmu centusies godīgi atbildēt saviem skolēniem, ka te vainīga ir skolas administrācija, skolotājs, mācību grāmatas un mazais latviešu valodas mācībstundu skaits. Taču tā bija tikai puse patiesības. Otra puse patiesības bija un joprojām ir tāda, ka ļoti ilgus gadus daudzas skolas un diemžēl arī daudzas ģimenes neieaudzināja bērnos interesi par tās nācijas valodu un kultūru, kuras zemē un kurai līdzās mēs dzīvojam. Nu interese ir radusies. Tā ir visādi jāatbalsta. Ne tikai ar vārdiem, kas arī ir ļoti svarīgi, bet tieši ar konkrētiem darbiem.

Ko mēs lasām lēmumā? Ļoti daudz laba, ļoti daudz svarīga un vajadzīga. Jā, tagad steidzami vajadzīgas pilnīgi jaunas mācību grāmatas. Pēc iespējas drīzāk ir vajadzīgi alternatīvi mācību līdzekļi, Mums tagad ir vajadzīgi pasniedzēji, kas zina metodiku.

Var cerēt, ka pēc 5—6 gadiem mēs sagatavosim 100, 200, 300 pasniedzējus, bet tas ir ļoti ilgs laiks. Tātad mūsu Tautas izglītības ministrijai jādomā, kā atrast šos pasniedzējus.

Tagad termiņi ir norādīti, konkrētas personas arī norādītas. Un tomēr es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai viss nepaliktu uz papīra, tāpat kā tas jau agrāk diemžēl bijis ar labiem lēmumiem. Cilvēkam, kurš sēdies pie mācību grāmatas, neatkarīgi no tā, vai viņš ir strādnieks, inteliģents, augstākā posma vai vidējā posma pārstāvis, šobrīd nav svarīgi, kas un kad izdos mācību līdzekļus. Viņam ir svarīgi, lai uz viņa galda atrastos viss mācību grāmatu un līdzekļu komplekts. kas viņam būtu pieņemams un palīdzētu mācīties valodu.

Un vēl. Gribu jums izteikt šaubas, kas rodas man un maniem kolēģiem, krievu valodas skolotājiem. Biedrs Gorbunovs teica, ka visus gadus krievu valodai tikusi pievērsta liela uzmanība. Jā, tā tas bija. Es varu apliecināt, ka rezultāti bija ļoti labi. Bet tagad, meklēdama mācību laika rezerves citiem priekšmetiem. Latvijas PSR Tautas Izglītības ministrija samazina krievu valodas stundu skaitu skolās ar latviešu mācībvalodu. Mums šķiet, ka jārīkojas gluži otrādi — latviešu valodas stundu skaits skolās ar krievu mācībvalodu jāpalielina līdz pašreizējam krievu valodas mācībstundu līmenim skolās ar latviešu mācībvalodu. Tad mēs panāksim reālu valodu līdztiesību un — pats galvenais — nodrošināsim reālu valodas prasmi. Tālāk. Tagad skolas administrācijai, specializējot skolu atsevišķos priekšmetos, ir tiesības samazināt stundu skaitu kādos citos priekšmetos. Un mums jau ir piemēri, kas liecina, ka šis cits priekšmets ir krievu valoda. Ja skolas direktors domā šauri, ja viņam ir sava izpratne par to, ka pats galvenais ir dzimta valoda plus svešvaloda, vai tad pēc pieciem līdz astoņiem gadiem nebūs tā, ka mūsu absolvents krieviski izskaidrosies ar grūtībām? Ticiet man, šo perspektīvu neatbalsta arī paši skolēni.

Atļaujiet man ilustrēt tikko sacīto. Pirms nedēļas, uzzinājusi, ka notiks plēnums par šādiem jautājumiem, un paredzēdama, ka lūgšu vārdu, jo tas man ir sāpīgs jautājums, es lūdzu savus skolēnus — 11. klases abiturientus — atbildēt uz trim jautājumiem. Turklāt lūdzu atbildēt godīgi. Viens no jautājumiem bija šāds — kāpēc jūs vienpadsmit garus gadus tik uzmanīgi, ar tādu vēlēšanos mācījāties krievu valodu un krievu literatūru? Es nesaņēmu nevienu nelabvēlīgu atbildi. Paklausieties, ko viņi atbild tagad, kad viņiem 11. klasē ir 2 krievu literatūras un 2 krievu valodas stundas nedēļā. Viņi atbild: jebkuras valodas prasme bagātina cilvēku. Tā ir pirmā garīguma pazīme. Šodien ļoti labi runāja biedrs Gorbunovs. Tā tiešām ir pirmā cilvēka garīguma, intelekta pazīme.

Citēšu vēl dažas atbildes: «Uzskatu, ka tā man ir liela bagātība, ka varu Puškinu lasīt oriģinālā.» «Godīgi sakot, nepatika pret krievu valodu bija liela. Bet tad mēs sākām lasīt Gogoli, un es sapratu, ko man dod krievu valoda. Es nevaru iedomāties «Revidentu» vai «Mirušās dvēseles» latviešu valodā. Taču īsts atklājums ir Mihails Bulgakovs. Es domāju, ka mēs daudz augstāk vērtētu krievu literatūru, ja varētu dabūt Pasternaka, Voinoviča un citu rakstnieku grāmatas» «Nevaru iedomāties, kā Puškina, Ļermontova. Ahmatovas dzeju var lasīt tulkojumā. Tā taču ir vesela brīnišķīgu skaņu pasaule.»

Lūk, kādas domas. Kā skolotāja es ļoti baidos, ka pēc astoņiem gadiem es neko tādu vairs nedzirdēšu. Vai šie manu skolēnu vienkāršie izteikumi neliecina, ka tagad, risinot latviešu valodas problēmu, ļoti svarīgu un vajadzīgu problēmu, mēs nedrīkstam aizmirst arī kaut ko citu? To, ka mēs gatavojam savu nākotni, bet šai nākotnei ir jābūt garīgi bagātai. Un garīgo bagātību vispirms veido valodas.

 

 

A. STRODA,

Madonas rajona padomju saimniecības «Barkava» mehanizētas slaukšanas meistare

 

Man kā vienkāršai strādniecei no Latgales puses nav saprotams šis riņķa dancis ap latviešu valodu. Skaidrība nebija lielāka arī ar to, ka esmu Latvijas Komunistiskās partijas CK locekle. Jā, visus šos gadus esmu lepojusies ar to, ka esmu daļa no Latvijas tautas priekšpulka, komunistu vidus, kas pārstāv tautas intereses un kalpo tautai. Visus šos garos stagnācijas gadus un jau ceturto pārbūves gadu es nevienu brīdi citādi neesmu domājusi. Bet viegli tas nav. Atklātuma laiks devis tautai daudz pārliecinošu faktu, lai tā varētu argumentēt savu neapmierinātību ar stāvokli ekonomikā, sadzīvē un politikā. Tas man, tāpat kā visiem klātesošajiem, uzliek papildu atbildību par to, kas notiek mūsu ciemā, saimniecībā, republikā un visā valstī. Atklāti sakot, man arvien grūtāk nākas atbildēt uz strādnieku, pensionāru un jauniešu jautājumiem par to, kas notiek mūsu republikā un ko dara CK locekļi. Arī jautājumā par valodu.

Es neko nevaru atbildēt uz barkaviešu jautājumu, kā tas var būt, ka pagājuši vairāk nekā 70 gadi pēc Oktobra revolūcijas un mēs atkal runājam par latviešu valodas un tautas pastāvēšanu. Viens no revolūcijas virzītājspēkiem bija Ļeņina izstrādātā nacionālā politika, kas katrai tautai deva reālas tiesības un visas iespējas dzīvot pēc savas brīvas gribas. Manuprāt, Ļeņins nebija paredzējis tādu valdīšanas kārtību, ka latviešu tautai būs kādam jālūdz atļauja runāt savā valstī savā valodā un cīnīties par savu pastāvēšanu nākamajās paaudzēs. Man nav ko atbildēt arī uz tiem jautājumiem, kas taujā pēc skaidrības atsevišķu Latvijas Komunistiskās partijas CK locekļu rīcībā, kura vērsta pret latviešu tautas likumīgajām tiesībām pastāvēt kopā ar savu valodu līdzās citām tautām šeit Latvijā un visā Padomju Savienībā.

Mani satrauc tādas nacionālās politikas «taisīšana» mūsu republikas galvaspilsētā, kas reāli apdraud latviešu tautas līdztiesību izdzīvošanai turpmākajās paaudzēs. Un šīs kampaņas priekšgalā ir Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja loceklis, partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Arnolds Klaucēns un visā republikā populārais Alfrēds Rubiks. Nezinu, varbūt viņi un viņu domu biedri rīkojas tā, kā saka viņu priekšnieki mūsu CK birojā vai Maskavā, varbūt tā ir jauna, man nesaprotama teorija tautu izlīdzināšanā pēc valodas, tikumiem un tradīcijām. Bet es droši zinu, ka latviešu tauta un Latvijas progresīvi noskaņotie cilvēki tam nepiekrīt un noraida tādu politiku, kas nolemj latviešu tautu lēnai bojāejai. Barkavieši un visi madonieši man lika atgādināt aizmāršīgajiem klātesošajiem, ka Latvijas Komunistiskā partija kalpo Latvijas tautas interesēm. Un ne Arnoldam Klaucēnam, ne Alfrēdam Rubikam, ne arī kādam citam nav un nevar būt tādas varas, kas var stāties pretī latviešu tautas gribai. Droši vien manis minētie biedri, tāpat kā es, sevi sauc par komunistiem. Bet tad jau mums nebūtu par ko strīdēties, jo īsti komunists nekad nav nostājies pret savas tautas un citu tautu interesēm. Mums visiem biedra kartēs iespiesti Ļeņina vārdi, ka partija ir mūsu laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa. Bet pārbūves laikmeta gods un sirdsapziņa nav tāda lieta, ko katrs var skaidrot pēc sava prāta. Ja mūsu partija saucas Ļeņina vārdā un savā karogā ierakstījusi komunisma vārdu, tad ne jau tāpēc, lai liela daļa no republikas partijas organizācijas biedriem un CK locekļiem ar to censtos nomaskēt savu prettautisko noskaņojumu un pat kategoriskā, ultimatīvā formā realizēt savu šovinistisko, lielmanības piesātināto politiku.

