Tautsaimniecības struktūrpolitikas grozījumu virzieni
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tautsaimniecības struktūrpolitikas grozījumu virzieni
Latvijas Republikas visu iedzīvotāju interesēs ir vitāli svarīgi ražot vairāk un labākas kvalitātes preces. Ar to pilnīgāk piesātināsim savu iekšējo tirgu un radīsim preču resursus izejvielu un energoresursu iegādes apmaksai Austrumu tirgos, kā arī realizācijai Rietumu tirgos, lai iegūtu brīvi konvertējamu valūtu.
Lai sasniegtu un stabilizētu šādu rezultātu, nepieciešama atbilstīga ražošanas struktūra. Šajā ziņā no stratēģiskā viedokļa valsts uzdevums ir sekmēt racionālas tautsaimniecības struktūrpolitikas izveidošanu Latvijas Republikā. Tas nenozīmē to sīki plānot, administrēt no augšas, bet gan dot vispusīgi pamatotas levirzes, atsevišķu variantu salīdzinošu izvērtējumu, to visu nostiprinot ar attiecīgām ekonomiskās iedarbības svirām. Šajā sakarā gribam izteikt dažus apsvērumus.
Rūpniecībā struktūrpolitikai, pirmkārt, jābūt orientētai uz mazenergoietilpīgu un mazmateriālietilpigu rūpniecības produkcijas ražošanu. Tātad jāparedz pāreja uz kvalificēta darba spēka un inženierdomas ietilpīgu un pasaules tirgū konkurētspējīgas produkcijas ražošanu, vienlaikus plaši izmantojot republikas zinātniski tehnisko potenciālu un veidojamos tehnoloģiskos parkus ar maziem uzņēmumiem. Fundamentālās un lietišķās zinātnes sasaiste ar republikas vajadzībām nav pietiekama. Šodien republikas zinātne ir mazpielāgota rūpniecībai, mazorientēta uz to, maz ir tādu izstrādņu, kuras var nodot sērijveida ražošanai rūpniecībā. Acīmredzot valdībai šajā ziņā jāieņem jauna mērķtiecīga orientācija. Piebildisim, ka 1989. gadā par brīvi konvertējamu valūtu tika eksportēta mašīnbūves kompleksa uzņēmumu produkcija 8,1 miljona rubļu vērtībā jeb tikai 1% no tās kopapjoma.
Otrkārt, plašāk veidojami noslēgtāki cikli gala produkcijas ražošanā un, līdz galam izmantojot ražošanas kooperācijas iespējas tieši starp uzņēmumiem pašas republikas ietvaros, t.i., horizontālos sakarus. Te domājam elektronikas un sakaru lidzek|u kompleksu, atsevišķus mašīnbūves apakškompleksus, ķīmisko un farmaceitisko rūpniecību. Būtiski palielināma ne tikai valdības un ministriju, bet arī mūsu visu loma republikā izvietoto uzņēmumu savstarpējai sadarbībai, jo daļa viņu jaudu paliek nenoslogotas. Pilnīgi netiek izmantots arī šo uzņēmumu inženiertehniskā personāla potenciāls.
Jākonstatē, ka pārmērīga orientēšanās uz ievestās produkcijas pārstrādi, ko vērojam šobrīd, vienmēr nav vērtējama pozitīvi. Pārmērīga integrācija ir izveidojusi situāciju, ka republikas tautas saimniecība kā komplekss praktiski neeksistē, jo daudzi republikas uzņēmumi un pat veselas nozares nav saistīti ar mūsu republiku nedz no izejvielu, nedz produkcijas realizācijas viedokļa.
Treškārt, nopietni struktūrparkārtojumi nepieciešami vieglajā rūpniecībā ar nolūku racionalizēt to apgādi ar izejvielām un pasaules tirgū konkurētspējīgas produkcijas izlaidi, valūtas pašfinansēšanas principa īstenošana sakarā ar importa iekārtas iegādi un nomaiņu, kā arī pārliekas koncentrācijas novēršanu. Skaidrojami jautājumi par iespējamām aktivitātēm kopuzņēmumu veidošanā kokvilnas audzēšanas vietās, lielo tekstilkombinātu iespējamā sadalīšana vidējos un nelielos uzņēmumos. Te vienlaikus nepieciešama arī mašīnbūvētāju aktivitāte par šai nozarei vajadzīgās importētās iekārtas un tehnikas daļēju nomaiņu (līdzīgi pārtikas rūpniecībā un lauksaimniecībā) ar pašmāju ražoto vai Baltijas tirgus ietvaros ražoto.
