Latvijai tik ļoti nozīmīgais 6. septembris
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Nupat, kad svinējām 25. gadadienu, kopš pieņemts Konstitucionālais likums par Latvijas Republikas statusu, ne ar vārdu netika pieminēti ne PSRS tautas deputāti, ne arī tālākie notikumi Maskavā pēc puča.
Bet tas nav īsti pareizi. No vēstures neiespējami izsvītrot ne Preses nama, ne Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas žurnālistu, ne arī iepriekšējās Augstākās Padomes deputātu būtisko pienesumu Latvijas neatkarības altārim.
Es par to labi zinu, jo esmu bijis klāt un līdzdarbojies visās nozīmīgākajās Trešās atmodas norisēs, sākot no Čatokvas konferenci Jūrmalā 1986. gada 15. septembrī līdz pilnīgajai Latvijas neatkarības no PSRS atzīšanai Maskavā 1991. gada 6. septembrī. Kā paši varat izrēķināt, Trešā atmoda ilga gandrīz piecus gadus.
Tas bija lieliski, ka Latvijas Tautas frontes vadībā tika ievēlēti Latvijas sabiedrības visgudrākie cilvēki, kas spēja gan izstrādāt, gan realizēt spožu neatkarības atgūšanas stratēģiju un taktiku, mācēja izmantojot tās iespējas, ko sniedza tā laika situācija. Mihaila Gorbačova pasludinātā “perestroikas” jeb pārbūves un "glasnostj" jeb atvērtības politika Baltijas republikās kļuva par ieročiem cīņā par brīvības atjaunošanu.
Tāpat vēsture pierādījusi, ka Tautas frontes Igaunijā un Latvijā, kā arī “Sajūdis” Lietuvā rīkojās ļoti pareizi, aktīvi iesaistoties PSRS tautas deputātu vēlēšanās. Šīs vēlēšanas, par spīti visādiem trūkumiem, kļuva par pirmajām demokrātiskajām Padomju Savienībā vispār. Un tas bija liels brīnums arī Latvijai, jo iepriekšējās demokrātiskās vēlēšanas bija notikušas tikai tālajā 1931. gadā.
Visās trijās Baltijas republikās demokrātijas priekšrocības tika izmantotas pilnībā. Par katru deputāta vietu bija lieli cīniņi. PSRS tautas deputātu vēlēšanās valdīja milzīgs tautas entuziasms un pacilātība. To apliecināja milzīgais mītiņš, pavadot deputātus uz Maskavu. Dainis Īvāns, stāvēdams kravas kastē, kas bija mūsu skatuve, pateica skaidri un gaiši: mēs braucam saraut nelikumīgi slēgto laulību, to, ko mums ar varu iespieda.
LTF atbalstītie kandidāti ieguva 80% mandātu. Par PSRS tautas deputātiem kļuva LTF priekšsēdētājs, seši LTF Domes valdes locekļi un pieci Domes locekļi vai komiteju vadītāji.
Tas bija neiedomājami labs sasniegums, kas kļuva sevišķi spēcīgs un ietekmīgs tāpēc, ka tikpat labi rezultāti bija arī Lietuvā un Igaunijā. Spēki daudzkāršojās, jo visas trīs deputātu grupas Maskavas kongresos darbojās vienoti un saskaņoti.
Neparastība bija arī tajā apstāklī, ka PSRS tautas deputātu pirmais kongress tīšām vai netīšām pārņēma Latvijas Tautas frontes pieredzi, un kongresu translēja Vissavienības Televīzija un radio tiešraidē veselas divas nedēļas. No vienas puses, faktiski tika paralizēts jebkāds darbs mūsu planētas vienā sestdaļā, un, no otras puses, baltiešiem, kā toreiz mūs sauca, tika piešķirta neiedomājami plaša auditorija.
Bet baltieši kongresam bija ļoti labi sagatavojušies. Sāksim ar to, ka PSRS tautas deputātu pirmo kongresu nesankcionēti “atklāja” Latvijas deputāts Vilens Tolpežņikovs. Izmantojot kongresa atklāšanas jukas, viņš devās uz tribīni. Viņa elegantais uzvalks un cēlā sirmā frizūra radīja maģisku iespaidu – zāles priekšpusē saskrējušais pūlis bijīgi pašķirās, sēdes vadītājs apklusa, un mūsu deputāts piekļuva mikrofonam. Vilens Tolpežņikovs vispirms aicināja zālē esošos piecelties un godināt 1989. gada 9. aprīlī Tbilisi notikušā asiņainā slaktiņa upurus, kad demonstrantiem sita ar sapieru lāpstiņām un cilvēkus indēja ar nezināma sastāva gāzi. Klusuma brīdī kājās piecēlās gan Gorbačovs un Ļigačovs, gan maršali un ģenerāļi, gan ministri un virspavēlnieki. Vilens nolasīja savu deputāta pieprasījumu, kurā uzaicināja noskaidrot un sodīt vainīgos, kā arī atklāt indīgās gāzes sastāvu.