Es ceru, ka šeit nevajadzēs kādam pierādīt manu vārdu pareizību, jo par laimi tas viss jau ir pateikts dažādos mītiņos Rīgas ielās un sēžu zālēs. Par to katru dienu raksta avīzes, runā radio un rāda televīzijā. Un tas ir pareizi, tautai jāzina, kas ir īsts komunists un kas ar šo vārdu cenšas tikai piesegt savu demagoģisko attieksmi pret latviešu tautas un citu tautu atdzimšanas kustību.

Pirms vairākām nedēļām es ar lielu interesi klausījos Latvijas Komunistiskās partijas CK otrā sekretāra Vitālija Soboļeva runu televīzijā, bet pavisam nesen iepazinos ar sekretāru Ivara Ķezbera un Jāņa Oherina viedokli par pārbūvi. Principiālas atšķirības es nesaskatīju, ja neskaita to, ka Maskavā joprojām pastāv otrā sekretāra Institūts. Es to saprotu tā, ka tas ir vērsts uz progresīvās domas neatkarīgu pastāvēšanu laiku laikos. Manuprāt, tieši tāda ir komunistiskā politika nacionālajā jautājumā, tieši tas ir turpinājums Ļeņina domai par tautu draudzības nostiprināšanu. Tāpēc es uzskatu, ka tieši Vitālijam Soboļevam kā otrajai personai partijā vajadzētu daudz skaidrāk un aktīvāk izteikt savu attieksmi pret nacionālo politiku Latvijā, it Īpaši auditorijās, kas saprot tikai krievu valodu un vienu viedokli.

Mēs šodien daudz runājam par tautu vienotību pārbūves priekos un bēdās. Manuprāt, tieši tautu pašnoteikšanās tiesību atdzimšana un līdz ar to latviešu valodas pasargāšana no izzušanas varētu būt viens no Latvijas tautu vienojošiem faktoriem. Bet šī vienotība jeb, kā gudri ļaudis saka, konsolidācija, manuprāt, jāsāk ar mūsu partijas Centrālo Komiteju un tās biroja locekļiem. Domāju, ka šajā orgānā nevar atrasties partijas biedri, kas neatzīst partiju kā Latvijas tautas avangardu, tās progresīvākās daļas savienību, tur nevar atrasties cilvēki, kas neatzīst Ļeņina nacionālo politiku vai mēģina to negodīgi piemērot visiem dzīves gadījumiem. Šajos orgānos nevar atrasties mūsu partijas biedri, kas savā darbībā atsakās no svētākajiem marksisma principiem — tautu brīvības, brālības un līdztiesības.

Es šodien runāju Madonas rajona komunistu vārdā un izsaku nopietnas bažas par mūsu partijas vienotību. Un jautājums par valodu nav vienīgais šo bažu cēlonis. Taču tas un ne tikai tas skaidri parāda, ka mūsu vidū pastāv diametrāli pretēji viedokli un katram viedoklim ir savi aktīvi piekritēji. Un necentīsimies to visu ielāgot tik ērtajos plurālisma rāmjos. Tautai būt vai nebūt savā zemē ar savu valodu un kultūru — tas vairs nav plurālisms. Drīzāk tas ir pārkārtojies staļinisms mūsdienās.

Mums, komunistiem, ir iespēja jau šodien pierādīt Latvijas tautai, ka mēs tiešām esam tautas kalpi un darbojamies tautas interesēs, ka mēs spējam apvienot visus progresīvos spēkus suverēnas Latvijas atdzimšanai. Tāpēc būsim komunisti, atteiksimies no savām personiskajām ambīcijām un balsosim par valsts aizsardzību latviešu valodai un tautai un citu Latvijas tautu nacionālās kultūras uzplaukumu! Ar to mēs būsim spēruši pirmo soli pretī patiesai tautu draudzībai, reālam internacionālismam.

 

 

J. PETERS,

Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs

 

Blakus citām bēdīgi slavenām jubilejām (laika trūkuma dēļ es tas neuzskaitīšu) šis gads iezīmīgs arī ar 30. gadadienu kopš Latvijas Komunistiskās partijas sagrāves 1959. gadā. Šī katastrofa bija likumsakarīgs turpinājums tam procesam, kas sākās jau 1940. gadā, kad Staļinam, Višinskim un citiem bija svarīgi attālināt no tautas tieši komunistus, nemaz nerunājot par totalitārisma vajadzību sašķelt kreisos spēkus — komunistus un sociāldemokrātus, pēdējos nosaucot par sociālfašistiem.

Šodien mums visiem jāuzdod sev jautājums: vai Latvijas komunistu partija ieņems noteiktu pozīciju, aizstāvot latviešu nācijas un pie citām tautām piederošu Latvijas iedzīvotāju viedokli vai arī, sekojot vēl nepārvarētai inercei, turpinās atsvešināšanos no šīs zemes un, tās laužu gadsimtu tradīcijām.

Es kategoriski noraidu to cilvēku domas, kas situāciju republikā vērtē kā administratīvi apspiežamu. Gruzijā par šo administratīvo patvaļu tika maksāts ar cilvēku asinīm un vainīgie acīmredzot tiks saukti pie atbildības. Tas pierāda, ka administrācijai patiešām ir jāapzinās, ka demokrātija nebūt nenozīmē patvaļu. Es te domāju to patvaļu, kādu pieļāva Gruzijas bijušie vadītāji.

Īsti vietā te būtu atgādināt laikrakstā «Pravda» izteikto domu, kas parādījās trīs dienas pēc PSKP CK 25. aprīļa Plēnuma. Citēju: «PSKP CK Plēnums izdarīja nopietnus secinājumus sakara ar to, ka daudzos gadījumos partijas organizācijas un partijas kadri, kā izrādījās, nebija gatavi notikušajam pavērsienam demokrātisko procesu attīstībā. Daudzas partijas komitejas un padomju orgāni ar savu pieeju, stilu un metodēm un notikumu un parādību novērtēšanu joprojām netiek līdz dzīvei. Ik pa brīdim izpaužas vecā domāšanas veida recidīvi, nostalģija pēc autoritārajiem vadīšanas paņēmieniem, paniski mēģinājumi vicināt sociālisma aizstāvēšanas karogu, tā aizsegā cenšoties piebremzēt tautas iniciatīvu.»

Pārbūves gaismā tagad redzam, ka ačgārnā ekonomiskā politika bija laupījusi cilvēkiem pašu galveno — svētās un cilvēciskās zemes saimnieku jūtas. Būsim patiesi un atzīsim, ka asimilācijas briesmās šīs jūtas sākumā pamazām, bet vēlāk arvien straujāk sāka zaudēt arī latvieši, komunistus ieskaitot, un viņus pārņēma nacionālā depresija un bezcerība.

Zemes saimnieku jūtas nav ieguvuši Latvijā iebraukušie, bieži vien no savas pazemotās dzimtenes Krievijas sociāla izmisuma izdzītie krievi, kuriem ekonomisku blokādi viņu sādžās bija pieteikuši jebkādu loģiku zaudējušie «ekonomisti» un «ideologi».

Nacionālās identitātes jūtas, tātad zemes un dzīves saimnieka jūtas, tika slāpētas Latvijas lībiešos, latgaliešos, lietuviešos, ebrejos, ukraiņos, baltkrievos, poļos, vāciešos, armēņos, moldāvos un čigānos.

Deformētas varas mehānisms kompromitēja kādas lielas un daudzus ģēnijus radījušas tautas galveno nacionālo bagātību — valodu. Šīs lielās tautas valoda tika uzrīdīta citām, mazskaitlīgām tautām. Tā bija brāļa uzrīdīšana brālim. Tā bija revolucionāra uzrīdīšana revolucionāram, strādnieka uzrīdīšanā strādniekam, komunista uzrīdīšana komunistam, vārdu sakot — tautu sarīdīšana zem lozunga «Lai dzīvo tautu draudzībai». Vēsturnieki, sociālpsihologi un politologi nākotnē vēl pētīs šo ļauno fenomenu, bet jau šodien ir skaidrs, ka tā vārds ir staļinisms. Traģiskākais ir tas, ka staļinisms ir grūti iznīcināms bacilis. Tas ir kā puvuma sēnes micēlijs, kas pamazām pārņem cilvēka smadzenes.

Šodien, atveseļošanās procesā, daudz kas noskaidrojas arī mums, vēl vakardien vairāk vai mazāk slimajiem. Pārbūve ārstē mūs visus, ieskaitot ideālistus un inertos, izņemot tikai neglābjami slimos vai neglābjami ļaunos. Mēs topam veseli soli pa solim, no viena laikraksta numura uz otru, no vienas diskusijas līdz nākamajai, no partijas XIX konferences līdz manis jau piesauktajam PSKP CK 25. aprīļa Plēnumam, kas izdarīja ķeizargriezienu par labu partijas atbrīvošanai un intelekta celšanai.

Šodien partija no abstrakcijas laužu apziņā pārvēršas konkrētos cilvēkos. Pārvēršas par Anatoliju Gorbunovu, Ivaru Ķezberu, Jāni Vanagu, Alfrēdu Čepāni. Tauta precīzi zina, kurš Latvijas vienīgās politiskās partijas vadītājs stāv Latvijas suverēnās republikas interešu sardzē un kurš cīnās pret Latviju kā valsti citu valstu vidū. Latviešu komunists, kas noliedz latviskumu, noliedz arī krievu vai, teiksim, poļu strādnieka tiesības un intereses, jo viņam nav laika domāt par strādniecību, viņam jādomā par administratīvās komandas interešu apmierināšanu. Jo ko gan latviešu birokrātam var dot krievu strādnieks, kas. šurp ataicināts, godīgi dara savu darbu un tiek pakļauts administratīvās birokrātijas pašmērķīgajām manipulācijām, kurās savu vietu ieņem arī valodas jautājums. Strādnieku apmuļķošana ir vecs un pārbaudīts birokrātijas paņēmiens. Kad administrators nespēj un negrib apgūt Latvijas valsts valodu, tad viņš kliedz strādnieku vārdā, sak, es aizstāvu strādniekus, vienkāršos darba darītājus, noklusēdams, ka šodien neviens neprasa no strādniekiem nedz «latviski» kausēt tēraudu, nedz ostā «latviski» izkraut vai piekraut kuģus. Birokrātija nodarbojas ar vāji slēptiem meliem naivāko strādnieku iebiedēšanai — sak, tos, kuri nepratīs latviski, tos izsūtīs, deportēs, tiem neļaus mācīties skolās un augstskolās. Un visu to darīšot Gorbunovs, Ķezbers, Bresis un Rakstnieku savienība!

