Es ticu veselīgajiem spēkiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jo tālāk un jo neatgriezeniskāk virzās pārbūve, jo skaidrāka top doma — tas ir ilgstošs, dialektiski nepārtraukts un dramatisks process. Mūsu sabiedrisko pārbūvi ārkārtīgi sarežģī tas, ka mūsu rīcībā nav un nevar būt projekta, kurš būtu burtiski jāatdarina, no papīra jāpārceļ natūrā. Vēl sliktāk — mums nav pat kārtīgas zinātniskas izpētes par to sabiedrisko sistēmu, kuru pārbūvējam. Pētīt vien nav laika — šis darbs jādara līdztekus ar pārbūvēšanu. Ik brīdi riskējam uzdurties negaidītiem atklājumiem vai pat pārsteigumiem — izrādās, ka mūsu pārbūvējamā sociālisma ēkā vienā gadījumā iepriekšējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizmūrēt vai vismaz aizrestot revolūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atklājam durvis, kas ne tikai nav vajadzīgas plašām tautas masām, bet gluži otrādi — tās tiek virinātas tikai tādēļ, lai labi paēdušai birokrātijai būtu ko virināt, lai būtu pa kurām no rīta ieiet un vakarā iziet ārā. Tās nu būtu jāmūrē ciet. Atklājam arī līdz šim nevienam nezināmus apartamentus, kuros valda pilnīgs tukšums un visaptveroša tumsa. Drupinām nost izkurtējušu apmetumu kādā sociālisma istabā, bet zem tā asā saules gaismā atklājas «buržuāzisks», bet tomēr šedevrs — sienas gleznojums, freska, tautisks ornaments, vēsturiski tradicionālu krāsu salikums, ko «proletāriskā» steigā un korifeja vadībā aizmālējis ciet ne viens vien par komunistu uzdevies namu pārvaldnieks. Visbīstamākās ir mūsu ēkas apakšzemes komunikācijas, jo pagrabos rūs mīnas. Pie pirmās vēja pūsmas tās var sprāgt no vecuma, eksplozijā līdzi paņemot daudz pārbūves laika dzīvību.
Tāpēc apakšzemē nebūtu laižami pārbūves karstgalvji, bet gan — profesionāli atmīnētāji, kuri strādā ar vismodernākajām XX gadsimta elektroniskajām atmīnēšanas ierīcēm, tātad — ar intelektu.
Turpinot analoģiju ar mājas pārbūvēšanu pēc neesoša projekta un nepilnīgām zināšanām par pārbūvējamās sistēmas struktūru, gribu brīdināt mūs visus no visbīstamākā — no histērijas. Mums gluži vienkārši nav uz to tiesību, jo histēriķi var, histēriski uzvedoties, radīt sprādzienu. Un, kaut arī mēs ik dienas dodamies iekšā nezināmajā un vēl nekad īsti nebijušā — tātad sociālismā, mums tomēr pieder liela priekšrocība, proti, vēstures rūgtā mācība. Pēc manām domām, tieši šī mācība ir Mihaila Gorbačova un Aleksandra Jakovļeva, Vitālija Korotiča un Andreja Saharova, Ludmilas Azarovas un Džemmas Skulmes, Jāņa Stradiņa un Edvīna Inkēna, Jāņa Lucāna un Marinas Kosteņeckas, Ādolfa Šapiro un Aleksandra Ņikonova rīcības pamatā.
Nosvērti, mierīgi, savu darbu protoši cilvēki, kas līdztekus balstās kā šķiriskajā, tā arī vispārcilvēciskajā, pratīs no rūgtās vēstures atstātā haosa izveidot tādu sabiedrisku celtni, kurā tautas jutīsies līdztiesīgas un līdzvērtīgas, nepakļautas un nesarūgtinātas. Tā tas noteikti būs, ja vēlamies atjaunot sociālismu, ko pieteica revolūcija, bet nokāva Staļins.
Lai šodien — gandrīz trīs mēnešus pēc Latvijas Rakstnieku savienības valdes, citu radošo savienību vadītāju un ekspertu apvienotā plēnuma — man atļauts izteikt dažas pārdomas. Tās radušās, dzīvojot aktīvu politisko dzīvi — tiekoties ar ļaužu tūkstošiem kā partijas 19. konferences delegātam, tā arī kā dzejniekam un publicistam. Daudz pārdomu izraisa vēstuļu kaudzes, ko saņemu ikdienas pastā, daudz liek domāt arī prese, kurā parādās visdažādākie viedokļi. Un, protams, šajos viedokļos vērojams ne tikai veselais saprāts. Ekstrēmā histērija liek sevi īpaši manīt dažos rajonu, pilsētu, uzņēmumu, nereti arī republikas laikrakstos, bet Baltijas kara apgabala laikrakstā «Za Rodinu» korespondents bija gājis pat tiktāl, ka ielicis ģenerāļa lūpās vārdus, ko šis augstais politdarbinieks nebija teicis.
Tas viss dara mūs uzmanīgus un liek domāt, vai administratīvā birokrātija necenšas izmantot demokrātiju, lai izspēlētu visbīstamāko kārti — nacionālās attiecības. Sak, rīdīsim, šķelsim un skaldīsim — tad jau arī valdīsim.
