614482

LATINFORM

«Padomju Jaunatne», 1989. gada 7. februāris, Nr. 26

Latvijas PSR Žurnālistu savienības ārkārtējais kongress

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 26 Datums: 07.02.1989 Tirāža: 223500"" can not be assigned to a declared number type with value 223500. Lappuse: 1 Virsraksts: Par pārbūvi — bez kompromisiem. Latvijas PSR Žurnālistu savienības ārkārtējais kongress Rubrika: Latvijas PSR Žurnālistu savienības ārkārtējais kongress Tēmas: Likums "Par presi" Nozares: Politika Žurnālistika Organizācijas: Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte LKP Centrālā Komiteja Latvijas PSR Žurnālistu savienība Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: LATINFORM «Atmoda», laikraksts «Cīņa», laikraksts «Labvakar», TV raidījums «Literatūra un Māksla», laikraksts «Padomju Jaunatne», laikraksts «Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts Cilvēki: Viktors Avotiņš, Aivars Baumanis, Ēriks Hānbergs, Ivars Ķezbers, Aldis Neimanis, Raimonds Pauls, Jānis Peters, Egons Rācenis Vietas: Dānija, Stučka Notikums: Latvijas PSR Žurnālistu savienības ārkārtējais kongress Gads: 1989

Sākdams savu runu, J. Peters noraidīja bieži dzirdamo pretstatījumu: pietiek diskusiju, strādāsim! Tā ir vienmēr visu zinošo nostāja. Taču daudzi jau pievērsušies senākai gudrībai: reti kāds zina, cik maz mēs zinām, lai zinātu, cik maz mēs zinām. Kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam, kas mēs esam citu vidū, kā mūs redz šie citi Ar atbildi uz pēdējo jautājumu, ar žurnālistu visakūtāko problēmu analīzi savu runu 4. februārī, kongresa otrajā dienā, sāka arī Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs I. Ķezbers. Viņš teica:

— Kā mūs redz Rietumos? Interese par pārbūvi tur ir ļoti liela. Un jāteic, kad mēs nesen uzturējāmies Dānijā, par Latviju tur rakstīja faktiski visas avīzes. Šajā sakarā mūsu ārzemju kolēģi neatkarīgi no tā, vai viņi pieder pie buržuāziskajām partijām vai kreisajiem spēkiem, uzsvēra: mēs esam pateicīgi tai pārbūvei, ko sākusi Maskava. Kādas problēmas viņus visvairāk interesē? Vispirms viņi uzsver, ka Baltijas republikas ir atbildīgas par pārbūves likteni mūsu zemē. Jautājums tiek izvirzīts tieši tā: par atbildību. Viņi uzskata, ka sekmīga pārbūves norise Baltijā nodrošinās tās uzvaru arī visā Padomju Savienībā. Otrkārt, ir vajadzīga stabilitāte. Dariet visu, lai būtu stabilitāte, mums teica, jo biedram Gorbačovam un aktīvajiem pārbūves spēkiem ir vajadzīga stabila Baltija.

Mēs gribam būt Eiropā. Pareizi. Bet paskatīsimies paši uz sevi. Vai tad šodien var teikt, ka mēs strādājam ar Eiropas metodēm? Mēs mācāmies, diemžēl vēl mācāmies, arī es. Mums ir vajadzīgi pastāvīgi starptautiskie sakari. Ir jāstrādā tā, lai mūsu žurnālistiem būtu tieši kontakti ar ārzemēm. Es negribētu šodien īpaši plaši runāt par to, ka no centrālas preses mēs saņemam varbūt vienpusīgu informāciju. Es negribētu to īpaši uzsvērt. Bet to, ka šīs informācijas ir par maz, mēs jutām, arī uzturoties Dānijā. Tāpēc novēlu jaunajai Latvijas Žurnālistu savienības vadībai nodibināt un īstenot žurnālistu sakarus ar ārzemēm.

Mēs apgalvojam, ka arī partijai nav monopoltiesību uz patiesību. Taču es vēlreiz atkārtoju, ka pārbūvi sāka partija. Stagnācijas laikā dzīvojušie cilvēki rada sevī spēku sākt šo pārbūvi. Un es esmu dziļi pārliecināts, ka jaunajā republikas vadībā ir pārbūves cilvēki. Tāpēc žurnālistiem vajadzētu mūs atbalstīt, nevis mēģināt pēc dažiem darba mēnešiem sarežģīt stāvokli republikas jaunās vadības sāktajā ceļa. Jūs neapšaubāmi esat liels spēks. Taču, lūdzu, ievērojiet, ka ir partijas prese un ir arī «Atmoda», arī Interfronte lūdz atļauju izdot savu informācijas orgānu. Jums jāpiekrīt, ka ir «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija», kam jāpauž Centrālās Komitejas viedoklis. Bet ar kādām metodēm jāpauž? Jūs varbūt esat ievērojuši, ka tagad republikas vadītāji daudz biežāk uzstājas televīzijā. Tā jau ir kļuvusi par tradīciju. Jūs zināt, ka mēs publicējamies Vissavienības presē. Pagaidām tas ne vienmēr izdodas droši un pārliecinoši, taču sāktais kurss jāturpina.