Šodien jājautā — vai tiešām šie kūdītāji paši sev tic? Vai tiešām viņi neredz, ka tieši tautas kustība ir likusi pamatus internacionālās pozīcijas radīšanai sabiedrībā! Vai tad Latvijas Tautu forumu neorganizēja Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs kopā ar plašu atmodas kustības atbalstu? Vai ar tiešu Tautas frontes iniciatīvu neradās nacionālās kultūras biedrības Latvijā. Krievu kultūras biedrību ieskaitot? Vai netiek atdotas nacionālās tiesības katram ebrejam, ukrainim, lietuvietim, polim, baltkrievam, čigānam, izraujot arī viņus no asimilācijas procesa!

Vai tas nebija liels pazemojums krieviem Latvijā un krieviem vispār, kad Latvijas administratori lika barbariski nozāģēt Rīgas pareizticīgo baznīcas krustus, bet pašu katedrāli būtībā izpostīja! Vai krievi neredz, ka atdot pareizticīgo katedrāli draudzei šodien prasa Latvijas Kultūras fonds, radošās savienības un Tautas fronte?

Īstie krievi — strādnieki un inteliģence, kas ieauguši Latvijas zemē, nespēj būt ne vergi, ne kalpi — viņi nekad nav vergojuši un nevergos nevienam birokrātam, lai pie kādas tautības kungi arī piederētu. Un velti ir kūdīt latviešus pret kādu no Latvijas iedzīvotāju nacionālajām kopienām un otrādi. Latviešu radošās inteliģences vārdā man gribētos teikt visiem citu tautību Latvijas iedzīvotājiem — ja nebrīvē un pazemojumā tiks turēta latviešu tauta, tad nebrīvi būsit arī jūs, kurus mēģinās izmantot par apspiedējiem, kā to jau mēģināja Josifs Visarionovičs, cenzdamies veidot administratortautu no krieviem, reizē arī viņus nežēlīgi pazemojot un iznīcinot.

Necīnieties pret latviešu valodas kā valsts valodas statusu — tā ir cīņa pret jums pašiem. Tā rīkodamies, jūs pazemojat krievu tautu un Puškina valodu — ja šodien kādas par krievu tautas lielākas nācijas funkcionāri mēģinātu Krievijā ieviest vēl otru valodu uzrakstos vai valsts varas orgānos, teiksim, — ķīniešu vai hindu valodu, tad es, latvietis, līdz ar krieviem celtos krievu valodas aizsardzībai un referenduma ierosināšanu uzskatītu par cinismu attiecībā pret krievu tautu. Neticiet, ka progresīvais Valodas likums, ko rīt Augstākajai Padomei ir iespējams pieņemt, kādam aizliegs runāt viņa dzimtajā valodā.

Neticiet, ka vārdu minimums, ko likums prasīs no tirdzniecības darbiniekiem, ārstiem un ierēdņiem, var viņus pazemot. Nē, tieši otrādi — jūs iegūsit autoritāti un tīru sirdsapziņu arī pret Krieviju, Ukrainu, Poliju, Lietuvu un Izraēlu.

Neticiet, ka slāvu un citu tautību cilvēki nespēj sarunāties latviski. Daudzās pasaules zemēs es esmu saticis krievu cilvēkus, kas brīnišķīgi runā somiski, zviedriski, vāciski, angliski, franciski, itāliski un nemaz nejūtas pazemoti.

Es gribu uzrunāt arī latviešus. Dārgie tautieši, esiet smalkjūtīgi pret gados vecākiem citu tautību cilvēkiem un neprasiet no viņiem neiespējamo. Jaunās Latvijas un jaunās Padomju Savienības cerības saistiet ar tiem krievu un citu tautību bērniem, kam šodien ir septiņi astoņi gadi.

Un nobeigumā, vēlreiz runājot par Latvijas Komunistiskās partijas autoritāti, man gribas uzsvērt — ja partija turpinās atpalikt no dzīves, tai draud vai nu sašķelšanās, vai daudz kas vēl ļaunāks. Un šo neapskaužamo likteni partijai būs sagādājuši tie, kas, atrazdamies priekšgalā, kompromitē arī ierindas komunistus.

Rītdien pieņemamais likums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā var kļūt par soli ceļā uz Latvijas Komunistiskās partijas atjaunošanos un atdzimšanu.

Atcerēsimies, ka neviens latviešu revolucionārs, neviens latviešu komunists nav pagātnē cīnījies un kritis tāpēc, lai labi paēdusi nomenklatūra kādreiz uzbruktu mūsu mātes valodai un lai veselu nāciju padarītu par minoritāti zemē, kura nav nedz reģions, nedz teritorija, bet valsts ar visām nacionālās valsts tiesībām un internacionāliem pienākumiem pret cilvēci.

Bet latviešu nācijas pienākums pret visu cilvēci XXI gadsimta priekšvakarā izsakāms divos vārdos —  brīvi dzīvot. Tātad brīva nacionāla dzīve ir internacionāla misija, no kuras norobežojoties, sociālisms ir utopija.

Un nobeigumā es gribētu izteikt vienu priekšlikumu. Es ierosinu Latvijas Komunistiskās partijas CK birojam nekavējoties pieņemt lēmumu par laikraksta «Literatūra un Māksla» izdošanu arī krievu valodā. Papīru mēs droši vien atradīsim, bet politisko lēmumu mēs gaidām no Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja.

 

 

V. ŽARKOVS,

partijas Daugavpils pilsētas komitejas pirmais sekretārs

 

Problēmu loks, kas patlaban jārisina Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai un visām republikas partijas organizācijām ir ārkārtīgi plašs. Un, kā rāda partijas darba pēdējo mēnešu prakse, situācija diezin vai mainīsies. Pārbūve izstrādā savu darba ritmu, dzīve izvirza aizvien jaunas un jaunas problēmas. Tas ir loģiski, tāpat kā loģiski ir tas, ka uz priekšu iespējams virzīties vienīgi tad, ja uzdevumi tiek risināti, nevis apieti vai atlikti malā līdz labākiem laikiem.

Tāpēc es ierosinu CK birojā apspriest jautājumu par Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnuma sarīkošanu šā gada jūnija sākumā. Plēnumā būtu izskatāmi šādi jautājumi:

1. Par Latvijas Komunistiskās partijas attieksmi pret Latvijas Tautas fronti un citām jaunizveidotajām sabiedriski politiskajām organizācijām un republikas komunistu uzdevumi partijas rindu vienotības nostiprināšanā.

2. Par to, kā masu informācijas līdzekļu vadītāji komunisti pilda Latvijas Komunistiskās partijas CK 1989. gada janvāra plēnuma lēmumus.

3. Par PSRS tautas deputātu vēlēšanu rezultātiem republikā.

Gribētos, lai plēnuma dalībnieki izteiktu savas domas par šo priekšlikumu.

Tagad par Latvijas PSR Valodu likuma projektu. Pašlaik valodu problēma ir gan politiska, gan ekonomiska, gan tikumiska problēma. Daudzās pretrunas un deformācijas, kas tika pieļautas staļinisma laikos un stagnācijas posmā, arī mūsu pašu kļūdu un nekonsekventās rīcības nasta liek mums šodien risināt valodu problēmu īpaši pārdomāti, ievērojot pastāvošās reālijas ikvienā rajonā un visā republikā kopumā.

Prasības ievērot šādu pieeju izskanēja arī šā gada 5. janvārī notikušajā CK plēnumā. Atļaušos atgādināt tajā izteiktos formulējumus: «Viens no centrālajiem starpnacionālo attiecību jautājumiem ir reālas divvalodības nodrošināšana. Te nav pieļaujama ne vismazākā piespiešana, ne vismazākā administrēšana. Tajā pašā laikā ir ļoti svarīgi nesaasināt valodas problēmu, neievadīt to konfrontācijas gultnē… Nepieļaut steigu šajā jautājumā.»

Tā ir pareiza, principiāla CK prasība. Mēs paši par to nobalsojām. Tikai žēl, ka praksē situācija republikā ir attīstījusies citādā gultnē. Un pirmais Valodu likuma projekts nebūt neatbilda CK janvāra plēnuma lēmumu burtam un garam. Sekas bija tādas, ka šis likumprojekts valodu problēmu ievadīja konfrontācijas sfērā un saasināja jau tāpat sarežģīto politisko situāciju.

Projekts, ko mēs šodien apspriežam, ir nosvērtāks. Tajā atspoguļojas gan speciālistu uzskati, gan republikas iedzīvotāju izteiktie priekšlikumi. Taču tajā ir arī vesela virkne tādu normu, pie kurām vēl būtiski jāpiestrādā. Par dažām no tām, tāpat kā par mūsu pilsētas partijas organizācijas un Daugavpils iedzīvotāju nostāju valodu jautājumā, es arī gribētu tagad runāt.

Daugavpils ir unikāla pilsēta gan vēsturiskā ziņā, gan arī iedzīvotāju nacionālā sastāva ziņā. Un tā nu ir iznācis, ka vairāk nekā septiņsimt gadu garajā pilsētas vēsturē latvieši tajā nekad nav bijuši iedzīvotāju vairākums. Atsevišķos laika posmos procentuālā izteiksmē bijis vairāk poļu vai ebreju. Patlaban vairāk nekā 58 procenti daugavpilieši ir krievi. Latviešu īpatsvars ir 12,6 procenti. Šīs, kā arī pilsētas ekonomiskās un kultūras dzīves attīstības īpatnības mēs nopietni ņēmām vērā, izstrādājot savu nostāju valodu jautājumā. CK plēnuma dalībniekiem tā varbūt ir zināma, jo mēs šo nostāju izstrādājām jau pirms Latvijas PSR Tautu foruma. Šī pozīcija tika apstiprināta partijas pilsētas komitejas marta plēnumā, kura darbā piedalījās biedrs Gorbunovs, un arī nesen notikušajā pilsētas Tautas deputātu padomes sesijā. Tiesa, masu informācijas līdzekļu publikācijās ne vienmēr pareizi traktēta mūsu nostāja. Tāpēc centīšos to vēlreiz izskaidrot.