Pirms minu dažus konkrētus piemērus, lai man atļauts šeit pieminēt 1988. gada 28. martu, kad Maksima Gorkija 120. dzimšanas dienas sarīkojumā krietnas pusstundas garumā kopā ar dažiem kolēģiem — ievērojamiem padomju rakstniekiem — man bija tas gods sarunāties ar Mihailu Gorbačovu brīvi un neoficiāli Maskavas Dailes teātra aizkulisēs — starp svinīgo sēdi un teātra izrādi. Tieši šajā sarunā es no pārbūves līdera pirmoreiz izdzirdu viņa patieso sarūgtinājumu un satraukumu par Andrejevas rakstu laikrakstā «Sovetskaja Rossija». Tovakar nožēloju, ka neesmu šā laikraksta lasītājs un nevaru Andrejevas rakstu vērtēt. Sekoja 4. aprīļa redakcijas raksts laikrakstā «Pravda», kas Andrejevu padarīja bēdīgi slavenu, bet reizē arī — populāru… Ne velti Mihails Sergejevičs mūs tovakar brīdināja, ka šajā vēstures posmā, ko pašreiz pārdzīvojam, avanscēnā izlīdīs visdažādākie elementi — no «monarhistiem» līdz «anarhistiem».
Un taisnība. Visgalējākie viedokļi ar savu histēriski kreiso vai labējo ārišķību tiek uztiepti pārbūves būtībai, apmulsinot cilvēkus, kuri politikā neorientējas profesionāli brīvi un kurus «politiskajā mūzikā» vairāk saista estrādiski skaļi norībējušas bungas.
Arī mūsu republikā «andrejevščinai» ir savi dedzīgi atbalstītāji. Un ne tikai presē, bet arī administratīvos mītiņos, pat ... oficiālos forumos. Histērija, ko daudzos it kā cienījamos biedros rada demokrātijas attīstība, liecina, ka šie cilvēki domā tā: strauji attīstīsim ekonomiku, bet bez pārliekām diskusijām par mūsu vēsturi, bez īpašas līdztiesības valodu lietošanā, bez neprātīgās migrācijas apturēšanas, bez nacionālās identitātes apliecināšanas sirdī un arī tīri vizuālā simbolikā, bez republiku suverenitātes izcīņas, bez Solžeņicina darbiem un Saharova uzskatiem utt. Cienījamie biedri, neaizmirsīsim vienu — bez visa šeit manis pieminētā, kas veido brīvību, mūsu smadzenes netaps brīvas. Humanitāri savažotas smadzenes nav spējīgas izgudrot kompjūteru, labi apart zemi, uzbūvēt lidmašīnu tādā kvalitātē un kvantitātē, lai civilizētā sabiedrībā manis piesauktās vērtības kļūtu reāli pieejamas visiem. Humanitāri gūstā turētas smadzenes degradē sociālismu, bet dažās nozarēs, īpaši zinātniski tehniskā progresa ziņā, nostāda to tumsonīgā atpalicībā iepretim kapitālistiskajām valstīm. Ekonomikas, zinātnes un tehnikas uzplaukums nav iedomājams bez cilvēku tiesībām, brīvībām, bez literatūras un mākslas atbrīvošanas no jebkādas cenzūras. Manuprāt, ideoloģiska cenzūra ir vajadzīga saniknotam vergam, kamēr brīvu cilvēku disciplinē paša sirdsapziņa.
Ko, piemēram, domā «andrejevščinas» trubadūri, kas šodien histēriski draud republikas politiskajai vadībai par to, ka demokratizācija Latvijā sekmīgi attīstās? Vārdos viņi, kaut arī caur zobiem, pieņem partijas paģērēto ideju par tiesiskas valsts veidošanu, bet darbos — pieprasa administratīvas represijas ne pret atsevišķiem kārtības traucētājiem, bet arī pret politiski dziļu procesu, kas atbilst 19. konferences rezolūcijai par politisko reformu. Jā, tas tiešām ir cilvēciski zemas kultūras lozungs, kas žonglē uz ciniska rasisma robežas: «Migranti — Latvijas Černobiļa», bet rasisma piesmaka ir arī V. Lāča Pedagoģiskā institūta docenta V. Sandera rakstā «Nacionāls vai nacionālistisks», kas publicēts Liepājas laikraksta «Komunists» š. g. 28. jūlija numurā:
«Kas īsti notiek tagad? Izmantojot demokrātiju un atklātību, aizsedzoties ar pārkārtošanos, uzstājoties kā pašiem īstākajiem pārkārtošanās piekritējiem, nacionālisti organizējas, veic mērķtiecīgu organizatorisku un ideoloģisku darbu. Nacionālistiski noskaņoti elementi pretenciozi uzstājās Rakstnieku savienības plēnumā. Vides aizsardzības klubs (kam vajadzētu nodarboties ar vides aizsardzību) izvērš kampaņu par sarkanbaltsarkanā karoga reabilitāciju. Tiek veikti pasākumi, lai pēc Igaunijas parauga izveidotu Tautas fronti (it kā cīņai ar birokrātismu?), kuras karogs acīmredzot būs sarkanbaltsarkanais. Nacionālisti izmanto latviešu tautas nacionālās jūtas, nacionālās pašapziņas izaugsmi, lai pulcētu latviešu tautu zem sarkanbaltsarkanā karoga. Zem šī karoga un saules zīmes lieliski organizēts bija starptautiskais etnogrāfiskais festivāls «Baltica-88». Atļaujos tikai atgādināt, ka saules zīme bija arī buržuāziskās Latvijas armijas karavīru cepures kokarde, bet šī armija bija organizēta un audzināta cīņai pret boļševikiem, Padomju Latviju un Krieviju. Saules zīme bija arī latviešu nacionālistisko bandītu pagrīdes izdevumos pēc Lielā Tēvijas kara.