Ceturtkārt, īpaša pieeja nepieciešama atsevišķu lielu rūpnīcu gigantu tālākas attīstības koncepcijas izvērtēšanai. Tās parasti, kā, piemēram, mikroautobusu rūpnīca, ir Savienības pakļautības uzņēmumi, un par to tālāko likteni Centram reizēm ir gaužām nepamatota vai nevērīga koncepcija. Šeit palīgā nepieciešams ārzemju kapitāls šo rūpnīcu rekonstrukcijām un augstražīgāku iekārtas uzstādīšanu. Te lieti var izmantot kopuzņēmumu formu, kuru statuss nepamatoti neierobežotu ārzemju partneru piedalīšanos.
Struktūrpolitikas grozījumi agrorūpnieciskajā kompleksā galvenokārt orientējami uz pašu spēkbarības ražošanas paplašināšanu, lai nodrošinātu lopkopības produkcijas ražošanu. Tam nepieciešama graudu ražas kāpināšana, vienlaikus paplašinot graudaugu sējumus, spēkbarības īpatsvara samazināšana lopkopības produkcijas ražošanā un piena ieguves īpatsvara palielinājuma sekmēšana lopkopības produkcijas kopapjomā.
Agrārā sektorā visnotaļ svarīgi ir stimulēt to produkcijas veidu ražošanu, kas nodrošinātu republikas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu. Runa ir par cukurbiešu audzēšanas paplašināšanu, kas papildinātu cukura ražošanu no savām izejvielām līdz republikas kopējo vajadzību apmierināšanai. Līdzīgi veicināma linšķiedras ieguves palielināšana un aitkopības attīstība tekstilrūpniecības vajadzībām, eļļas augu kultūru sējumu būtiska paplašināšana. Pilnīgāku izmantošanu gaida arī savvaļas augu izmantošana pārtikas vajadzībām. Veidojama arī noteikta stabila lauksaimniecības preču produkcijas kopa, kura varētu būt konkurētspējīga kā Austrumu, tā Rietumu tirgos.
Lai pārtikas ražošana iegūtu pieaugošu un stabilu raksturu, visu pārējo tautsaimniecības nozaru struktūrpolitikas grozījumi pirmām kārtām jācentrē uz lauksaimniecības akūto vajadzību apmierināšanu.
Celtniecības jomā pirmais uzdevums ir palielināt būvmateriālu ražošanas jaudas līdz republikas vajadzību pilnīgai apmierināšanai, kas nepieciešama individuālai, fermeru un lauku celtniecībai, pilsētu rekonstrukcijai un restaurācijai, kā arī jaunai celtniecībai. Pasvītrojam, ka tikai minētā secībā būtu lietderīgi izskatīt prioritātes nodrošinājumā ar materiāliem. Vienā divos gados jānodrošina stabils cementa, ķieģeļu un citu sienas materiālu ražošanas pieaugums. Atzīmēsim, ka cementa, šīfera, ķieģeļu un celtniecības stikla ražošanas apjoms 1989. gadā mūsu republikā bija zemāks nekā 1975. gadā. No 1981. lidz 1989. gadam būvmateriālu rūpniecības rodukcijas ražošanas pieaugums bija tikai 25%, bet celtniecības un montāžas darbu apjoma palielināšanās notika straujākā tempā — attiecīgi par 52%.
Plašs vēriens šeit jānodrošina nelielu uzņēmumu tikla izveidošanai dažādu bloku, silikāta un keramisko ķieģeļu, siltumizolācijas materiālu ražošanā. Pašā celtniecībā lielu trestu vietā, ņemot vērā konkrētās iespējas, veidojamas mazākas organizācijas pastāvīgu pārvalžu, nelielu uzņēmumu, kooperatīvu un privātuzņēmumu veidā.