Mēs neapšaubāmi atbalstām republikas Augstākās Padomes lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai un par tādu apstākļu radīšanu, lai tā varētu vispusīgi attīstīties un funkcionēt. Taču mēs esam ierosinājuši Latvijas PSR Valodu likuma projektā paredzēt arī šādu punktu: «Tajos republikas rajonos, kur nelatviešu iedzīvotāji veido vairākumu, krievu valodas lietošana jāatzīst par līdztiesīgu latviešu valodas lietošanai visās valsts. sabiedriskās un ražošanas darbības sfērās, kā arī lietvedībā.» Tieši šis formulējums arī izraisījis pārmetumus vai neizpratni. It sevišķi no latviešu tautas puses. Bet ko mēs ar to esam domājuši?

Mēs uzskatām, ka Valodu likumprojekts jāpapildina ar šādu pantu: «Vietējos valsts varas un valsts pārvaldes orgānos sēžu, visu citu darba apspriežu un lietvedības valoda pēc pilsētas vai rajona Tautas deputātu padomes lēmuma ir attiecīgā apvidus iedzīvotāju vairākuma valoda.

Nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināts tulkojums citā valodā.»

Un otrs labojums.

Ir loģiski 7. pantā izdarīt šādus grozījumus:

«Iestādēs, uzņēmumos un organizācijās, kas atrodas Latvijas PSR teritorijā, iekšējās lietvedības valodu nosaka darba kolektīva padome. Sarakstē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem iestādes, uzņēmumi un organizācijas lieto latviešu valodu.»

Lūk, kas jāsaprot ar prasību atzīt, ka Daugavpils apstākļos krievu valoda lietojama tāpat kā latviešu valoda. Turklāt nodrošināt iespēju iegūt izglītību latviešu un krievu valodā un celt kvalifikāciju abās valodās. Šīs prasības atspoguļotas likumprojekta 12. pantā.

Jūs droši vien zināt, ka mūsu pilsēta pirmā republikā izstrādāja un pilsētas padomes sesijā apstiprināja programmu, kurā paredzēts nodrošināt latviešu valodas mācīšanu Daugavpilī. Veikts liels darbs, pētot pilsētnieku sabiedrisko domu, kolektīvu vajadzības. Pilsētā būs jāizvērš spraigs darbs, kas saistīts ar latviešu valodas apgūšanu, tās lietojuma paplašināšanu un valodas attīstību. Jau pirmajā posmā šīs programmas nodrošināšanai būs vajadzīgi apmēram 2 miljoni rubļu. Krasi izvirzījusies latviešu valodas pasniedzēju kadru problēma. Viņu jau trūkst pilsētas skolās. Lai pirmajā posmā vien apmācītu 18 tūkstošus pieaugušo iedzīvotāju — vadītājus, pakalpojumu sfēras, tirdzniecības un medicīnas darbiniekus, — vajag vēl vismaz 100 pasniedzējus. Kur tos ņemt? Kur ņemt kvalificētus tulkus, kas tuvākajā laikā būs ļoti vajadzīgi vairāk nekā 150 pilsētas uzņēmumiem un organizācijām? Šos jautājumus bez atbildēm varētu turpināt. Diemžēl Latvijas PSR Ministru Padomes 435. lēmums uz tiem tāpat nedod atbildi. Un tas jau vairs nav saprotams, jo Valodu likums Latgalē tiks ieviests tādos pašos termiņos kā visā Latvijā. Taču minētajā Ministru Padomes lēmumā paredzētie pasākumi tikai zināmā mērā uzlabo latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos, bet nenodrošina mūsu reģionā pienācīgus apstākļus kvalitatīvai latviešu valodas apgūšanai. Valsts valoda prasa gan valstisku attieksmi, gan uzmanību, te nedrīkst būt sīkumu.

Šajā sakarā es uzskatu, ka būtu pareizi līdz sesijai publicēt to profesiju un darbinieku kategoriju sarakstu, kam obligāti jāprot divas valodas, norādot arī nepieciešamo zināšanu apjomu. Tas būtu demokrātiskāk, kā arī ļautu likvidēt nenoteiktību un izvairīties no iespējamiem nevēlamiem ekscesiem. Es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka Daugavpils komunisti un visi iedzīvotāji atbalsta Valodu likumprojekta pamattēzes. To apstiprina gan latviešu valodas apgūšanas programma, kas pilsētai izstrādāta laika posmam no 1989. līdz 1995. gadam, gan daudzu darba kolektīvu darbs komunistiskajā sestdienas talkā, kad daļa nopelnīto līdzekļu tika pārskaitīta šis programmas materiālajai nodrošināšanai, gan arī pieaugusi interese un vēlēšanās apgūt valsts valodu. Taču Valodu likuma normu praktiskā realizēšana pilsētā zināmā mērā būs atkarīga no tā, kā mūsu specifisko situāciju ievēros republikas Ministru Padome un Augstākās Padomes Prezidijs, izstrādājot pasākumu plānu Latvijas PSR Augstākās Padomes 1988. gada 6 oktobra lēmuma «Par latviešu valodas statusu» izpildei.

Un nobeigumā par rītdienas sesiju, par mūsu partijisko nostāju tajā. Latvijas PSR Valodu likumam jābūt darbaspējīgam. Ir svarīgi, lai tas funkcionētu, veicinātu apzinātas intereses pamošanos, vēlēšanos apgūt valsts valodu. Jaunajam likumam jāsaliedē visu Latvijas tautu pārstāvji, jāapmierina visu iedzīvotāju vajadzības. Un no mūsu visu personiskās nostājas būs atkarīga republika, visu tās iedzīvotāju nākotne.

 

 

M. VĒRMANIS,

Līgatnes papīra fabrikas vecākais mašīnists

 

Šoreiz es lūdzu vārdu tādēļ, ka nesen izlasīju «Cīņā» informāciju par Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnuma sasaukšanu 4. maijā. Tāpēc CK locekļi un locekļu kandidāti tam daļēji ir gatavi, un es paspēju uzrakstīt uz papīra savas domas un bažas. Parasti mums dienu iepriekš vai vēlu vakarā paziņo, ka plēnumā jābūt tādā dienā un tādā laikā, un tas ir viss. Vai tā ir partijas darba organizācija? Bet vajadzētu taču visiem zināt referāta tēzes un lēmuma galvenos punktus kaut vai nedēļu iepriekš, lai justu CK biroja elpu un domu un mēs visi būtu gatavi atklātai sarunai. Kāpēc mēs tā baidāmies no atklātības, no tautas? Nevarēsim tik vienkārši pieņemt lēmumus? Bet kas par to? Kāpēc nevar vienu un to pašu jautājumu sākumā izskatīt pirmorganizācijās un rajonu komitejās, un tikai pēc tam Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā Rīgā. Tagad tiekam pārsteigti ar sagatavotiem ziņojumiem un lēmumiem. Mēs pat neesam gatavi pacelt roku balsošanai. Kam tas ir izdevīgi? Tāpēc arī pieņemam pārsteidzīgus un bieži vien nepareizus lēmumus ar atziņu — mēs atkal esam kļūdījušies. Taču kļūdas dārgi maksā, dažas no tām ir neatgriezeniskas. Varbūt es teikšu pārāk asi, bet mani neapmierina komunistu vienaldzība, bezveidīgā masa.

Kļūdas pagātnē pārvērtušās par noziegumiem, pat par komunistu un visu nāciju visprogresīvākās daļas genocīdu, simtiem tūkstošu cilvēku iznicināšanu, par ko mums, tagadējās paaudzes komunistiem, jāatbild tautas priekšā.

Ja pēc mūsu pulcēšanās šodien nebūs demokrātijas, atklātuma un tiesiskas valsts, kur ikviens pilsonis, katra ģimene, katra saimniecība, rajons un republika būs pilnīgi aizsargāta un suverēna, ja nekas nemainīsies, mūsu runas ir graša vērtas.

Padomju vara pagātnē pārāk ļaunprātīgi sevi demonstrējusi visās dzīves sfērās. Bet karaspēka izmantošana Gruzijā šajās dienās?! Tāda pati muskuļu demonstrēšana pret savu tautu notika Rīgā un citās pilsētās. Ja te būtu bijuši cilvēku upuri, arī mums būtu jāmaina pilsētas un republikas vadītāji. Vai nu šajā, vai nākošajā plēnumā lūdzu atbildēt: kurš personiski ir atbildīgs un kurš atļāva tankiem braukt pa galvaspilsētas ielām? Kad tiekos ar strādniekiem, to vien jautā. Kas tās ir par mācībām, ja miera laikā bez brīdinājuma baida iedzīvotājus un bojā bruģi pilsētas centrā. Manā uztverē tā ir vecā režīma ciņa pret jauno, cīņa pret pārbūvi. Pārfrāzējot Ivara Ķezbera vārdus, teikšu: ja nav gara spēka, tad atliek tikai kara spēks. Ko par to domā mūsu republikas partijas vadītāji? Starp citu — kā attiecīgā partijas Rīgas rajona komiteja vērtē tā demonstranta rīcību, kurš nosauca sekretāru I. Ķezberu par nacionālistu? Vai tas nebija ar rajona demonstrācijas organizētāju atļauju un svētību?

Tagad par padomju tautu. Vai tas nav mākslīgi veidots hibrīds, ko mums cenšas pasniegt kā veselu, krievu valodā runājošu nāciju, internāciju. Varbūt pat Interfronti, bez internacionālām jūtām, pat bez nacionālām jūtām un tēvu zemes.

Man žēl tās apmuļķotās tautas daļas, ko pakļāvuši konservatīvie spēki, aicinādami un organizēdami tautu streikot, neuzticēties mūsu republikas tiešām autoritatīvajiem un spējīgiem vadītājiem, piemēram, Gorbunovam, Bresim, Ķezberam, Oherinam, Vagrim un daudziem citiem.

Nav tālu PSKP CK Plēnums par nacionālajiem jautājumiem. Es ticu M. Gorbačova komandas gaišajām domām un darbiem šajā sarežģītajā jomā. Jāatdzimst katras tautas nacionālajam pašlepnumam un pašnoteikšanās tiesībām. Pirmām kārtām jānāk krievu tautas nacionālajai atmodai sava tēvu zemē. Daudz spēcīgākai jābūt Krievu kultūras biedrībai Latvijā. Latvijā jāattīstās visām kultūrām. Mēs esam pratuši, protam un pratīsim strādāt kopā ar dažādu tautību strādniekiem. Nacionālais naids strādnieku vidū nepastāv — vismaz mūsu kolektīvā ne. Pastāv netaisnīga materiālo labumu sadale, slikti darba apstākļi un neatrisinātas labklājības problēmas — neatkarīgi no nacionālās izcelsmes. Tāpat divas valodas bijušas un paliks, ja esam kulturāli cilvēki.