Tas viss rada neizpratni, pamatotas bažas un sašutumu republikas krievu un citu nelatviešu, kas sastāda pusi Latvijas iedzīvotāju, un internacionāli noskaņoto latviešu vidū. Neapmierinātību rada arī dažu republikas vadošo ideoloģisko darbinieku samierinošā pozīcija, nemitīga piekāpšanās nacionālistisku elementu spiedienam. Kur palikusi viņu šķiriskā pieeja, kur strādnieku šķiras vadošā loma (ja visas tautas vārdā sākuši runāt jaunizceptie pravieši no radošās inteliģences)?
Šādos apstākļos jo vairāk nepieciešams stiprināt latviešu un krievu tautu draudzību, latviešu un krievu strādnieku un komunistu vienību. Vadoties no PSKP XXVII kongresa un 19. konferences lēmumiem, nepieciešams dot aktīvu pretsparu latviešu nacionālistisko ekstrēmistu tīkojumiem. Notikumu attīstība Kalnu Karabahā, Armēnijas un Azerbaidžānas PSR neatliekami prasa neļaut apmānīties ar skaļiem lozungiem, bet visus šos kliedzējus vērtēt pēc viņu darbiem pārkārtošanās īstenošanā.
V. Sanders.»
Šeit izteiktās domas ir ne tikai haotiskas, piemēram, republikas iedzīvotāju dalīšana divās dīvainās daļās, no vienas puses — «krievi un citi nelatvieši», kuri veidojot pusi no Latvijas iedzīvotājiem un kuru uzskatus, lūk, atbalstot arī «internacionāli noskaņotie latvieši».
Jājautā, kas devis V. Sanderam tiesības runāt visu republikas krievu un «nelatviešu» vārdā? Un kādas ir docenta, pat filozofijas zinātņu kandidāta aplēses par «internacionāli» un «neinternacionāli» noskaņoto latviešu skaitliskajām proporcijām Latvijā? V. Sanderam nepietiek, ka viņš, nepārprotami aizstāvēdams «personības kulta un stagnācijas perioda kārtību», nekautrīgi sava raksta nobeigumā piesauc PSKP 27. kongresu, 19. konferenci un pārkārtošanos. Labi zinādams, ka laikraksts «Komunists» tiek dublēts arī krievu valodā, biedrs izmanto izdevību vēlreiz staļiniski dogmatizēt vēsturi, sēt aizdomas par Rakstnieku savienības valdes plēnumu, dot izkropļotu priekšstatu par senajām latviešu zīmēm — tātad veicināt tautu konfliktus un dezinformēt citas tautas. Viņam nav bijusi pat elementāra kautrība neaptraipīt latvisko saules zīmi krievu valodā lasošo lasītāju apziņā. Vai tā ir vai nav ekstrēma histērija? Protams, ir, turklāt visai «oficiāla». Jo raksta autora tituli, protams, nevar sacensties ar zaļu jaunekli no Vides aizsardzības kluba, kura līderiem V. Sanders atvēl «nodarboties ar vides aizsardzību», kamēr administratīvajai birokrātijai, kas vidi ir Latvijā nopostījusi, docents gan neiesaka no tribīnēm nerunāt par politiku. Vai V. Sandera raksts nāk par labu tautu sadarbībai, savstarpējai cieņai un izpratnei Latvijā? Protams, ne. Un, ja ne, tad tas kaitē arī pārbūvei. Vienīgais, tā sakot, «labums» šai gadījumā ir tas, ka Sandera rakstiņš ir primitīvs, varbūt pat tīšām primitīvs, lai to primitīvi arī saprastu. Skaidrs, ka šodien lielākā daļa Latvijas pilsoņu — kā latviešu, tā krievu, ukraiņu, baltkrievu, ebreju, poļu, lietuviešu — ar tik plakanu naidu uzrakstītus rakstus saprot pareizi — kā aukstā kara atavismu, kad tālaika valdošo ideologu mērķis bija turēt sabiedrību nepārtrauktā sasprindzinātībā, neirozē, bailēs no «valsts apvērsuma», «tautas ienaidniekiem» un «buržuāziskā nacionālisma»... Jājautā, vai šis staļiniskais sasprindzinājums, kas bija nepieciešams uzmanības novēršanai no sociālisma likvidēšanas politikas, no bada izprovocēšanas, komunistu izkaušanas, Sarkanās Armijas labāko komandieru noslepkavošanas, inteliģences iznīdēšanas, veselu tautu izsūtīšanas, neradīja ekonomisku pagrimumu, morāles degradāciju, sarkanā karoga aptraipīšanu? Bet kam tas nepieciešams šodien? Korumpētajām grupām. Jā, arī tām.
Ir cilvēki, kuriem vēl nav gana. Par visu varu viņi cenšas dramatizēt situāciju, kūdīt tiesu orgānus un politisko vadību uz administratīvu apspiešanu, aizmirstot, ka PSKP 19. konference prioritāti ir piešķīrusi politiskās pārliecināšanas metodēm. Tā, piemēram, ražošanas apvienības «Alfa» laikrakstā «Orbīta» tiek rakstīts: «… kāpēc neko nedara tiesiskās kārtības aizsardzības orgāni, kuri tiek uzturēti par mūsu nopelnītajiem līdzekļiem? Kāpēc klusē LKP Centrālā Komiteja? Šāda pozīcija rada uzticēšanās zudumu šiem orgāniem strādnieku un darba inteliģences1 vidū.»