Kurināmā un enerģētikas kompleksā struktūrpolitikas vēlamie grozījumi republikā ne reizi vien ir diskutēti. Vispirms iedarbināmas ekonomiskās sviras dažādu enerģijas avotu racionālākai izmantošanai un diezgan lielo zudumu novēršanai, ņemot vērā arī gaidāmo cenu pieaugumu gāzei, naftas pārstrādes produktiem, elektroenerģijai un akmeņoglēm. Enerģētikas ministrijas speciālistu aprēķini rāda, ka kurināmā un enerģētisko resursu iegādei Latvijas vajadzībām 1991. gadam (neieskaitot transportēšanas izmaksas), rēķinot 1989. gada cenās, vidēji dienā būs nepieciešami 1,3 miljoni rub|u, bet projektējamās cenās — 2,6 miljoni rubļu dienā un, ja pārrēķina pēc šāsdienas pasaules tirgus cenām — 3,1 miljons dolāru dienā. Te jāpievērš sevišķa uzmanība izdevumiem dabiskās gāzes iepirkšanai. Rēķinot pašreizējās cenās, izdevumi dabiskai gāzei ir 15% no kopējiem izdevumiem kurināmā un enerģētikas resursu iegādei, bet, pārrēķinot izdevumus dabiskās gāzes ieguvei pasaules tirgus cenās, to īpatsvars kopējos Izdevumos divkāršosies jeb sasniegs 30%.
Otrkārt, kāda varētu būt iespēja par pašu ražoto kurināmā un enerģētisko resursu īpatsvara palielināšanu republikas kopējā vajadzībā. Pašreiz ievedums nosedz ap 85—90% no republikā patērētajiem kurināmā un enerģētikas resursiem, arī apmēram pusi no nepieciešamās elektroenerģijas (1988. gadā republikā patērēja 10,4 miljardus kilovatstundu elektroenerģijas, bet saražoja — 5,1 miljardu kilovatstundu). Runa ir par jaunu jaudu izveidošanu republikā elektroenerģijas ražošanā, vietējo naltas iegulu meklēšanu.
Treškārt, stabilizācijas nolūkā veidojot Latvijas Republikai daudzkanālu sistēmu energoresursu apgādē un iepirkšanā. Tātad ostām jābūt sagatavotām tā (piemēram, Liepājas), lai tās varētu gan eksportēt, gan importēt naftu. Vienlaikus skaidrojams jautājums par savas naftas pārstrādes uzņēmuma celtniecību Latvijā, kas nodrošinātu republikas vajadzības pēc šo produktu galvenā sortimenta.
Pārmaiņas nepiedešamas arī mežu, kokapstrādes, celulozes un papīra rūpniecības kompleksā. Pirmkārt, šeit tiešām veidojams vienots tautsaimniecības apakškomplekss, jo, pirmkārt, izejvielu resursi jeb mežu platības republikā aizņem 43% no republikas teritorijas. Republikas mežu fonds 1988. gada 1. janvārī aizņēma 3 209 000 ha lielu platību, no kuras ar mežiem apaugusi platība bija 2 648 000 ha. 1989. gadā kopumā no mežiem tika izvesti 4 167 000 dešmetru koksnes, no kuriem 2 159 000 lietkoki. Centralizētas plānošanas un sadales dēļ nav izveidots mērķtiecīgs kompakts komplekss, kas saistītu mežu resursus ar kokapstrādes, celulozes un papīra rūpniecības jaudām. Otrkārt, likvidējot dispropordjas pašā šajā kompleksā sakarā ar nepietiekamām jaudām celulozes ražošanā, nepietiekami vispusīga papīra sortimenta un iepakojuma materiāla ražošanā. Treškārt, neatlaidīgāk meklējot iespējas kokmateriālu racionālākā un daudzpusīgākā izmantošanā būvniecībā un būvgaldniecibā. Ceturtkārt, veidojot stabilu ražojumu kopu eksportam uz ārzemēm (mēbeles, celuloze, papīrs). Pašreiz apmēram 60% no republikai nepieciešamā celulozes daudzuma tiek ievesti no dažādiem PSRS reģioniem.
Nozīmīgs republikai ir zivsaimniecības komplekss. Republikas zivrūpniecības uzņēmumi un zvejnieku kolhozi 1989. gadā nozvejoja 547 000 tonnu zivju, saražoja 233 milj. kārbu zivju konservu. No struktūrpolitikas viedokļa, pirmkārt, veidojams savstarpēji vienots un racionāls komplekss, kur katrs tā posms cits citu propordonāli papildinātu. Tam jāaptver zivju krājumu atjaunošana, rūpnieciskā nozveja, pārstrāde un realizācija. Otrkārt, veidojama kvalitatīvāka ražojamās produkcijas struktūra, lai pēc republikas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanas varētu plašāk iziet ar savu produkciju Rietumu tirgū. Treškārt, izstrādājot speciālu programmu iekšējo ūdeņu un Rīgas jūras līča intensīvākai izmantošanai vērtīgo zivju sugu audzēšanā un nozvejā, vienlaikus mērķtiecīgi veicot šo ūdens baseinu ekoloģisko atveseļošanu.