PSRS tautas deputātu pirmais kongress sākās ar vispasaules mēroga skandālu, jo par Vilenu Tolpežņikovu, Latviju un Gruziju rakstīja, kā toreiz teica, masu informācijas līdzekļi visā pasaulē. Vilenu apkampa raudošie gruzīnu deputāti, viņu intervēja visas pasaules lielākās telekompānijas.
Katru dienu kongresā runāja vairāki Baltijas republiku deputāti, un pasaule uzzināja gan par mums, gan mūsu problēmām. Kongresa zālē sēdošie uzmanīgi ieklausījās Anatolija Gorbunova, Ilmāra Bišera, Jura Bojāra, Andra Plotnieka, Daiņa Īvāna, Viļņa Edvīna Breša, Jāņa Petera, Mavrika Vulfsona, Edvīna Inkēna un citu spožajās runās.
Visus īpaši pārsteidza lietuviešu konsekvence un – es pat teiktu – elegance. Piemēram, par Vītautu Landsberģi PSRS centrālā prese pirmskongresa laikā bija sastāstījusi briesmu lietas. Kad pieteica viņa uzstāšanos, zāle pārbīlī apklusa, un gaidīja – kas nu būs. Bet izrādījās, ka Landsberģis īstenībā ir šarmants mūzikas profesors, kas runāja laipni, pārliecinoši un gudri.
Nākamajos kongresos kompartijai simpatizējošie PSRS tautas deputāti no citām republikām atklātā tekstā sūkstījās, ka baltieši viņus pārsteiguši nesagatavotus. Vislielākais skandāls bija konstitucionālās uzraudzības komitejas veidošanas laikā. Faktiski šī komiteja tika veidota, tā teikt, dumpīgo baltiešu un viņiem līdzīgo savaldīšanai. Kad Baltijas deputāti ar saviem balsojumiem palika stipri mazākumā, un nekādi citādi vairs nevarēja apturēt reakcionārā likuma tālākvirzību, viņi izšķīrās par ļoti riskantu soli – tiešraides laikā vairāk nekā simts deputātu izgāja no sēžu zāles. Padomju Savienībā nekas tāds nebija ne redzēts, ne dzirdēts. Izgājušajiem tas varēja beigties ļoti slikti. Bet risks attaisnojās, un dokuments pārveidojās.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas deputāti izdevās atrast līdzīgas nostādnes ar Krievijas un citu republiku deputātiem. Kopā tika paveiktas pārsteidzošas lietas – no PSRS Konstitūcijas tika svītrots 6. pants, kas noteica PSKP vadošo lomu.
Bet pats galvenais – 1989. gada 24. decembrī PSRS tautas deputātu otrais kongress pasludināja Molotova – Ribentropa paktu un tā slepenos protokolus par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža. Un tas, lūk, bija tas juridiskais pamats, kas ļāva atklātā tekstā runāt par Baltijas republiku neatkarības atjaunošanu.
Tāpat PSRS tautas deputātiem bija samērā lielas iespējas iepazīt nākamos pučistus. Nepazīstamais un nesimpātiskais Janajevs nepatika deputātu lielākajai daļai, un neviens nevarēja saprast, kāpēc Mihails Gorbačovs tik ļoti grib viņu par savu viceprezidentu. Pēc pirmās izbalsošanas Gorbačovs Janajevu izvirzīja atkārtoti, un viņš tika ievēlēts tikai ar dažu balsu pārsvaru. Arī pārējie nākamie pučisti bija ļoti nepatīkami, ieskaitot mūsu Borisu Pugo.
Pēc puča uzreiz visi PSRS tautas deputāti steidzās uz Maskavu, jo pēc konstitucionālā likuma par Latvijas Republikas statusu bija jāpanāk mūsu valsts neatkarības atzīšana arī no PSRS puses.
Rīgā, protams, bija lieli svētki un liels prieks, bet juridiski mēs joprojām bijām PSRS sastāvdaļa. Pie mums neviens nevarēja braukt, ja viņam nebija PSRS izsniegta vīza, mūsu puiši dienēja Padomju Armijā, visa Latvija bija pārpildīta ar PSRS karaspēku un karabāzēm. Visa tautsaimniecība, finanšu institūcijas tieši vai netieši bija pakļautas Maskavai. Ar PSRS prezidenta dekrētu 4. maija deklarācija bija atcelta, un grūti jau mums gāja.
Tiesa, Latvijai un citām Baltijas republikām bija izcili labas attiecības ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu, bet ar to tomēr nepietika. Arī, Krievija, tāpat kā Latvija, bija PSRS sastāvdaļa. Protams, ļoti liela, bet tomēr sastāvdaļa. Abu republiku savstarpējā atzīšana nemainīja mūsu statusu PSRS sastāvā.
Protams, Latvijas deputāti Maskavā vairs ne par ko citu vairs negribēja spriest kā vien tikai par to, kā tikt prom no Padomju Savienības.