Cienījamie biedri, vai tad tiešām jūs neredzat nekā labāka par administratīvām metodēm mūsu sabiedrības pārbūvē? Jā, es piekrītu, ka svilpieni mītiņa laikā, kad tribīnē runā krievu valodā, tāpat kā pilnīgs intereses zudums rūpnīcas sapulcē, kad kāds naivais «uzdrošinās» izteikties latviski (izsaucieni: «Runā krieviski!»), liecina par īpaši zemu kultūras līmeni kā latviski, tā krieviski runājošo cilvēku sabiedrībā — tātad mūsu republikā. Ko darīsim? Vai ņemsim ciet tos, kas svilpj mītiņā, tos, kas sāk demonstratīvi čalot sapulcē vai skaļi pieprasīt tikai to valodu, kuru vienīgo viņi saprot? Ņemsim ciet un tiesāsim, piespriedīsim gadus un naivi cerēsim, ka no cietuma iznāks pāraudzināts «padomju patriots» un «internacionālists»? Vai cietuma ēna mūsu valstī jau nav izaugusi tik gara, ka aizsedz sauli sociālisma ēkā? Vai pārbūves laikā mums nav jāpārbūvē arī mūsu domāšana attiecībā uz savu bērnu sodīšanu, kuriem neesam bijuši spējīgi pasniegt patiesa internacionālisma mācību? Nu labi — iespundēsim jaunu puisi par nacionālistisku lozungu, pēc tam — tikpat jaunu cilvēku, kas ar nazi griež šovinistisku lozungu tramvaja sēdeklī, noķersim antisemītiski noskaņotu jaunekli, un mūsu cietumi saņems kontingentu. Bet vai mūsu dvēseles saņems gandarījumu? Un vai šī «iebiedēšana» izlabos gadu desmitos izveidojušās kroplības nacionālajās attiecībās, kas ir staļinisma un berijisma, arī brežņevisma, čurbanovisma un rašidovisma cietsirdīgi metāliskā režģu pinuma rezultāts? Vai labāk visi kopā neaizšķērsosim ceļu tādai bezatbildīgai un riskantai spēlei ar tautu attiecībām kā manis kritizētais materiāls Liepājas «Komunistā»? Nē, es neaicinu neļaut spriest primitīvā veidā — katrs publicējas, kā spēj, bet acīmredzot, reaģējot uz primitīviem akcelerātu saucieniem, jāreaģē arī uz tikpat ekstrēmiem pensijas vecuma biedriem, kas sen jau ir birokratizējuši kā vēsturi, tā nacionālo jautājumu un pašu sociālismu. Tā sakot — šeit «anarhisti» pilnīgi saplūst ar «monarhistiem». Vēl viens piemērs. Laikraksta «Sovetskaja Latvija» 1988. gada 6. augusta numurā publicēts inženiera V. Iļjina raksts «Расцветка камуфляжа».
Biedra V. Iļjina galvenā aktivitāte šinī rakstā vēršas pret sarkanbaltsarkano krāsu salikumu. Neaprakstīšu visu raksta sižetu, pieminēšu tikai dažus momentus. Arī biedrs V. Iļjins ir neapmierināts ar mītiņu 21. jūlijā, kurā jaunekļi slikti uzvedušies, viņam, tāpat kā V. Sanderam, sirdsmieru traucējis festivāls «Baltica-88», kur vietā un nevietā plandījies sarkanbaltsarkanais, vīdējušas nozīmītes un lentes ar šīm krāsām. Jā, par gaumi allaž var runāt, un Iļjinam uz to ir tiesības. Bet vai biedram ir morālas tiesības tik nesmalkjūtīgi ironizēt par latviešu nacionālajām jūtām, kā viņš to dara, es stipri šaubos. Ja biedri V. Sanders un V. Iļjins būtu guvuši plašāku informāciju par latviešu tautas sāpju ceļiem kopā ar visām citām mūsu zemes un Eiropas tautām, tad viņi analizētu pasaules norises daudz sarežģītākās un, protams, arī — marksistiskās kategorijās. Vai tad marksisms ir atrodams staļiniskajā «īsā kursa» primitīvismā un banalitātēs? Nekā marksistiski ļeņiniska nav nedz kazarmu, nedz Gulaga sociālismā, tāpēc šodien saukt sabiedrību atpakaļvirzienā nozīmē lielu bezatbildību ne vien no rakstu autoru, bet arī no viņu iedvesmotāju puses, kuri patiesībā spēlējas ar uguni.
Protams, sarkanbaltsarkano krāsu valkāšana vēl nav latviskās identitātes kritērijs, tāpat kā ikonas turēšana pie sienas nenodrošina krieviskā patriotisma zenītu, bet mana sirdsapziņa un elementāra takta izjūta neļauj vērsties pret šīm izpausmēm, ja cilvēka dvēsele tanīs gūst gandarījumu par labu raženam darbam. Pirms neilga laika, tiekoties ar PSKP CK Politbiroja locekli, CK sekretāru Aleksandru Jakovļevu, akadēmiķis Jānis Stradiņš, cita starpā, stāstīja, ka nesen redzējis kādu traktoristu apstrādājam zemi ar traktoru, pie kura plīvojis sarkanbaltsarkans karogs. To izdzirdis, es nodomāju: ja karogs šim vīram palīdz art, ja karogs palīdz izjust Latvijas zemes svētību, tad lai tas plīvo mūžīgi pār mūsu karos un patvaļās pazemoto zemi, kura atgūst auglību un pašlepnumu! Tiks maizīte visiem — arī biedriem Sanderam un Iļjinam.