Katrā republikā valsts valodai jābūt pamatnācijas valodai, tādēļ esmu pilnvarots Līgatnes strādnieku vārdā, Cēsu rajona iedzīvotāju vārdā, visas Vidzemes iedzīvotāju vairākuma vārdā aicināt Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus konstitucionāli nostiprināt latviešu valodu kā valsts valodu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā.

Ja sociālisms, kā mūs mācīja, ir iekārta ar visaugstāko darba ražīgumu un visaugstāko labklājības līmeni pasaulē, tad man kā komunistam ir kauns par šo sistēmu. Lielā valsts ar tik brīnišķīgu un auglīgu zemi gan kopumā, gan atsevišķi katrā republikā nevar paēdināt savu tautu, kaut gan jau sen bija jābūt produktu pārpilnībai — mūs taču nekas netraucē. Jāmaina novecojusi nesaimnieciskā sistēma, vajadzīga zinātniska pieeja lauksaimnieciskajai un rūpnieciskajai ražošanai, kadri jānomaina ar tādiem cilvēkiem, kas grib un spēj saimniekot bez skaistām runām.

Visām neformālajām organizācijām ir izstrādātas savas īslaicīgās programmas. Kāpēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai tādas nav? Ir jānostiprina Latvijas Komunistiskā partija, jānovērš krīze tās Centrālajā Komitejā un šķelšanās divos spārnos. Man nepatīk Interfrontes ietekme un respekts Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā. Partijai jābūt patstāvīgai, ārpus kāda ietekmes sfērām. Neticu, ka darba tauta atbalsta šeit nolasīto rezolūciju, es nosodu tajā izteikto nostāju.

Jārunā atklāti par pagātni — par 1939., 1941. un 1949. gadu. Tagad mēs nedrīkstam pieļaut 1959. gada atkārtošanos. Taču šāda tendence pastāv. Jāatrod tikai vēl kāds karjerists.

Pēc Latvijas Komunistiskās partijas CK darbības programmas izstrādāšanas varētu sasaukt Latvijas komunistu kongresu. Bez šādas aktīvas rīcības programmas tuvākajai nākotnei strādnieki nejutis partijas pirmorganizāciju, republikas komunisti nejutis Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo Komiteju.

Vidzemes joslā, Cēsis, sapulcējās partijas komiteju pārstāvji, lai nodibinātu Vidzemes zonas jeb novada konsultatīvo padomi, kuras galvenais mērķis ir palīdzēt Centrālajai Komitejai izzināt komunistu domas. palīdzēt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai izstrādāt darbības programmu, kas ir tik nepieciešama gaidāmo vēlēšanu norisē. Ņemot vērā katra reģiona attīstības līmeni, ieteicam šādas padomes izveidot arī Kurzemē, Zemgalē un Latgalē, uzaicinot CK un tās biroja locekļus piedalīties to darbā.

Šie novadi varētu izvirzīt un ievēlēt savus pārstāvjus republikas partijas un padomju orgānos. Katram novadam ir savas ekoloģiskās īpatnības, sava kultūra, sava saimniekošanas specifika. Apvienojot domas, līdzekļus un spēkus, labāk veiksies kopīgo jautājumu risināšana.

Ir pienācis pēdējais laiks visām lietām ķerties klāt drosmīgāk. Pārvarēsim savu konservatīvismu. pārvarēsim bailes no Maskavas konservatīvajiem spēkiem. Aktīvāk palīdzēsim progresīvajiem pārkārtošanās spēkiem, ko vada mūsu cienījamais Mihails Gorbačovs.

 

 

V. PETRAKOVS,

ražošanas apvienības «Komutators» konstruktoru biroja priekšnieks

 

Vakar ražošanas apvienībā «Komutators» notika partijas sapulce, kas bija veltīta komunistu, darbībai republikā sarežģījušās politiskās situācijas apstākļos. Sapulcē piedalījās 496 komunisti Ar lielum lielo balsu vairākumu tika pieņemta rezolūcija, kas atspoguļo visu sapulces atmosfēras asumu.

Apvienības komunisti ir ārkārtīgi satraukti par sarežģīto situāciju republikā. Tāpēc bija ļoti svarīgi, lai atbildes uz jautājumiem, kas viņiem rūp, dotu Latvijas Komunistiskās partijas CK galvenie ideologi. Diemžēl apvienības partijas komiteja veselu mēnesi nevarēja panākt, lai partijas sapulcē piedalītos Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs biedrs Ķezbers. Sapulces sarīkošanas termiņi tika atlikti.

Droši vien atmosfēra nebūtu bijusi tik emocionāla, ja Ivars Ķezbers būtu atradis iespēju piedalīties sapulcē. Tāpēc šodien es kā ražošanas apvienības «Komutators» partijas organizācijas loceklis izpildu apvienības komunistu norādījumu — darīt zināmu CK plēnumam sapulces rezolūciju.

Ražošanas apvienības «Komutators» partijas organizācijas kopsapulcē ar darba kārtību «Pārbūvei —   komunistu spēku un rīcības vienotību» pieņemtā rezolūcija 1989. gada 3. maijā.

Partijas sapulce atzīmē:

— politiskā situācija, kura pastāvīgi mainās un kuru bieži vien arī uzkurina masu informācijas līdzekļi, republikā kļūst arvien sarežģītāka. Tai ir zināma ietekme uz situāciju ražošanas apvienības «Komutators» kolektīvā.

Pašreizējā politiskā situācija prasa, lai partijas komiteja un cehu partijas organizācijas sistemātiski analizē un dziļi izvērtē republikā notiekošos procesus un panāk noteiktu partijas ietekmi uz situāciju, un paraugs šeit bija jārāda Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai, republikas Augstākās Padomes un valdības komunistiem, bet, par lielu nožēlu, mēs to neredzam un neizjūtam. Dažos gadījumos lēmumi vienos vai otros akūtos jautājumos tiek pieņemti ar novēlošanos, tie ir nekonsekventi, nenoteikti un praktiski netiek izpildīti. Citos gadījumos tiek pieņemti ar pārliecīgu steigu, likumi, kas skar visu Latvijas pilsoņu intereses, bez pietiekamas sabiedriskās domas studēšanas un attiecīga ideoloģiskā darba un izskaidrošanas darba veikšanas.

Īpašu vietu šajā politiska jā situācijā ieņem starpnacionālo attiecību jautājums, un galvenā negatīvā loma antagonisma uzkurināšanā ir republikas masu informācijas līdzekļiem, kas pēc mūsu domām un arī pēc būtības kļuvuši Centrālajai Komitejai, republikas Augstākās Padomes Prezidijam un valdībai nevadāmi. Tie kļuvuši par dažu LTF līderu un radošās inteliģences pārstāvju ruporu.

Masu informācijas līdzekļi — prese, radio un televīzija — tendenciozi un vienpusīgi, bieži vien izsmejošā un aizvainojošā toni un garā vēsta visai republikai tikai to, kas apmierina masu informācijas līdzekļu «faktiskos» saimniekus.

Daudzām informācijām ir provokatorisks raksturs, bieži vien televīzijā tiek teiktas un preses orgānos iespiestas ekstrēmistiskas runas. Tas viss neveicina republikas iedzīvotāju konsolidēšanos pārbūvei, notiek polarizācija, konfrontācija un pastiprināta cilvēku nošķiršanās pēc nacionalitātes. Ideoloģiskā darba stāvoklis republikā neatbilst asajai politiskajai situācijai, Latvijas Komunistiskās partijas CK ideoloģiskā komisija, ko vada CK sekretārs biedrs I. Ķezbers, neizpilda savus uzdevumus.

Latvijas Komunistiskās partijas CK XV plēnums objektīvi novērtēja politisko situāciju republikā, bet tālāk par objektīvu novērtējumu uz papīra neesam tikuši. To apliecina pietiekami daudz piemēru. Tā ir gan attieksme pret Valodu likumu, gan attieksme pret likumu par pilsonību, gan attieksme pret Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija lēmumu par LNNK un «Helsinki-86», gan iespēja balotēties PSRS tautas deputātu vēlēšanās. jo vairāk atkārtoti. LNNK biedriem, kuru platforma nosodīta un atzīta par antikonstitucionālu pretpadomju platformu un neatzīst ne partijas vadošo lomu, ne iekārtu, kas pastāv republikā. Tas ir arī nopietnais pārkāpums attiecībā uz vēlēšanu likuma 17. pantu, kas paredz vienādu vēlētāju skaitu nacionāli teritoriālajos vēlēšanu apgabalos.

LTF un IF vadības orgānu komunisti nemeklē efektīvus ceļus uz republikas iedzīvotāju konsolidēšanu pārbūves plānu realizēšanai, bet Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja neorganizē viņu darbu šajā virzienā.

Partijas sapulce nolemj:

1. Apvienības partijas komitejai, cehu partijas organizāciju birojiem un visiem komunistiem visu savu darbu orientēt uz to, lai nepieļautu šķelšanos partijas organizācijās un darba kolektīvos. Kopā ar administrāciju, arodbiedrību organizācijām un DKP operatīvi risināt visus apvienībā radušos ražošanas, sociālos un sadzīves jautājumus, ko izvirza apvienības darbinieki un kas galu galā ir gan atsevišķu darbinieku, gan arī visa kolektīva neapmierinātības galvenais cēlonis.

2. Partijas komitejai un cehu partijas organizāciju birojiem atrast ceļus uz reālu sadarbību ar LTF un IF ar šajās organizācijās ietilpstošo komunistu starpniecību un orientēt to darbību uz konkrētu uzņēmuma saimniecisko, sociālo un ekonomisko uzdevumu atrisināšanu.

3. Prasīt, lai komunisti, kas piedalās sabiedrisko formējumu darbībā, rīkotas stingrā saskaņā ar PSKP Statūtiem un Programmu, aizstāv partijas līniju uz pārkārtošanos, nepieļauj ekstrēmistiskus izteikumus un rīcību, kas sarežģī politisko situāciju starpnacionālajās attiecībās apvienības kolektīvā un visā republikā, partijas komitejai un cehu partijas organizāciju birojiem dot šādiem faktiem politisku novērtējumu un attiecībā uz šiem komunistiem lietot partijiskas ietekmēšanas līdzekļus.