Pēc nerakstītas tradīcijas mūsu republikai PSRS Augstākajā Padomē pienācās Tautību Padomes priekšsēdētāja vietnieka amats. Sākotnēji šajā postenī bija LTF Domes valdes loceklis Ilmārs Bišers, bet pēc viņa ievēlēšanas par Latvijas Republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku 1990. gada maijā, šajā amatā stājās Latvijas deputāte Valentīna Klibiķe. PSRS Augstākās Padomes sesijas laikā pie viņas 1991. gada augusta beigās griezās Jānis Peters, teikdams: – Tagad, Valentīna, ir tava zvaigžņu stunda. Tev jāiedabū PSRS tautas deputātu piektā kongresa dienaskārtībā jautājums, par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atzīšanu.
Kaut arī Tautību padomes priekšsēdētājs Rafiks Nišamovs bija kategoriski pret, lielākā daļa padomes deputātu jau tā bija pieraduši pie Baltijas valstu neatkarības idejas, ka ar vieglu roku nobalsoja par. Tiesa, kongress gan līdz šī darba kārtības punkta izskatīšanai nemaz nenonāca.
Apzinoties situācijas nopietnību, uz PSRS tautas deputātu piekto kongresu bija ieradušies itin visi Igaunijā un Lietuvā ievēlētie tautas priekšstāvji. No Latvijas ne visi varēja atbraukt.
Latvijas pārstāvniecībā notika mūsu deputātu apspriede, un tad tapa iesniegums M. Gorbačovam, lai viņš izdod dekrētu par Latvijas neatkarības atzīšanu. Un te viena interesanta detaļa. Kā zināms, no 52 Latvijā ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem 40 bija LTF pozīcijās, bet 12 deputāti domāja citādāk. Iesniegumu Gorbačovam pavisam parakstīja 35 deputāti, bet neparasti, ka septiņi no tiem bija iepriekš citādi domājošie – J. Ratnieks, G. Kurdjumovs, V. Soboļevs, Z. Petkevičs, A. Šamihins, K. Ņukša un A. Klaucēns. Bijušais LKP CK otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs noskaņojuma maiņu izskaidroja vienkārši: – Tagad es esmu Krievijas pilsonis. Ja Krievijas prezidents atbalsta Latvijas neatkarību, tad, kā likumpaklausīgam, tas jādara arī man.
PSRS tautas deputātu piektais kongress sākās ar skandāliem, lamāšanos, ar PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatolija Lukjanova arestu. Daudzi no deputātiem bija pārbīlī un aresta gaidās. Noskaņojums ar katru dienu kļuva drūmāks, un vienīgā gaišā ziņa kongresa pirmajā dienā bija iedrukāta aģentūras TASS ziņu lentē, ka ASV atzīst Baltijas republiku neatkarību un gatavas nodibināt diplomātiskās attiecības.
Kad 4. septembrī bija pienākusi kārta jautājumam par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atzīšanu, kongresa jau tā draņķīgais noskaņojums bija kļuvis pavisam melnsimtniecisks. Savās atmiņās par to tēlaini aprakstījusi deputāte un rakstniece Marina Kosteņecka.
Ar runu kongresā uzstājās Jānis Peters, kurš nolasīja deputātu iesniegumu, aicināja atzīt Latvijas neatkarību, teica pateicības vārdus Borisam Jeļcinam un apsolīja labas attiecības ar PSRS.
Tomēr M. Gorbačovs uzskatīja, ka ir bīstami likt šo jautājumu uz balsošanu PSRS tautas deputātu piektajā kongresā.
Tomēr tika īstenots cits plāns. Ar prezidenta un savienoto republiku prezidentu kopīgo paziņojumu tika uzlikts kapakmens vecajai savienībai. Viņi pārejas periodam piedāvāja izveidot pilnīgi jaunas pārvaldes struktūru: PSRS valsts padomi. Par šo jautājumu balsojums notika četras reizes, lēmums tika pieņemts lielās mokās. Tūdaļ pat tika izslēgti mikrofoni un pa milzīgo zāli sāka skraidīt Latvijas deputāts Viktors Alksnis, skaļā un izmisīgā balsī saucot: -- Ir noticis valsts apvērsums! Ir noticis valsts apvērsums!
Bet neviens viņā vairs neklausījās.
Pirmā PSRS Valsts padomes sēde notika agrākajā PSRS Ministru Padomes ēkā, no Latvijas Republikas AP puses sēdē piedalījās LTF frakcijas vadītājs Jānis Dinevičs un valdības pārstāvis Maskavā Jānis Peters.
Sēde sākās 1991. gada 6. septembrī. Latvijas neatkarības jautājumu sāka izskatīt plkst. 10.10. Jautājums tika izlemts 20 minūtēs, un Latvija kļuva brīva.
Kad PSRS tautas deputāti pēc godam paveiktā darba lidoja mājās, viņus vis nesagaidīja ar ziedu pušķiem, bet gan ar saltu paziņojumu, ka PSRS tautas deputātiem turpmāk aizliegts ieiet lidostas deputātu istabā. Man to pateica Džemma Skulme, un man pa ķēdīti to vajadzēja pateikt nākamajam deputātam. Neatceros kuram, bet cilvēkam, par kuru bija nobalsojuši desmitiem tūkstošiem vēlētāju cerībā, ka no Maskavas mājās tiks atvesta Latvijas brīvība!