Mani, piemēram, dziļi gandarī tas patriotisma vilnis, kas visā mūsu zemē skāra miljoniem cilvēku Krievzemes kristīšanas tūkstošgades svinībās. Šī tūkstošgade taču ir krievu kultūras un valsts desmit gadsimti, un vai tad marksisti šajā intelektualizācijas laikā drīkst izlaist kaut vienu posmu no kādas tautas, valsts un visas cilvēces attīstības vēstures? Arī mēs Latvijas valstiskuma attīstības ceļā nedrīkstam ignorēt nedz mūsu sociālistiskā valstiskuma pirmelementus 1917. un 1919. gadā, nedz arī buržuāziskā neatkarības perioda Latvijas valsti, kurai šogad aprit 70 gadi un kura savās šķiriski antagonistiskajās pretrunās uzrādīja arī atzīstamus sasniegumus agrārajā saimniecībā, kooperācijā, kultūrā, kontaktos ar Padomju Savienību un Rietumiem Domāju, ka mūsu vēsturniekiem, publicistiem, sabiedriskajai domai Latvijas valsts ideja jātver dialektiskā dziļumā un jau šoruden jāsāk republikas iedzīvotājus gan izglītot, gan informēt, gan radināt uz diskusijām par visu Latvijas valstiskuma posmu — no 1917. gada Oktobra revolūcijas pirmajiem mēnešiem līdz pat 1988. gadam. Viss šis posms 71 gada garumā taču ietver unikālu materiālu — abas pirmās padomju valdības, 16 gadu ilgo buržuāziski demokrātisko periodu līdz 1934. gada apvērsumam, sešus autoritārā režīma gadus, 1940./41. gada sociālistiskās orientācijas sadursmi ar Staļina—Višinska deformācijām, četrus nacistiskā režīma genocīdgadus, pēckara perioda dramatismu, ieskaitot 1949. un 1959. gada triecienus tautai un Latvijas Kompartijai, kā arī visu tumšo un gaišo, kas mūs skāris līdz 1985. gada aprīlim. Vai šā perioda analīze nav liekama visas mūsu ideoloģiskās dzīves pamatā, kad šoruden 18. novembrī cilvēki acīmredzot gribēs nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot visu garīgi vērtīgo — sviedros, asinīs un darbā izcīnīto, kas gūts, nevis pateicoties tālaika transnacionālajai Latvijas buržuāzijai, bet par spīti tai! Pieredze rāda, ka diskusijas par vēsturi nodrošina augstu pilsoņu apzinīgumu un plurālismu, kamēr administratīvi aizliegumi, aplenkumi un bloķējumi izraisa provinciālu un mietpilsonisku kņadu, ko aizrautīgi apraksta Rietumu prese dziļā pateicībā mums par tematu.
Mēs esam internacionālisti, un Latvija allaž ir bijusi mājas ne vien pamatnācijai — latviešiem, bet arī daudzu citu tautību cilvēkiem, tādēļ es, piemēram, atbalstu vandaliski nozāģēto krustu atjaunošanu virs pareizticīgo katedrāles Rīgā un Andreja karoga atjaunošanu Baltiešu slāvu biedrības vajadzībām, bet līdztekus es cīnīšos arī par latviskās simbolikas atdzimšanu. Es stāšos ceļā katram, kas mēģinās vainot saules zīmi, auseklīti, sarkanbaltsarkanās krāsas, kad vainīgi bijuši cilvēki un apstākļi, simbolus aptraipot. Aizstāvēt dažādu tautu kultūru ir mans latvieša — internacionālista — komunista pienākums. Savā laikā, vēl tā saucamajos «stagnācijas gados», es presē cīnījos par Rīgas Lielo kapu sakopšanu, bet ne tikai Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra un Andreja Pumpura dēļ. Nē, es to darīju arī šajos kapos apbedīto operdziedātājas M. Čerkaskas un padomju tēlnieces V. Muhinas vecāku dēļ, F. Candera tēva dēļ, vācu vēsturnieka Johana Kristofa Broces dēļ, kura mūža mājas ir Lielajos kapos. Te apbedīti arī padomju karavīri un fašistu masveidā noslepkavotie ebreji. Tātad — mans latvieša pienākums ir aizstāvēt ne tikai latviešu, bet arī krievu, vācu, ebreju, baltkrievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, čigānu, lībiešu intereses Latvijā, ja tās mēģina unificēt administratīvā birokrātija. Internacionālismu mēs nenopirksim ar lozungiem un neieaudzināsim aiz restēm. Drīzāk diskusijā gan. Bet diskusijās augstu līmeni nenodrošinās nedz svilpieni no zaļo jaunekļu puses, nedz arī uzkliedzieni oficiālajās avīzēs. Primitīvi spriedumi par «veco nopelniem» un «jauno cilvēku bezatbildību» nekā vairāk par izsmieklu neiegūs. Jau pieminētais V. Iļjins laikrakstā «Sovetskaja Latvija» spriež:
«Сейчас у нашей молодежи нет забот о куске хлеба насущного, но есть большое желание неопределенно долго оставаться в инфантильном состоянии, поскольку есть мы, которые от всех других поколений отличаемся тем, что еще помогали материально своим родителям, а затем сразу переключились на детей и внуков, а сами как бы выпали из веками сложившегося уклада. Словом, мы создали нашим детям и внукам беззаботную жизнь, у них образовалось много свободного времени для утверждения «плюрализма мнений», а поскольку свои мысли и мнения с помощью мотоциклов и мопедов быстро выветриваются, то в голове постоянно есть место для чужих, усердно поставляемых уже упомянутыми «дедушками» и «дядями». Видимо, это и есть одна из причин, по которой и становится насущным вопрос, как нам решительно бороться против национализма и шовинизма.
Пока мы боремся, по-моему, «в обратную сторону». При чтении газет «Советская молодежь» и «Падомью яунатне» складывается впечатление, что после всех застойно - застольно - запойных времен мы уже все преодолели в экономике, и в социальной сфере, и в деле воспитания и теперь нам осталось только проводить конкурсы красавиц, обсуждать проблемы гомосексуалистов, искать клондайк в Калининградской области или бездумно муссировать вопрос, под какими флагами нам плыть в завтра?»