4. Partijas komitejai un partijas organizāciju sekretāriem periodiski noklausīties komunistu — LTF un IF biedru — ziņojumus par viņu kā PSKP biedru darbību.

5. Partijas komitejai kontrolēt apvienības informācijas līdzekļu (laikraksts «Znamja truda», rūpnīcas radio redakcija, informācijas stendi) darbu, lai nepieļautu publikācijas, radioraidījumus un korespondences, kas var kaitēt kolektīvu internacionālajai vienotībai.

6. Uzlikt partijas komitejai par pienākumu darba kolektīvu sapulcēs un mītiņos pastiprināt izskaidrošanas darbu jautājumā par partijas orgānu lēmumu īstenošanu.

7. Atbilstoši Latvijas Komunistiskās partijas CK XV plēnuma lēmumiem un stingrā saskaņā ar partijai konstitucionāli uzlikto atbildību par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un to sekām prasīt, lai Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja veic enerģiskus un mērķtiecīgus pasākumus politiskās situācijas normalizēšanai republikā.

Apvienības partijas sapulce atbalsta ZRA «Sistēma» partijas organizācijas lēmumu par nepieciešamību nekavējoties sasaukt ārkārtēju Latvijas Komunistiskās partijas kongresu ar darba kārtību «Par politisko stāvokli Latvijā» un aicina republikas komunistus atbalstīt šo priekšlikumu.

8. Prasīt, lai Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja un tās ideoloģiskā komisija palielina komunistu — sabiedrisko organizāciju vadītāju un biedru — personisko atbildību par ekstrēmistiskām runām, izteikumiem un rīcību, kas saasina starpnacionālās attiecības, īpaša uzmanība jāveltī uzdevumam palielināt to komunistu — masu informācijas līdzekļu darbinieku — partijisko atbildību, līdz pat izslēgšanai no PSKP rindām, kuri joprojām turpina Latvijas Komunistiskās partijas CK XV plēnuma lēmumā atzīmēto tendenciozo, dažkārt arī klaji provokatorisko darbību.

9. Par ideoloģiskā darba atstāšanu novārtā, LTF Domes un citu neformālo apvienību antisociālistisko un nacionālistisko tendenču aktīvu atbalstīšanu, partijas kontroles nerealizēšanu pār nacionālā naida rašanos veicinošo masu informācijas līdzekļu darbu, PSKP Statūtu prasību un Latvijas Komunistiskās partijas CK 1989. gada janvāra plēnuma lēmumu neizpildīšanu izteikt politisku neuzticību Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja locekļiem biedriem I. Ķezberam un A. Gorbunovam.

Biedri! Mūsu komunisti visus jautājumus apsprieda ļoti asi un emocionāli, un droši vien nebūtu tādas baltkvēles un tādu kaislību, ja Centrālās Komitejas vadītāji, CK biroja locekļi, konkrēti Ivars Ķezbers, būtu sapulcē un atbildētu uz vairākiem samilzušajiem jautājumiem. Kad tāda liela partijas organizācija, kāda ir apvienībā «Komutators», lūdz vadītājus ierasties, tomēr ir jāatrod iespēja tikties ar komunistiem, varbūt ar visu darba kolektīvu. Tad konstruktīvā dialogā un apspriešanā būs iespējams atrisināt vairākus akūtos jautājumus.

 

 

J. TREICIS,

Rīgas vagonu rūpnīcas elektromontieris

 

Šāsdienas plēnums sanācis īsi pirms svarīga likumprojekta apspriešanas Augstākās Padomes sesijā. Es vairāk pieskaršos politiskās situācijas uzlabošanas jautājumiem, jo no tās ir atkarīga likuma apspriešana un pieņemšana.

Kā vērtēt pašreizējo politisko situāciju republikā? Sākot ar Latvijas Komunistiskās partijas CK pagājušā gada 18. jūnija plēnuma lēmumu «Par politisko situāciju republikā» un līdz pat šā gada janvāra plēnumam situācija tikusi vērtēta kā satraucoša.

Pagājušais gads bija pārbagāts notikumiem. Pirmo reizi plašas tautas masas reāli iesaistījās politiskajos procesos. Mēs, komunisti, paši esam tiekušies pēc šīs aktivitātes, bet tagad, nemācēdami visu kontrolēt, dažāda līmeņa rezolūcijās un lēmumos paužam satraukumu, vēlēšanos piebremzēt.

Pārbūve vēl tikai sākas. Politiskās un ekonomikās reformas laukā pieņemti tikai paši pirmie likumi. Par dažiem likumiem tiek diskutēts, citi tiek sagatavoti visas tautas apspriešanai. Tautas aktīvā līdzdalība turpina vērsties plašumā. Tas nozīmē, ka šādas aktīvas darbības fāze var turpināties vismaz vairākus gadus. Tāpēc iesaku pāriet no vērtējuma pēc sabiedriskās dzīves summārās aktivitātes, pēc demonstrantu skaita un notikumu daudzuma uz vērtējumu, kura pamata būtu Komunistiskās partijas autoritātes līmenis, komunistu aktivitāte sabiedriskajos procesos, viņu spēja virzīt notikumu gaitu. Mainot šo skata punktu, attiecīgi būs pareizāks situācijas vērtējums un pareizāki lēmumi.

Var atzīmēt, ka 80 procenti jaunievēlēto PSRS tautas deputātu ir komunisti. Tas ir daudz, un tas jāvērtē kā panākums. Otrkārt — partijas autoritāte ļauj stabilizēt stāvokli republikā, neskatoties uz dažu sabiedriski politisko grupējumu ekstrēmo darbību. Politisko stāvokli kopumā es iesaku vērtēt kā dinamisku, ar pāreju uz Komunistiskās partijas prestiža celšanos. Ir iezīmējušies konsolidācijas centieni, taču pagaidām tie vēl nav efektīvi, jo turpinās uzskatu sašķeltība starp sabiedriski politiskajām frontēm.

Latvijas Komunistiskās partijas CK janvāra plēnumā un Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja 26. aprīļa sēdē, kurā izskatīja jautājumu par politiski kaitīgiem aicinājumiem, kas destabilizē stāvokli republikā, tika atbalstīta sabiedriskās dzīves demokratizācija, bet vienlaikus tika arī skaidri pateikts, ka demokrātija nenozīmē visatļautību un ka jebkurš ekstrēms viedoklis, neatkarīgi no tā, kas to izteicis, saņems noteiktu pretsparu.

Šobrīd pārbūvi traucē polārās sabiedriskās aktivitātes. Vispirms iesaku visus šos grupējumus kvalificēt kā sabiedriski politiskas organizācijas. PSKP, kā zināms, ir padomju sabiedrības augstākā sabiedriski politiskās organizācijas forma. Pārējās organizācijas, kas risina arī atsevišķus politiskus jautājumus un nedarbojas atsevišķas partijas līmeni, uzskatāmas par sabiedriski politiskām organizācijām. To pierāda šo organizāciju risināto jautājumu izteikti politiskais raksturs. Pievēršoties šim organizācijām, vispirms mazliet par LNNK. Šobrīd Latvijas Komunistiskā partija runā un darbojas ar mērķi panākt Latvijas politisko un ekonomisko patstāvību PSRS sastāvā, balstoties uz republikas saimnieciskā aprēķina ieviešanu, tiesiskas valsts Izveidošanu un politiskās reformas realizēšanu. Galarezultātā latviešu tautai būs nodrošināta iespēja pastāvēt un visām Latvijas tautām iespēja brīvi attīstīt savu tautisko esību, baudīt sava darba augļus, balstoties uz visas Savienības resursiem. Šis ceļš sakrīt ar visas valsts pašreizējo attīstības virzienu.

LNNK tā vietā savā deklarācijā piedāvā neatkarības modeli, tā sakot, tīrā veidā, neievērojot nekādas citas intereses.

Pati neatkarības ideja pie mīt jebkurai nācijai kā viens no nācijas pastāvēšanas līdzekļiem. Mūsu tautas vēsturē bija posms, kad šis līdzeklis bija galvenais, toreiz tam bija atbilstoši vēsturiskie apstākļi.

Šobrīd mūsu tautai svarīgākais uzdevums ir atgūt tiesības patstāvīgi rīkoties savā zemē, un to var sekmīgi sasniegt tikai, nesaskaldoties dažādās kustībās un sadarbojoties ar pārējām tautām, kas dzīvo un strādā republikā.

LNNK izvirza ideju, kas šobrīd un tuvākajā laikā nevar tikt realizēta, jo pastāv atpalicība visās sfērās. Rietumeiropas intereses sargā kopējais tirgus, turklāt dažādi politiskie viedokļi šādā neatkarības variantā radītu nepārtrauktu politisko nestabilitāti — šāda notikumu attīstība nerastu izpratni Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā kopumā. Tai pašā laikā vēlēšanas un mītiņi parāda, ka Latvijas Nacionālās neatkarības kustībai ir sava auditorija. Šādos apstākļos aicinājumi aizliegt šīs kustības darbību būtu balstīšanās uz vecajām receptēm, kad aizliegums bija izsmeļošākais arguments, un efekts drīzāk gan būtu pretējs.

Jāuzskata par pareizu, ka Augstākās Padomes Prezidijs šo jautājumu ir pārņēmis savā kontrolē. Šai organizācijai jādarbojas likuma ietvaros tautas labā, nevis jāsašķeļ pārbūves spēki. Es uzskatu, ka Komunistiskās partijas biedriem vienlaikus atbalstīt divus dažādus uzskatus nav iespējams, tāpēc no darbības Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā jāatsakās.

Jārunā arī par otru sabiedrisko organizāciju, precīzāk — sabiedriski politisko organizāciju, — Internacionālo fronti, kas arī izpelnījās nosodījumu par aicinājumiem uz streikiem, kuri izskanēja tās 21. aprīļa mītiņā Komjaunatnes krastmalā.

Aplūkojot šo jautājumu, jāatzīmē, ka jau šīs organizācijas 23. un 25. februāra mītiņi radīja plašu rezonansi ar savu kategorisko nostāju pret Valodu likuma projektu. Konstruktīvisma vietā tika likts noliegums. Domāju, ka partijas Rīgas pilsētas komitejas plēnumā Interfrontes darbības stilam netika dots principiāls vērtējums. Rezultātā frontes līderī to uztvēra kā atbalstu un tāpēc pašlaik tik droši aicina uz šādiem ekstrēmiem līdzekļiem. Streiki nodarītu kā politiskus, tā ekonomiskus zaudējumus. Pie kā tas novedis Polijā un Armēnijā, par to mēs savā laikā esam lasījuši. Novērtējot šāda ekstrēmisma bīstamību, pieprasu nosodīt Interfrontes izvirzīto streiku metodi kā nepieņemamu un saukt pie atbildības streiku rīkotājus, īpaši komunistus.

