Viņi un mēs...
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Padomju Jaunatne» lr manas tēva mājas lielajā žurnālistikā. Laiks no 1979. gada līdz 1985. gadam sporta nodala bija ārkārtīgi saspringts. Reizēm no pieciem laikrakstiem nedēlā sporta tematikas materiāli aizņēma vesela «PJ» numura apjomu. Kultūra un sports bija jomas, par ko rakstījām visvairāk. Un ari visgodlgāk. Viena paša Mlķe|a Rubeņa «Kas futbolā Jauns?» gargabalos bija vairāk patiesības par mūsu dzīvi neka visos to gadu partijas un valdības dokumentos kopā. Godprātīga rīcība, mahinācijas, atsevišķu personu subjektīvisms, pat nelietība . . . Sporta laukumos un ap tiem bija visa mūsu greizā politiskā un ekonomiskā dzīve. Vajadzēja to tikai prast saskatīt un veikli uzlikt uz papīra.
Vlengad tieši pirms futbola sezonas ārštata autors atnesa feļetonu par zaķbolu. Par to, kā zaķi nospriež aicināt Jaunu treneri — Lāci — no lielā meža un kā tas sāk saviem audzēkņiem dot burkānus: par iesistiem vārtiem — divus, par precīzu piespēli — vienu . . . Nodrukājam, un tikai tad kāds acīgs lasītājs no mazās (komjaunatnes) CX saka uztraukties. Tāpat kā toreiz, kad izlēmu: vajadzētu pārdrukāt fragmentus no rietumvācu sporta ārsta Doizera grāmatas par sportistu veselību. Kādi trīs vai četri turpinājumi ari Izdevās. Un tad redaktorei piezvanīja Viņš no Turienes. Kāpēc dezlnformējat sabiedrību, kropļojat priekšstatu par padomju sportu? Kā drīkstat rakstīt, ka peldētājiem pirms došanas olimpiskajā cīņā lepumpē gaisu un lodes grūdējs bez anaboliskajiem stimulatoriem nevar sasniegt vairāk par 19 metriem! Nelīdzēja mūsu protests, ka šie taču lr fakti no «riebīgas kapitālisma pasaules», Viņš no Turienes bija viltīgāks. Norādīja, ka pirms katra turpinājuma neesot uzsvērts: tā notiek tikai un vienīgi tur — pie viņiem, padomju valsti nekad nekas tāds nav pat iedomājams. Doizera grāmatas pārpublicēšanu vajadzēja pārtraukt.
Pirms olimpiskajām spēlēm, kas 1984. gada notika ASV un kurās sociālisma nometnes sportisti nepiedalījās, A. Staģls teicas sagatavot pārskatu par vieglatlētikas olimpisko vēsturi. Tikai — vai esot vērts? Teicu: raksti, gan Jau «nodriķēsim». Nopublicēt izdevās tikai pirmās septiņas lappuses, Jo Viņš no Turienes pēkšņi izlēma, ka olimpiskās spēles vairs pat pieminēt nedrīkst...
Imantam Ziedonim kādā eplfānlja ir teiciens: Ja tev čurā uz galvas, tu taču neteiksi, ka tas lr lietus. Bet Viņš no Turienes it bieži centās lestāstīt: redz, cik skaisti līsti
Esmu pateicīgs to gadu «PJ» kolektīvam, kuri, cits dtu visdažādākajās ķibelēs balstīdams, tomēr gāja pie sava lasltija ar vairāk vai mazāk paceltu galvu un taisnu mugurkaulu.
VIESTURS SERDĀNS,
«Lauku Avīzes» redaktora vietnieks