Vai tiešām, biedri Iļjin, jums šķiet, ka mēs esam jaunajiem sagādājuši tik «bezrūpīgu» dzīvi? Vai jūs par «bezrūpīgu» saucat to melīgo vēsturi, ko mēs līdz vakardienai vēl mācījām jauniešiem, tik melīgu, ka steigšus bija skolās jāatceļ eksāmeni vēsturē? Un pareizi teica Aleksandrs Jakovļevs 1988. gada 10. augustā Rīgā, tiekoties ar Latvijas ideoloģisko aktīvu: «Vai tagad mūsu noklusēšanas dēļ daudzi zina, ka, piemēram, 1940. gadā represiju organizētājs bija Staļina sūtnis Rīgā Višinskis — visu tautību padomju cilvēku bende un vispirms komunistu bende, kas nobendēja arī visredzamākos krievu un latviešu komunistus?» Tātad — ne tik «bezrūpīga» ir vēsture kaut vai 1940. gada Latvijā... Un vai «bezrūpīga» ir noindētā Lielupe, smirdošā Baltijas jūra, ekoloģiski naidīgā Olaine un agresīvā, pret cilvēka dzīvību un pašcieņu vērstā Ventspils? Vai «bezrūpīgi» ir komunālie dzīvokļi, šis elles mehānisms, kura dēļ ne viens vien, teiksim, Rīgas iedzīvotājs ir aizvests tiešā ceļā uz psihiatrisko slimnīcu? Jūs taču, biedri Iļjin, zināt, ka Latvija ir vienīgā republika Padomju Savienībā un arī vienīgā valsts starp attīstītajām valstīm, kur dzīvojamā platība, rēķinot uz katru ģimenes locekli, vēl nav pamatiedzīvotāju vidū sasniegusi... pirmskara līmeni. Vai «bezrūpīga» ir informācija, ko gūstam par maršala Leonīda Brežņeva ģimeni, kurā ir gan briljantu spekulanti, gan apzadzies ģenerālis, kas vēl 1986. gadā strādāja PSRS iekšlietu ministrijas sistēmā un piedalījās milicijas kadru ... ideoloģiskajā audzināšanā? Vai «bezrūpīgā» dzīve vēl pērn spieda desmitiem jaunu meiteņu Uzbekijā, aplejot sevi ar benzīnu, sadedzināties, kad šķita, ka taisnības pasaulē vispār nav? Un vai «bezrūpīga» ir Černobiļas AES noziedzīgā novešana līdz sprādzienam, kas praktiski ir trešā pasaules kara ģenerālmēģinājums! Paskatieties Jura Podnieka filmu, un jūs ieraudzīsit «bezrūpīgus» jauniešus ar Afganistānā norautām kājām, un arī cinka zārkus jūs ieraudzīsit.
Vai mēs šādā brīdī drīkstam atbalstīt birokrātijas politiski ekstrēmo histēriju, kas vienu tautību uzkūda otrai? Vai mēs drīkstam atļauties nesapulcēties kopā, kā mums ieteica Aleksandrs Jakovļevs (viņa komandējums Latvijā izvēdināja republikas birokrātiski un provinciāli sadramatizēto gaisotni), lai apspriestu nacionālās simbolikas jautājumus? Biedrs V. Iļjins, iedvesmots acīmredzot no Andrejevas raksta laikrakstā «Sovetskaja Rossija», izdara slēdzienus, kuri šķeļ tautības. Viņš izsaka domu: ja sarkanbaltsarkanais kaut vai vienu dienu būtu karājies blakus fašistu karogam, arī tad pirmais nebūtu pat pieminēšanas vērts. Bet vai mēs šodien atteiksimies no strādniecības sarkanā karoga tikai tāpēc, ka tas karājās blakus fašistu karogam, kad Molotovs ieradās Berlīnē un savukārt Ribentrops Maskavā? Vai mēs atteiksimies no «Internacionāles» dziedāšanas tāpēc, ka vispasaules strādnieku himnu tanīs pašās PSRS un fašistiskās Vācijas valsts vizītēs spēlēja līdztekus ar «Deutschland, Deutschland über alles»? Vai jūs, biedri Iļjin, gribat, lai mēs aizliedzam tautas krāsas un lai to valkātājus spundējam cietumos, lai mēs cilvēkus, kam sarkanbaltsarkanais karogs palīdz art un dziedāt, sodām tāpat kā izlaupītājus un kukuļņēmējus arī zem sarkanā karoga šalkām, kā pierakstītājus un ekstensīvās saimniekošanas pīlārus ar Sociālistiskā Darba Varoņu zelta zvaigznēm pie krūtīm?