Nozīmīgas pārmaiņas struktūrpolitikā nepieciešamas arī transporta nozares attīstībā. Pirmkārt, te vēlams visu transporta veidu racionāla saiste (auto, dzelzceļa, jūras, upju un gaisa). Otrkārt, maksimāli izmantojot un rekonstruējot jūras ostas. Treškārt, izmantojot izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli (ostas, gaisa koridori u.c.), lai, teicami apkalpojot tranzīta operācijas, varētu iegūt labu ienākumu pašvaldības un republikas budžetos.
Tautsaimniecības struktūrpolitika maināma arī sakarā ar nepieciešamību (un lielo ekonomisko izdevīgumu) pēc iespējas pilnīgāk ievācot un pārstrādājot otrreizējas Izejvielas un dažādus ražošanas un sadzīves atkritumus, lai ražotu preces. Šis saraksts var būt garš — papīrs, kartons, metāls, kokapstrādes atlikumi, stikls, izbrāķēti būvmateriāli un citi. Tas samazinātu izejvielu iepirkuma apmērus gan rubļos, gan brīvi konvertējamā valūtā, samazinātu transportēšanas izdevumus un darītu tīrāku apkārtējo vidi. Ar to republikā un visā Baltijā rodas arī noslēgtāki cikli atsevišķu gala produkcijas veidu ražošanā, pat melnajā metalurģijā, kur labi noder melnie metāllūžņi (rūpnīcā «Sarkanais metalurgs»).
Vairākos gadījumos visai neprasmīgi izvēlēta tautsaimniecības struktūrpolitika ir saasinājusi ekoloģiskās problēmas. Galvenais iemesls, pirmkārt, ir attīrīšanas un vides aizsardzības objektu neproporcionāla būvniecība ar ražošanas paplašināšanu un dzīvokļu un komunālās saimniecības izaugsmi. Apkārtējās vides aizsardzībai 1989. gadā izlietoti tikai 1,6% no republikā saražotā nacionālā ienākuma, kas ir daudz mazāk nekā ekonomiski attīstītajās valstīs. Republikā tiek attīrīti tikai 30% no notekūdeņiem, kuru attīrīšana ir nepieciešama.
Otrkārt, bez tam pašos rūpniecības uzņēmumos nav mazums gadījumu, kad te neizdara sākotnējo indīgo vielu attīrīšanu no kopējās sistēmās iepludināmiem notekūdeņiem. Atpaliek lokālo attīrīšanas ietaišu celtniecība šajos uzņēmumos. Nepietiekama ir arī atgriezeniska un secīgi izmantojamo ūdens aprites sistēmu ieviešana ražošanā. Neefektīvi tiek uztverti un attīrīti gāzveida un šķidrie kaitīgo vielu noplūdes komponenti atmosfērā. Šajā ziņā ievērojami jāpastiprina ekonomisko sankciju sistēma.
Treškārt, vēlams ar lielāku akcentu izvērtēt ražotnes arī no to nelabvēlīgās ietekmes uz apkārtējo vidi. Protams, tas ir tajā gadījumā, kad vēl neprotam lietderīgi izmantot un padarīt nekaitīgus visus ražošanas atlikumus. Šodien, piemēram, zinātniskās ražošanas apvienības «Biolar» un ražošanas apvienības «Latbiofarm» gatavā produkcija ir attiecīgi tikai 11 — 12% un 8—9% no sākotnējās izejvielas (izejmateriāla) masas. Atlikušo daļu šis apvienības cenšas padarīt apkārtējai videi nekaitīgu. Taču nopietns darbs te vēl priekšā.
Vērtējot no ekoloģiskās situācijas, jāizskata tādas produkcijas ražošanas lietderība, kuru ieguvē vairāk nekā 75— 95% no izmantojamās izejvielas pārvēršas atkritumos. Un, ja tas arī nav novēršams, tad zinātniskiem institūtiem un citiem izpildītājiem būtu krietni jāaktivizē savs darbs tehnoloģiju un iekārtu izgatavošanai attiecīgo atkritumu kompleksai pārstrādei.