Tūkstošiem cilvēku, kas ir Interfrontes rindās, vēlas risināt pārbūves uzdevumus. Viņu vēlmes ir īstas un patiesas. Taču mēs nedrīkstam aizvērt acis un neredzēt, kas ir grupas un vadītāji, kas nostājušies uz ekstrēmisma un šovinisma ceļa un cenšas runāt it kā krievu tautas vārdā.

Aplūkojot jautājumu par komunistu līdzdalību Tautas frontē vai Internacionālajā frontē, iesaku atcerēties XXVII kongresā politiskajā referāta izteikto domu — «neeksistē partijas kā avangarda loma vispār — tā izpaužas praktiskā darbībā!»

Tāpat saskaņā ar PSKP Statūtiem jau sen ir pieņemts lēmums darbaļaužu masu organizāciju vēlētajos orgānos, kur ir ne mazāk kā trīs partijas biedri, izveidot partijas grupas. Šo grupu uzdevums būtu stiprināt partijas ietekmi, savā darbībā balstoties uz partijas Statūtiem un dokumentiem. Domāju, ka partijas pirmorganizāciju sekretāru, meistaru un nelielu kolektīvu vadītāju piedalīšanās sabiedriski politiskajā darbībā savā kolektīvā būtu jāvērtē pozitīvi. Palaikam viņiem ir autoritāte un sabiedriskā darba pieredze, kas arī šim organizācijām var noderēt.

Mūsu uzņēmumā — Rīgas vagonu rūpnīcā — strādā sarežģīts daudztautu kolektīvs. Viena trešdaļa ir latvieši, viena trešdaļa — krievi un viena trešdaļa — citu tautību pārstāvji. No 4800 strādājošajiem 640 ir PSKP biedri. Apmēram 800 cilvēki ir Tautas frontē, apmēram 400 – Internacionālajā frontē. Neskatoties uz šo dažādību, mēs sekmīgi strādājam kopā, piedevām vēl rekonstruējam rūpnīcu, cerēdami, ka šo lietu kādreiz arī pabeigsim. Starp frontēm ir nikni strīdi, bet bez naidīguma. Kopumā situāciju var vērtēt, kā televīzija saka, ar piesardzīgu optimismu. Partijas darbā trūkums ir tas. ka ir tikai 100 latviešu komunistu. Tas gan raksturīgs arī mūsu rajonam, kur apmēram 22 procenti komunistu ir latvieši.

Pēdējā laikā vairāki PSKP biedri ir izstājušies no partijas, minot principiālus iemeslus. Bet kopumā mēs, visa rūpnīcas partijas organizācija, šobrīd uzskatām, ka tikai ar darbu spēsim vērst mūsu rītdienu labāku.

Un nobeigumā — par Valodu likumu. Uzskatu, ka pašreizējā variantā šis likums aizsargā latviešu valodu un vienlaikus ļauj brīvi apgūt un lietot jebkuru citu valodu republikā. Šis likums visvairāk vajadzīgs, lai aizsargātu latviešu valodu no izzušanas, taču jau tā apspriešanas gaitā noskaidrojušās iespējas plašāk mācīt jebkuru citu valodu, tāpat tiek nodrošinātas jebkuras citas valodas lietotāja tiesības.

Šobrīd vairākās republikās pieņemti likumi par valsts valodu, taču pieredze rāda, ka paši par sevi šie likumi nedarbojas. Vajadzīga attiecīga izglītības sistēma, valsts atbalstīta valodas mācīšanas mērķprogramma un Komunistiskās partijas realizēta nacionālā politika.

Aicinu Augstākās Padomes deputātus izvērtēt republikas pamatnācijas valodas situāciju un pieņemt likumu par valodu un tā piemērošanas skaidrojumu.

 

 

P. UPENIEKS,

Rēzeknes piena konservu kombināta ģenerāldirektors

 

Valodu likumprojekta preambulā pamatoti norādīts, kāpēc latviešu valodai savā zemītē tiesiski jānosaka valsts valodas statuss, tajā pašā laikā nenodarot pāri Latvijā dzīvojošo citu tautību cilvēku tiesībām lietot savu dzimto valodu. Nav šaubu, ka lielākā daļa cittautiešu, kas dzīvo mūsu republikā, apzinās un saprot, ka, dzīvojot nacionālajā republikā, vai tā būtu Moldāvija, Ukraina, KPFSR vai jebkura cita republika, jāmācās un jāzina pamattautības iedzīvotāju valoda kaut vai sarunvalodas līmenī. Taču ar vēlēšanos vien nepietiek. Jārada vajadzīgie priekšnoteikumi sekmīgai latviešu valodas apgūšanai. Nedrīkstam aizmirst, ka arī mūsu valsts politika visus šos gadus nebūt neveicināja latviešu valodas apgūšanu. Sevišķi nelabvēlīgi apstākļi šajā ziņā bija izveidojušies pie mums, Latgalē. Jo pat tajos darba kolektīvos, kur krievu tautības cilvēku nebūt nebija vairākums, sapulces un visi citi pasākumi noritēja krievu valodā. Tā tas bija arī republikas partijas un valsts orgānos un ministrijās. Tāpat bija arī ar lietvedību — lielāko daļu oficiālo dokumentu saņēmām krievu valodā Tā tas bija, un tas vispirms paškritiski jāatzīst mums, CK locekļiem, CK birojam, kā arī jāņem vērā šāsdienas reālā situācija, kāda izveidojusies Latvijā. Es domāju, ka nevar arī nesaprast to, ka lielākā daļa latviešu mūsu republikā prot runāt un brīvi sarunājas krieviski. Bet ir taču lielākā daļa krievu un citu tautību Latvijas iedzīvotāju, kuriem līdz šim nebija vajadzības obligāti mācīties un lietot latviešu valodu. Tāpēc daudzi no viņiem pamatoti uztraucas, kas būs pēc trim gadiem, ja viņi neapgūs latviešu valodu.

Ja jau latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss, ko izvirzījusi pati dzīve, tad valstij arī jāuzņemas atbildība un rūpes par to, lai iedzīvotājiem būtu visas iespējas to apgūt. Bet vai valsts mērogā, es domāju Latvijas PSR, šobrīd jau ir tādas iespējas? Kā mēs dzirdējām šeit no Ministru Padomes priekšsēdētāja, šobrīd skaidrības nav, bet tiek pieņemta programma. Cerēsim, ka tā tiks savlaicīgi izpildīta.

Krievu skolās latviešu valodas apgūšanai atvēlēto stundu skaits jāpalielina vismaz līdz tādam stundu skaitam, kāds paredzēts latviešu skolās krievu valodas apgūšanai, bet varbūt šajā pārejas posmā vajadzētu pat vairāk. Būtu taisnīgi, ja nacionālajās republikās ieviestu vienādu mācību ilgumu vidusskolās. Jo visiem skolēniem obligāti vajadzētu apgūt paralēli savai dzimtajai valodai arī otru valodu, vieniem — krievu, otriem — latviešu valodu. Beidzot vidusskolu, jāprot runāt vismaz divās valodās, kaut gan mūsdienu pasaulē skolotam cilvēkam jāprot arī kāda trešā valoda pēc paša izvēles — angļu, franču, vācu, spāņu vai kāda cita. Valodas zināšana ir cilvēka neatņemama bagātība, kas ir vērtīgāka par jebkuru mantu. Ir saprotams, ka katram cilvēkam vispirms jāiemācās tīri runāt savā mātes valodā — vai tā būtu latviešu, krievu, ebreju, poļu vai kāda cita valoda. Jo valoda ir nācijas dzīvība.

Atņemt kādai tautai tās valodu nozīmē to iznīcināt. Tādi gadījumi vēsturē ir bijuši un tie nedrīkst atkārtoties. Tāpēc dzimto valodu, ko vecāki māca saviem bērniem, jāpalīdz tālāk izkopt bērnudārzā, skolā un sabiedrībā.

Likumprojekts paredz, ka jebkura ranga republikas vadošajiem darbiniekiem, uzņēmumu, iestāžu vadītājiem un apkalpojošās sfēras darbiniekiem jāprot abas valodas. Kāds stāvoklis šobrīd ir Rēzeknes pilsētā un rajonā?

To rāda daži anketēšanas rezultāti 150 uzņēmumos. Ievērojot nacionālo sastāvu, apsekoti:

159 vadītāji, to skaitā 65 latvieši, 49 citu tautību pārstāvji, kas saprot latviešu valodu, un 64, kas to nesaprot. Tie veido 40 procentus. Tāds ir reālais stāvoklis, kas jāņem vērā.

No 3 438 speciālistiem 45 procenti nezina latviešu valodu.

115 partijas organizāciju sekretāri, no tiem 43 latvieši, bet tikai 13 citu tautību pārstāvji, kas saprot latviešu valodu. 61 cilvēks jeb 53 procenti nezina valodu.

124 arodbiedrību priekšsēdētāji, no kuriem 40 procenti neprot latviešu valodu.

Savukārt lietvedību latviešu valodā kārto piecos uzņēmumos, latviešu un krievu valodā — 25, bet krievu valodā — 96 uzņēmumos.

Pašlaik Rēzeknes pilsētas un rajona uzņēmumos darbojas ap 70 latviešu valodas grupas, kurās mācās 1200 cilvēki, to skaitā divas grupas ar 40 dalībniekiem mūsu piena konservu kombinātā.

Vienā grupā ir kolēģi, kas daļēji saprot latviešu valodu un to pilnveido. (Tajā ir speciālisti, vadītāji u. c.)

Otra grupa paredzēta iesācējiem, kurā mācās 30 cilvēku. Viņus māca mūsu šefības skolas skolotāja biedre Golste. Visi mācās ar ļoti lielu interesi un praktiski cenšas runāt gan vienā, gan arī otrā valodā. Kādi trūkumi vērojami šajās grupās? Par tiem runāja iepriekšējie biedri, bet es vēl gribu piebilst, ka nepietiek grāmatu, kaut gan ļoti laba ir nesen izdotā sarunvalodas mācību grāmata. Kā jau teikts, tagad grāmatas jāizdod ātrāk un vairāk. Nepietiek latviešu valodas skolotāju, tāpēc pareizi nolemts tos gatavot papildus.