Rūgtā vēstures mācība rāda, ka cilvēkus tiešām var administratīvi represēt, bet ko pavēlēsit darīt ar vēsturi? To varam apmelot, bet apcietināt ne. Un nu vēstures gaismā, kas top aizvien skaidrāka un gaišāka, ieraugām, ka sarkanbaltsarkanas krāsas ir arī Lielvārdes jostā, ka ar sarkanbaltsarkano karogu savā laikā no Padomju Krievijas Latvijā atgriezās daļa sarkano latviešu strēlnieku un ka 1940. gada jūlijā, kad Latvijā dramatiskos apstākļos tika atjaunota padomju vara, sarkanbaltsarkanais plīvo blakus sarkanajam. Latviešu nacionālo krāsu liktenis nevar būt citāds kā pašas latviešu tautas liktenis — tas ir vēsturiski konkrēts un nevis shematiski «pareizs», kā to redz «bezrūpīgās» šodienas trubadūri. Hitlers sarkanā audekla augšējā stūrī iegrūda kāškrustu, un iznāca viņa karogs. Staļins sarkanā karoga vārdā slepkavoja komunistus un veselas tautas. Un tikai sīkpilsonis šo divu traģisko iemeslu dēļ atteiksies no strādnieku kustības mūžam svētā sarkanā karoga, ko pasaulei par solidaritātes krāsu reiz ierosināja franču strādnieku asinis. Vai tikpat sīkpilsonisku iemeslu dēļ mēs latviešu tautas etnogrāfiski un vēsturiski tradicionālo karogu lai atdodam aizmirstībai un apmelošanai savas un citu tautu acīs? Es pie reizes nevaru šeit nepieskarties arī Baumaņu Kārļa slavenās dziesmas «Dievs, svētī Latviju» ģenēzei un liktenim vēsturē. Jā, savā laikā tā bija Latvijas valsts himna buržuāziskā jeb nacionāli demokrātiskā valstiskuma laikā. Un ko vēl par šo dziesmu latviešu un krievu cilvēkiem ir pastāstījuši mūsu vēsturnieki, muzikologi, rakstnieki, partijas un padomju darbinieki? Vai mūsu krievu valodā iznākušie izdevumi ir stāstījuši, ka dziesmu «Dievs, svētī Latviju» Baumaņu Kārlis sacerēja pirmo latviešu Dziesmu svētku vajadzībām 1873. gadā un ka šo dziesmu aizliedza cara cenzūra, jo toreiz dziedāšana par kaut kādu neesošu Latviju likās pretvalstiska? Jā, Latvijas ideja latviešu politiskajā domāšanā, mākslā un publicistikā parādījās krietni agrāk nekā ģeogrāfiskajā kartē — toreiz taču pastāvēja tikai cariskā «tautu cietuma» Baltijas guberņas. Vai mūsu daudztautu republikas iedzīvotāji zina, ka Vissavienības radio I programma šo dziesmu veselas sešas reizes raidīja 1944. gada jūlijā un augustā, un par to liecina arhīvi — «Dievs, svētī Latviju» tika atskaņota 21. jūlijā — tātad padomju varas pasludināšanas ceturtajā gadskārtā. 27. jūlijā — kad latviešu gvardi šķērsoja Latvijas robežu — pēc trešā salūta par godu šim notikumam, kā arī 2. augustā, 6. augustā, 8. augustā un 14. augustā!2
Jā, toreiz, kad Sarkanā Armija atbrīvoja Latviju no nacisma, «Dievs, svētī Latviju» bija nepieciešama latviešu gvardes divīzijas patriotiskā gara un Latvijas iedzīvotāju latviskuma iedvesmošanai. Dziesma bija vajadzīga arī 1944. gada 15. oktobrī, kad latviešu gvardes divīzija soļoja gar Brīvības pieminekli un kad to atskaņoja divīzijas pūtēju orķestris. Kāpēc tad vēlāk sākām no tās vairīties kā velns no krusta? Vai tad mēs atteiksimies arī no savas dzimtās valodas, no visām citām valodām — arī franču buržuāzija taču runā franču valodā, tāpat kā krievu un latviešu mantīgā šķira runā tanī pašā valodā, kurā proletariāts.
Staļinisms ir tiktāl primitivizējis vai pat likvidējis mūsu marksistiski ļeņinisko uztveri, ka kļūst neērti no bērniem un «bezrūpīgajiem» jauniešiem. Viņi nesaprot, kāpēc tik aktīvi komunistisku ideālu vārdā tiek karots pret tautas viedokli, pret tautai dārgām garīgām vērtībām, pret visu, kas atraisa cilvēkā padomju patriotismu, dzīvotgribu, enerģiju, vēlēšanos noticēt sociālismam.
Man gribas šajās pārdomās atgādināt, ka mēs visi dzīvodami atstājam liecības par savu laikmetu. Palasiet četrdesmito, piecdesmito vai sešdesmito gadu presi, un jūs pārņems traģikomiska sajūta — līdz riebumam saldi cildinājumi Staļinam, lišķīgas urravas kukurūzai un tās tēvam, «mūsu dārgajam Ņikitam Sergejevičam», «kosmopolītu» un «buržuāzisko nacionālistu» medības — tas viss liecina, cik pakļauta, pazemota, arī aprobežota ir bijusi mūsu sabiedrība un oficiālā prese.
Vai šodien, lasot dažus histēriskus materiālus, mūs jau nepārņem neērtības sajūta? Bet pēc pāris mēnešiem, nemaz jau nerunājot par tālāku nākotni, daži rakstiņi, šodien vēl nopietni domāti, avīzēs liksies kā melnais humors. Un tiem iepretim nupat Aleksandra Jakovļeva Rīgā teiktais: «Lūk, no kā jābaidās kā no vislielākā ienaidnieka — lai nenotiktu šķirošana pēc nacionālās piederības, lai attiecības tiešām veidotos, balstoties uz visdziļāko cieņu pret kultūras tradīcijām un valodu, lai tas viss attīstītos, balstoties uz savstarpēju cieņu, īstu un patiesu cieņu, kas nāk no sirds dziļumiem.»
Šie vārdi, manuprāt, atvēsinās galvas visiem, kas, vecos laikus aizmirst nespēdami, pieprasa «organizatoriskus slēdzienus» attiecībā pret mūsu politiskajiem vadītājiem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretariātā, pret laikrakstu redaktoriem un televīzijas žurnālistiem — pret visiem, kuri šodien cenšas novērst «šķirošanu pēc nacionālās piederības», lai stiprāko neceltu pāri neaizsargātajam, lai pašapziņu nejauktu ar nacionālismu un administratīvu apspiešanu — ar internacionālismu. Visiem, kas prasa gandarījumu par taisnīguma, demokratizācijas un patiesa internacionālisma atdzimšanu republikā, ir jānomierinās un jāsaprot — partijas kurss ir neatgriezenisks. Ar demagoģisku histēriju neizdosies sašķelt sabiedrības veselīgos spēkus.