Ceturtkārt, reizēm vērojama pavirša attieksme pret kaitīgo vielu rūpīgu glabāšanu un tas precīzu izmantošanu, nekaitējot apkārtējai videi. Tas zināmā mērā raksturīgs lauksaimniecības uzņēmumiem un to apkalpojošām servisa organizācijām. Republika ir vitāli ieinteresēta lauksaimniecības attīstībā, taču tās efektivitātes paaugstināšanu reizēm bremzē ķimikāliju un citu viesu nedisdplinēta lietošana un glabāšana.
Tautsaimniecības struktūrpolitikas lietderīgiem grozījumiem pēc būtības jābalstās uz vispusīgi pamatīgi izstrādātām vienas vai otras tautsaimniecības nozares attīstības koncepcijām. Sagatavojot šādas mērķtiecīgas koncepdjas, būtu vēlams, lai tās dotu atbildes uz šādiem jautājumiem:
1. Attiecīgās tautsaimniecības nozares jeb sfēras attīstības konceptuālie pamatvirzieni:
— attiecīgās nozares (uzņēmumu) attīstības virzienu un profila pamatošana, balstoties uz kritēriju: ražot labākas kvalitātes un vairāk produkcijas ar minimālām ražošanas (ieskaitot transportēšanu un realizāciju) izmaksām un gatavo izstrādājumu (preču) ekspluatācijas izdevumiem;
— attiecīgās nozares (uzņēmumu) funkcionēšanas pašfinansēšanas sistēmas (režīma) nodrošināšana, gan vērtējot pēc pašreizējām cenām, gan pēc paredzamajām (projektētajām) cenām (pēc vairumcenu grozījumiem energonesējiem, izejvielām), gan pēc pasaules tirgus cenām. Principā nozares (uzņēmuma) tālākai attīstībai nepiedešamie uzkrājumi sedzami tikai uz savas peļņas un kredīta (ar augstākiem aizdevumu procentiem nekā tagad un obligātas atmaksas) rēķina, izņemot valsts subsīdijas speciālu sociālo programmu realizēšanai saskaņā ar republikas Augstākās Padomes lēmumiem. Pastāvīgi nerentabli vai mazrentabli uzņēmumi pakļausies likumam par bankrotu;
— attiecīgās nozares (uzņēmumu) saimniekošanas struktūras orientādja vienlaikus ar ekonomisko attiecību (kooperācijas sakaru) radonaiizāciju ar partneriem citās Padomju Savienības republikās uz tādu produkcijas (pakalpojumu) veidu ražošanu un realizāciju, kas maksimāli dotu vairāk brīvi konvertējamu valūtu.
2. Noskaidrojot ekonomiskās reformas (jeb atsevišķu tās elementu) realizēšanas nepieciešamību attiecīgajā tautsaimniecības nozarē jeb sfērā:
— no izstrādātās attīstības koncepcijas izrietošā nepieciešamība veikt attiecīgajā tautsaimniecības nozarē vai sfērā ekonomisko reformu (jeb sagatavojot atsevišķus tās elementus);
— saimnieciski organizatorisko pārkārtojumu vajadzības pamatošana (valsts pārvaldes funkciju pakāpeniska norobežošana no ražošanas vadīšanas un koordinācijas funkcijām visos vadības līmeņos; valsts funkdju izpildes reglamentācija ministriju līmenī un tamlīdzīgi);
— kārtības un sistēmas izveidošana republikā izvietoto vissavienības pakļautībā esošo - saimniecisko objektu nodošanai republikas jurisdikcijā un attiecīgās tautsaimniecības nozares vai sfēras koordinējošā pārziņā. Republikas un PSRS īpašuma norobežošana, potenciālu kopuzņēmumu izveidošanas lietderība;
— kopējā Latvijas un PSRS ekonomiskās sadarbības līguma (arī paredzot iespēju tādus līgumus veidot ar atsevišķām savienotajām republikām un citiem veidojumiem) attiecīgās sadaļas veidošana uz savstarpējās ieinteresētības un vienlīdzības pamatiem.