Rēzeknes pilsētas un rajona iedzīvotāju vairākuma vārdā atbalstu Valodu likuma projektu. Domāju, ka līdz ar tā pieņemšanu un stāšanos spēkā partijai, valdībai, deputātiem un uzņēmumu vadītājiem kopā ar sabiedriskajām organizācijām jādara viss nepieciešamais, lai noteiktajā termiņā nodrošinātu likuma izpildi, un šim termiņam visā republikā jābūt vienam.

Katras tautas valoda ir unikāls visas cilvēces prāta neatkārtojams sasniegums, un mūsu paaudzēm nav tiesību pieļaut atkal kādas valodas un līdz ar to pašas tautas izzušanu vai apzinātu iznīcināšanu.

 

 

A. KLAUCĒNS,

partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs

 

Pirmajā brīdī šķiet, ka jautājumiem, kas šodien tiek izskatīti plēnumā, pārbūves procesā ir lokāls raksturs. Tomēr tieši jautājumā par valodām visspilgtāk izpaužas visas pašreizējā momenta pretrunas. Saduras diametrāli pretēji, bieži vien nesamierināmi viedokļi. Vieni uzskata publicēto Valodu likumprojektu par pārāk mīkstu, otri — par pārāk stingru, vieni domā, ka šāda likuma pieņemšana nenodrošinās aizsardzību latviešu valodai, otri izsaka bažas par konstitucionālo tiesību ievērošanu un savu interešu diskriminēšanu.

Teikšu uzreiz, ka lielum lielais rīdzinieku vairākums nevēršas pret latviešu valodu, pret tās atzīšanu par valsts valodu. Strīdi notiek par kaut ko citu: par tās praktiskās lietošanas mehānismu. Mēs esam cieši pārliecināti, ka likumam jāveicina nāciju tuvināšanās, tas nedrīkst pieļaut, ka tieši vai netieši tiktu ierobežotas tiesības vai piešķirtas priekšrocības pilsoņiem atkarība no viņu nacionālās piederības.

Problēma ir sarežģīta arī tāpēc, ka pēdējos gadu desmitos — par to šodien jau tika runāts — valodu problēmai republikā netika pievērsta vajadzīgā uzmanība. Kā piemēru varētu minēt latviešu valodas mācīšanas organizāciju skolas ar krievu mācībvalodu: skolēni, kas latviešu valodu mācījās 7 līdz 9 gadus, beidza skolu pat bez elementārām sarunvalodas iemaņām. Latviešu valoda tika izspiesta no dažādām darbības un sadzīves sfērām. Tas viss nevarēja neizraisīt bažas. Tajā pašā laikā nevar neredzēt, ka tiek mēģināts forsēt problēmu risināšanu, neņemot vērā reālās iespējas, kādas izveidojušās republikā.

Partijas pilsētas komiteja šajos apstākļos dara visu, lai nodrošinātu reālas pārmaiņas šis problēmas risināšanā. Pagājušajā gadā partijas pilsētas komitejas biroja sēdē mēs nospraudām uzdevumus, kas mācību iestāžu partijas organizācijām veicami, lai uzlabotu latviešu valodas mācīšanu skolās ar krievu mācībvalodu, kā arī uzdevumus, kuri jāveic pilsētas milicijas vadītājiem un partijas organizācijām, lai uzlabotu latviešu valodas mācīšanu saviem darbiniekiem un aktivizētu pamattautības personu iesaistīšanu darbā tiesību aizsardzības orgānos. Valodu likumprojekta apspriešanas gaita tika izanalizēta partijas pilsētas komitejas plēnumā.

Analīze rāda, ka viskarstākie likumprojekta punkti ir, pirmkārt, garantētas iespējas iegūt speciālo izglītību dzimtajā valodā un, otrkārt, iekšējās lietvedības valoda, kas jānosaka nevis formāli, bet gan ņemot vērā tehnoloģiskās īpatnības, attiecīgā kolektīva ekonomiskos sakarus un darba kolektīva viedokli.

Likumprojekta pēdējā variantā, ko mēs šodien izskatām, šie noteikumi ir ņemti vērā un, domājams, obligāti jāsaglabā, pieņemot šo likumu tā galīgajā redakcijā.

Nākamais jautājums, ko mēs apspriedām partijas pilsētas komitejas plēnumā, ir valdības programma, kas ekonomiski garantē valodu likuma piemērošana. Žēl, ka tā netika izstrādāta un publicēta jau iepriekš, par ko mēs runājām vienā no CK biroja sēdēm. Tas būtu palīdzējis novērst liekas debates par likuma piemērošanas termiņiem. Neapstrīdama ir prasība, ka republikas Ministru Padomei jānodrošina likuma plānveidīga ieviešana, un, ja kaut kādu iemeslu dēļ zināmā laika posma atklāsies līdzekļu vai materiālo resursu deficīts, jāizdara attiecīgas korekcijas arī jaunā likuma normu ieviešanas termiņos. Arī tā ir viena no pamatprasībām, kas jāievēro, pieņemot lēmumu mūsu republikas Augstākās Padomes sesijā.

Gribu pievērsties situācijai, kas tagad izveidojusies daudzos Rīgas uzņēmumos. To raksturo zināmas bažas, pat satraukums par pārbūves likteni. Cilvēki runā par diskomfortu, sociālo neaizsargātību, uzsver, ka kolektīvu locekļu attiecībās biežāk rodas domstarpības, nedrošība, bet nereti arī niknums un neuzticēšanās lēmumiem, kurus pieņem vadība.

Šī atmosfēra uzskatāmi izpaudās vakar Rīgas Jūras tirdzniecības ostā notikušajā mītiņā.

Partijas pilsētas komitejas birojs tūlīt pēc 21. aprīļa, kad Interfrontes organizētajā mītiņā izskanēja aicinājumi rīkot streikus, deva enerģisku pretsparu šim izpausmēm kā tādām, kuras nav raksturīgas mūsu sabiedrībai, kurām nav nekā kopīga ar sociālismu un kuras dezorganizē republikas ekonomiku. Jāteic, ka aicinājumi rīkot streikus guva atbalstu tikai atsevišķos uzņēmumos. Partijas organizācijām un partijas rajonu komitejām uzdots rūpīgi un principiāli izskatīt katru šādu gadījumu.

Un tomēr — kas izraisa nemieru un bažas mūsu kolektīvos, mūsu cilvēkos? Vispirms — neapmierinātība ar pārbūves gaitu. Ja veikali ir tukši. Ja par deficītu kļūst arvien jaunas un jaunas preces, ja pieņemtās sociālās programmas netiek pildītas, — kādas emocijas tas viss var izraisīt tautā?

Un tomēr, manuprāt, tas nav galvenais, kas kolektīvos rada satraukumu. Vērojams zināms politisks diskomforts, nedrošība par rītdienu. Diemžēl Latvijas Komunistiskās partijas CK nostājā daudzos jautājumos trūkst konsekvences. Vērtējumi, kas tika doti šā gada janvāra plēnumā, netiek apstiprināti CK praktiskajā darbā.

Vēl vairāk, mēs, CK locekļi, radušos situāciju vērtējam dažādi. Plurālismam ir jābūt, taču galvenajos, principiālajos, kardinālajos jautājumos tomēr vajadzīga vienprātība. Te es pieskaitu jautājumus par partijas lomu, par partijas rindu vienotību, par attieksmi pret padomēm un par citām galvenajām problēmām.

Tāpēc uzskatu, ka daugavpiliešu priekšlikums kārtējā CK plēnumā apspriest šis problēmas pelna ievērību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, manuprāt, radusies nepieciešamība detalizēti izanalizēt PSRS tautas deputātu vēlēšanu rezultātus un nospraust partijas organizāciju uzdevumus rudens vēlēšanās.

Šāda analīze tiek izdarīta dažādos līmeņos. Šajās dienās manās rokās nonāca kāda Rietumu radiostaciju raidījuma materiāli, kur bija intervija ar vienu no mūsu Tautas frontes Domes līderiem, kas kopā ar biedru grupu nesen uzturējās Amerikas Savienotajās Valstis un Kanādā. Lūk, citāts no šī raidījuma ietekmīgā ASV laikraksta «New York Times» svētdienas, 23. aprīļa numurā ievietots visai plašs un optimisma caurstrāvots raksts sakarā ar LTF delegācijas vizīti Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Publikācijas pamatā ir kāda LTF vadītāja atbildes uz laikraksta korespondenta jautājumiem. Intervijā viņš pauda ticību nākotnei. Piemēram, viņš izteica pārliecību, ka rudenī paredzētajās Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās Tautas frontes pārstāvji iegūs veselus 70 procentus deputātu vietu. Viņš savos aprēķinos balstās uz Tautas frontes panākumiem 26. martā notikušajās tautas deputātu vēlēšanās, kad no 34 ievēlētajiem deputātiem 26 bija Tautas frontes pārstāvji. Mums jābūt gudriem politiķiem. Ja mēs tādi būsim, tad uzvarēsim arī rudenī. Viņš izteica cerību, vēl vairāk, pārliecību, ka šāda uzvara Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās radīs Tautas frontei labvēlīgākas iespējas realizēt savu programmu, konkrēti — pārvērst Latviju par demokrātisku un suverēnu valsti, tādu kā, piemēram, Somija.

Vēl skaidrāk prasības grozīt valsts iekārtu Latvijā izteiktas Latvijas Nacionālās neatkarības kustības programmatiskajā paziņojumā.

Man saka — ko tu uztraucies? Tur taču nav tieša aicinājuma ar varu gāzt pastāvošo iekārtu. Jā! Un šis jautājums attiektos nevis uz mums, bet gan drīzāk uz prokuratūru. Bet valdošajai partijai, domājams, nav vienalga, kādā veidā to atstums no tās pozīcijām — mierīgiem līdzekļiem vai ne. Vai mums, CK locekļiem, par to jādomā? Vai šis jautājums rada nemieru mūsu sirdīs, mūsu republikas iedzīvotāju sirdīs? Domāju, ka jā, ja mums tiešām rūp PSKP lomas palielināšana, partijas XXVII kongresa un partijas XIX Vissavienības konferences lēmumu īstenošana.

 

Turpinājums sekos.