(Un maza intermēdija. Kāpēc mēs nevarētu legāli nodibināt Stagnācijas klubu, lai cilvēkiem būtu kur veldzēties? Tanī varētu atklāti pulcēties visi, kam dārgas represīvās metodes, administratīvā uzkliegšana, norobežošanās no pasaules, saspīlējuma kurināšana kā padomju sabiedrībā, tā starptautiskajās attiecībās, vienas tautas pasludināšana par daudz labāku nekā citas, vēstures noklusēšana, tautas svētku un tradīciju aizliegšana, valodu ignorēšana, citādi domājošo vajāšana, ekonomikas kropļošana, šķiriskā pasludināšana pāri vispārcilvēciskajām vērtībām. Klubā varētu tikt izvietoti iespaidīgi rakstāmgaldi, tanī varētu dižoties no dzīves atrauti lozungi un izsaucieni, varētu vēdīt palmas un dārdēt marši. Koridoros būtu izvietotas improvizētas tribīnes, no kurām vieni kluba biedri sauktu «Lai dzīvo!», bet otri soļotu gar tribīnēm un atbildētu «Urā!». Pēc tam visi varētu mainīties — tie, kas soļoja, kāptu tribīnēs, tie, kas tribīnēs, soļotu — lai valdītu pašu reiz pasludinātā brīvība, brālība, vienlīdzība, laime… Vakaros visi pulcētos aktu zālē, kur skanētu lielformas skaņdarbi par godu vadoņiem — tiem, kuru bronzas krūštēli vīdētu sienu nišās vai arī kuru portreti smagos zelta rāmjos ārkārtīgi cilvēciski un ar lielu izpratni noraudzītos visā tik organiski notiekošajā. Pēc koncerta sāktos banketi ar skaistu izdzeršanos un kolektīvu pēršanos saunā, bet paši aktīvākie tautas kalpi vēl pusnaktī kāptu laivās un mēnesnīcā gar sēru vītoliem dotos makšķerēt, ai, kādās upītēs un ezeriņos! No rīta agri, nobaudījuši mazu konjaciņu un malciņu kafijiņas, biedri varētu, it kā no limuzīniem izkāpuši, sākt zvanīt it kā «no centra», it kā «uz vietām» — sak, Jān Saulvedovič, jāsāk sēt un nebūtu par ļaunu — reizē arī pļaut, jāsāk virpot un talkā uz kolhozu ecēt arī jādodas; bet tev, Skaidrīt Maigonovna, derētu iegaumēt, ka ražošana ir jāintensificē — kāpēc vieni artisti tikai dejo, bet otri tikai dzied, iemāci vai nu dejotājiem arī dziedāt, vai dziedātājiem arī dejot, ja ne, tev ārzemes neredzēt kā pieņemšanu Oktobra svētkos pie Paša vai kafiju kafejnīcā… Stagnācijas kluba vestibilā varētu tikt piekārta sienas avīze «Cements», kurā cita starpā tiktu rakstīts: «Nacionālisms paceļ galvu», «Kāpēc klusē LKP Centrālā Komiteja?», «Vai tādas noziedzīgas vienaldzības apstākļos Vācijā nenāca pie varas fašisms?»3 utt. Demokrātijas apstākļos tas būtu pilnīgi pieņemams klubs — cilvēkiem tiktu dotas iespējas legāli un lojāli spēlēties vecajos laikos, un tad viņiem arī nevajadzētu censties iespraukties oficiālajā presē. Tas būtu humāns klubs ar sienas avīzi, kuras autoriem nebūtu savi konservatīvie un pret progresu vērstie raksti jādekorē ar tik netīkamiem jēdzieniem kā «demokrātija», «atklātums», «jauna domāšana», «atveseļošanās», «vispārcilvēciskums». Kur ņemt līdzekļus tāda kluba uzturēšanai? Nu, protams, no pašu biedru brīvprātīgiem ziedojumiem, ne jau no Čurbanovam, Ščolokovam, Rašidovam, Adilovam konfiscētā — tas nu gan viss jāatmaksā tautai, jāizdala Afganistānas mocekļiem vai to meiteņu vecākiem, kuras dzīvas sadedzinājās.)
***
Šo pārdomu nobeigumā man vēlreiz gribas atgādināt, ka mūsdienu pārbūve ir sirdsapziņas revolūcija. Katrs aicinājums griezties atpakaļ pie vecās «kārtības» (lasi — politiskas netikumības) nozīmē vērsties pret sociālisma attīstību, pret PSRS kā brīvu valstu federāciju. Balstoties vēstures rūgtajā mācībā, es aicinu atcerēties, ka toni pārbūvē nenoteiks nedz spekulatīvi noskaņotas aprindas «apakšā», nedz arī ekstrēmisti no vakardienas oficiālās birokrātijas.
Visu izšķirs veselīgie spēki tautā un Komunistiskajā partijā. Es aicinu visu tautību cilvēkus Latvijā orientēties tieši uz šiem spēkiem. Bet pie atmīnēšanas darbiem mūsu ēkas pārbūvē gan laidīsim tikai tos, kas ir spējīgi šo darbu veikt bez politiskas histērijas izraisīta sprādziena.
1 Jautājuma zīme mana — J. P.
2 Oktobra revolūcijas arhīvs Maskavā, fonda Nr. 6903. Vissavienības radio I programmas pārraižu mape.
3 Avīze «Latvijas Zvejnieks».