3. Iedarbīgāka strādājošo un vadītāju motivācijas mehānisma izvēle, lai būtiski uzlabotu nozares jeb sfēras saimniecisko darbību:
— valsts īpašuma daļēja konversija, denacionalizācija, izveidojot akciju sabiedrības un līdzīgas efektīvākas saimniekošanas formas;
— ražošanas uzņēmumu un pakalpojumu organizāciju privatizācijas procesa attīstības iespējas un attiecīgo nosacījumu radīšana.
4. Nepieciešamo grozījumu pamatošana saimnieciskajā likumdošanā, izstrādājot un sagatavojot atbilstošus projektus Latvijas Republikas Augstākās Padomes likumu veidā, Ministru Padomes (arī to departamentu) lēmumu un rīkojumu veidā un attiecīgās ministrijas vai resora (arī to departamentu) iekšējo lēmumu veidā.
Šādas koncepcijas izstrādei un tās precizēšanai lietderīgi attiecīgās ministrijās un resoros noformēt speciālas darba grupas, uzskatot šo darbu par nepārtraukti veicamu un vienmēr atjaunojamu. Tas būtu būtisks pamats republikas tautsaimniecības struktūras tālākai pilnveidošanai.
Tautsaimniecības struktūrpolitika cieši saistīta ar atsevišķu Latvijas Republikas rajonu attīstību. Viena no nepatīkamākām lietām ir tā, ka turpinās ražošanas, sociālās infrastruktūras, izglītības, zinātnisko, medicīnisko un kultūras iestāžu, kā arī iedzīvotāju koncentrācija Rīgas reģionā. Rīgas reģionā, kurā ir Rīga, Jelgava un Jūrmala, Bauskas, Dobeles, Jelgavas, Ogres, Rīgas un Tukuma rajons, 1979. gadā bija koncentrēti 53% republikas iedzīvotāju, bet tagad jau 55%. Rīga 1989. gadā pilsētas ūdenstilpēs iepludināja 156,6 milj. kubikmetru piesārņoto notekūdeņu masas jeb 60,8% no visu novadīto piesārņoto notekūdeņu daudzuma republikā. Pašā Rīgā no 1979. lidz. 1989. gadam iedzīvotāju skaits pieaudzis par 10%, bet republikā kopumā par 6%. Rīgā šobrīd ir koncentrēti 34% no republikas iedzīvotāju kopskaita.
Šajā ziņā novērojama arī otra disproporcija. Tā minētajā desmitgadē republikas rajonos kopumā iedzīvotāju skaits pieaudzis par 3%, taču Latgales novada rajonos, izņemot Preiļu, tas ir samazinājies: Daugavpils rajonā par 5%, Krāslavas rajonā par 7%, Ludzas rajonā par 10%, Rēzeknes rajonā par 11% un Balvu rajonā par 9%. Vienlaikus no 1979. līdz 1989. gadam iedzīvotāju skaits Daugavpils pilsētā pieaudzis par 9% un Rēzeknes pilsētā — par 14%. Tātad šā novada attīstībā ir acīmredzama iekšēja disproporcija.
Šajā sakarā veidojamos jaunajos saimniekošanas likumdošanas aktos jāparedz ekonomiskie stimuli, kas veicinātu ražošanas un apdzīvotības decentralizāciju. Šo procesu varētu veicināt arī jauno vietējo pašvaldības orgānu intensīvāks darbs tieši ražošanas nozares un sociālās infrastruktūras racionallzēšanā. Par nožēlu jāsaka, ka pašvaldības sistēma ir izveidota samērā sarežģīta, ne visai pārskatāma. Kādreiz, veidojot šo pašvaldības modeli, pārsvaru ir ņēmusi politiski juridiskā domāšana, nevis tautsaimnieciskais aspekts. Daudzie vadības orgāni, piemēram, rajona līmenī (Tautas deputātu padome un tās vadība, padomes prezidijs, pastāvīgās un pagaidu komisijas, izpildkomiteja un tās aparāts) var sarežģīt un novilcināt lietišķu darbošanos vietējās tautsaimniecības struktūras pilnveidošanā.
Protams, tautsaimniecības struktūrpolitikas pilnveidošana ietver arī vēlamos grozījumus izglītības jomā (ieskaitot strādājošo kvalifikācijas celšanu un pārkvalificēšanos), veselības aizsardzībā, kultūrā, dzīvokļu un komunālā saimniecībā un citās sociālās infrastruktūras sfērās. Tas viss ir ļoti svarīgi. Taču tā ir atsevišķi iztirzājama problēma.
ARNIS KALNIŅŠ
