Latvijas Kultūras fondā

No Barikadopēdija

Kā jau esam rakstījuši, 7. un 8. maijā Kultūras fonds aicina visā Latvijā sarīkot pirmo lielo kapu kopšanas talku. Protams, lielākajos kapos būs gan darbu organizētāji, gan vadītāji, bet šoreiz svarīgāk ir, lai ikkatrā, pat pamestā un aizaugušā apbedījumu vietā, atrastos strādātāji. Lai tiktu sakārtotas ne vien tuvinieku un ievērojamu cilvēku atdusas vietas, bet arī kapi, kas tām blakus. Lai pašiem nebūtu kauns turp vēlreiz aiziet. Un pirmām kārtām šajā lielajā talkā aicināti piedalīties skolēni.

Ne jau katrā vietā gaidāmi lieli strādātāju pulki — tie var novērst vandālisma pēdas. Bet arī sīks darbiņš — no celiņa novākti zari, kāds notīrīts kapakmens, līdzpaņemta un atstāta puķe, lai rada izjūtu, ka esat kaut ko izdarījuši kopā ar Latvijas Kultūras fondu, ka esat ar citiem kopā bijuši Kultūras fonda laivā!

Bet pirms šīs talkas — vēstule.

«Arī mani un manus kolēģus — Rīgas Medicīnas institūta studentus — Latvijas Kultūras fonda talku centra vadītāja Vello Remmerta «Dzirkstelē» teiktais rosināja piedalīties talkā. Un tā mēs devāmies uz Mārtiņa kapiem. Bijām ļoti gaidīti. Vairākas stundas grābām lapas un arī vērojām kapsētu. Tajā ir nevis izrakti kapi, kā apgalvoja V. Remmerts, bet gan sagāzti tādi pieminekļi, kuriem noteikti ir vēsturiska nozīme. Protams, laika zobs jau arī savu darījis. Es domāju — tur nepieciešams restauratoru, mākslinieku darbs. Tomēr vispirms tiem kapiem vajadzīgs īsts saimnieks, kas salabotu sētā caurumu, kas likvidētu ceļu, kurš ved taisni caur kapiem. Citādi tīm kapu kopšanas akcijām ir maza nozīme. Tā, piemēram, mūsu strādāšanas laikā divi vīrieši — viens gados jaunāks, otrs vecāks — bez sirdsapziņas pārmetumiem sēdēja uz kapu kopiņu apmales, dzēra kandžu no kannas un uzkoda zivis. Kad darba vadītāja viņiem aizrādīja, vīri atbildēja, ka visu mūžu esot kapos dzēruši, ka viens no viņiem strādājot par pieminekļu meistaru un zinot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt kapos. Darba vadītāja mums izstāstīta, ka pēc koku saplaukšanas šeit esot īsta kroga vieta.

Bet Mārtiņa kapi glabā daudz kultūrvēsturiskas informācijas, daudz ievērojamu cilvēku vārdu. Un mēs steigā neredzam un negribam redzēt, kas tur notiek. Aicinu visus apkārtnē dzīvojošos cilvēkus, kuri redz Mārtiņa kapos notiekošās nejēdzības, droši un pārliecinoši vērsties pret tām. Mums visiem, visiem ir jābūt kopā mūsu mazās, pēc mīlestības un sakoptības saucošās Latvijas vārdā! RMI Pediatrijas fakultātes studente Inese Vectirāne»

Še teiktais rāda, ka piedalīšanās lielajā talkā nebūs ne viegla, ne vienkārša. Un tie, kas redzējuši daudzviet esošo postažu, sapratīs, ka ar vienu vai divām sakopšanas dienām nepietiek. Šis ir tikai sākums. Būs vajadzīgas vēl daudzas talkas. Un nu — jums ir trīs dienas, lai izdomātu, kā pavadīt daļu sestdienas vai svētdienas. Ja izlemsit strādāt kapos, atrakstiet, kā tas notika, kā jums veicās.

A. ROŽUKALNE

Anketas lūdzam sūtīt «PJ» redakcijai: 226081, Rīgā. Balasta dambī 3. a. k. 4.