Atšķirības starp "289112" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/05/26 |Issue number=96 |Page number=1 |Original title=«Nevienam es «Cīņu» nedošu!» }} {{Written by|Juris La...) |
|||
| 6. rindiņa: | 6. rindiņa: | ||
|Original title=«Nevienam es «Cīņu» nedošu!» | |Original title=«Nevienam es «Cīņu» nedošu!» | ||
}} | }} | ||
| + | {{Source image|articles/289/112/289112.png}} | ||
{{Written by|Juris Laksovs}} | {{Written by|Juris Laksovs}} | ||
{{About topic|Preses nams}} | {{About topic|Preses nams}} | ||
Pašreizējā versija, 2023. gada 21. decembris, plkst. 11.00
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Nevienam es «Cīņu» nedošu!»
Vakar Preses namā notika pavisam neparedzēta sapulcēšanās, kurā piedalījās daudzi radošie un arī neradošie darbinieki. Kopāsanākšanas iemesls — PSKP Latvijas filiāles CK lēmums par laikraksta «Ciņa» slēgšanu. Saskaņā ar šo Rubika «demokrātijas» aktu ar 5. jūniju vecās labās avīzes vietā paredzēts izdot «Sovetskaja Latvija» latvisko kopiju, bet unitāristiem novēlamās redakcijas kolektīvu, kas gandriz vai vienprātīgi (ar 53 balsīm) izteicās par labu savai piederībai pie Neatkarīgās LKP, gluži vienkārši atlaist no darba.
Sapulces ievadā tika nolasīta attapīgo rakstnieku kongresā pieņemtā rezolūcija, kur cita starpā ir ierosināts nākamajā Augstākās Padomes plenārsēdē izskatīt jautājumu par pašreizējās PSKP CK izdevniecības piederību.
Kā pastāstīja «Cīņas» redakcijas darbiniece R. Blaumane, vakarrīta sarunā ar Ivaru Ķezberu kolektīvs apliecinājis savu vienprātīgo gatavibu turpināt darbu un iznākt ar nosaukumu «Neatkarīgā Cīņa». Savukārt izdevniecības direktors K. Dundurs, pēc R. Blaumanes vārdiem, šādu iespēju kategoriski noraidījis.
Pārējie runātāji — C. Dinere, A. Dārziņš, A. Cīrulis un citi — solidarizējās ar sarežģītā situācijā nokļuvušajiem kolēģiem. Viņi vienprātīgi konstatēja, ka pasaulē vecākā sociāldemokrātu laikraksta ilgajā vēsturē šis ir vēl nebijis gadījums. Pārdzīvojusi pagrīdes, fašisma un staļinisma laikus, «Ciņa» saņēmusi triecienu no mūslaiku neostaļinistiem. «Nevienam es «Ciņu» nedošu!» slaveno Raiņa dzejas rutdu pārfrāzēja Latvijas žurnālistikas vecmeistars Rihards Treijs, it kā atgādinot, ka avīzes liktenis ir tikai mūsu pašu — tās veidotāju un lasītāju — ziņā.
Ivars Ķezbers izteica apņēmību nodrošināt «Cīņas» turpmāko iznākšanu (licence Neatkarīgās kompartijas izdevumam jau ir izņemta) un apsolījās jau pirmdien Augstākajā Padomē uzstāties jautājumā par Preses nama nacionalizēšanu.
Vienprātīgos sašutuma paudējus realitātei tuvināja Elitas Veidemanes paredzējums: drīzumā ir pilnīgi iespējama tāda situācija, ka mūsu Preses nams būs jāaizstāv ne vien skaistajās domās un ne mazāk skaistajos vārdos, bet arī gluži fiziski — liedzot ceļu neaicinātajiem, svešajiem ieroču nesējiem.
Nobeigumā pēc Andra Jakubāna lakoniskā ieteikuma visi klātesošie atbalstīja RS rezolūciju un nolēma detalizētāk šo jautājumu izskatīt pirmdien Preses nama darba kolektīvu apvienotās padomes sēdē.
Diemžēl nedzirdējām izdevniecības direktora K. Dundura viedokli. Acīmredzot viņš patiešām ir nokļuvis ārkārtīgi sarežģītā situācijā, mēģinādams gan saprasties ar «maizes devējiem» (t. i., Alfrēda Petroviča kompāniju), gan saglabāt progresīvās preses atbalstītāja veidolu. Šāda atbalsta reālu apliecinājumu gaida arī «Latvijas Jaunatnes» lasītāji (par redakcijas darbiniekiem nemaz nerunājot), kas jau ir noguruši no neziņas, cik bieži un kad mūsu avīzei tiks dota svētība uz iznākšanu un kas galu galā ir vainojams šajā ķezā?
... Gribētu gan redzēt to latviešu lasītāju, kas vēlēsies lasīt «Sovetskaja Latvija» latviešu variantu ...
JURIS LAKSOVS