Tagad sesijas notiek atklāti. Domāju, ka nav tālu tas laiks, kad mēs translēsim pa televīziju arī CK plēnumus. Mums nav tādu noslēpumu, ko nedrīkstētu zināt tauta. Jo vairāk tauta zinās, jo pareizāks būs mūsu kurss darbā. Par to es esmu dziļi pārliecināts.

Par rajonu žurnālistiem. Man uzdots konkrēts jautājums, uz kuru es tagad atbildēšu. Jautā Stučkas rajona laikraksta darbinieki. Viņi palikuši bez redaktora. Ir viena perspektīva kandidatūra, taču šis cilvēks nav partijas biedrs. Vai šāds cilvēks var būt par rajona laikraksta redaktoru? Jūs zināt gadījumu ar Raimondu Paulu. Tātad runa nav par partijas biedriem un bezpartijiskajiem. Taču ievērojiet, ka tas ir partijas rajona komitejas un rajona izpildkomitejas laikraksts. Droši vien tām arī jālemj, izlemiet šādus jautājumus kolektīvi un neizvirziet tos Centrālajai Komitejai.

Tālāk CK sekretārs runāja par vairākām citām problēmām, kas rūp žurnālistiem — par žurnālistu tiesisko aizsardzību un sociālo nodrošinātību, par žurnālista ētiku. Viņš uzsvēra, ka par demokrātiju jācīnās ar demokrātiskām metodēm.

Žurnālisti debatēs runāja par visakūtākajiem momentiem Latvijas sabiedriskajā dzīvē — ekonomiku, starpnacionālajām attiecībām, migrācijas apturēšanu, ekoloģijas problēmām un sociālo taisnīgumu. Tika uzsvērts, ka masu informācijas līdzekļu darbinieki bez jebkādiem kompromisiem iestājas par pārbūvi. Mums nav svarīgi tikai tas vien, ko par mums domā rietumos. Ir svarīgi, ko domā austrumos, šeit, mūsu pašu mājā. Šajā sakarā īpaša uzmanība tika veltīta krievu valodā iznākošajai presei, no kuras gūst informāciju gan prāva daļa vietējo iedzīvotāju, gan arī citu mūsu zemes reģionu iedzīvotāji un ārzemju lasītāji. Ir radies tāds stāvoklis, ka vairs nevar iztikt bez kaut kādas reorganizācijas, teiksim, bez laikraksta «Literatūra un Māksla» pielikuma krievu valodā.

Dažādi tika vērtēts topošais likums par presi. Patiesību sakot, šis vērtējums balstījās galvenokārt uz to faktu, ka šo likumu pēc labākajām stagnācijas laika tradīcijām kāds kaut kur izstrādā aiz slēgtām durvīm un tikai dažas atskaņas nonāk līdz tiem, kuru dzīvi un darbu šis likums ietekmēs. Tāpēc kopumā runātāju domas dalījās: vieni ieteica sūtīt uz Maskavu žurnālistu un juristu grupu, kas piedalītos likuma izstrādāšanā, bet otri apgalvoja, ka vai nu šāds likums vispār nav vajadzīgs vai arī tam jābūt republikas likumam un ka ir vajadzīgs nevis likums par presi, bet gan likums par informāciju. Par dažāda veida informācijas slepenību un par ierēdņu patvaļu šajā jomā runāja visādi — ar ironiju, ar rūgtumu, ar sašutumu.

Masu informācijas līdzekļi ne mazāk kā citas organizācijas un uzņēmumi pakļauti centra diktātam. Daudzi runātāji kongresa atzīmēja, ka nav zināms, kur paliek tie prāvie ienākumi, ko dod žurnālisti. Tajos republikāniskajos izdevumos, kas nedod lielu peļņu vai vispār strādā nerentabli, darbinieki nereti nopelna daudz vairāk nekā augsti rentablos un populāros izdevumos, un arī štati tur bieži vien ir lielāki.

Par vērtējumiem, kas tika doti dažādiem republikas izdevumiem. Tie bija plurālistiski, manāmi atšķirīgi. No augšas kritizē galvenokārt «Padomju Jaunatni», «Literatūru un Mākslu» un «Labvakar!», no apakšas — laikrakstus «Sovetskaja Latvija» un «Cīņa» un Latvijas PSR Ministru Padomes informācijas aģentūru (LATINFORM). Republikas vadībai, teica runātāji, jāņem vērā tēze, ko kongresā izteica arī I. Ķezbers, proti, arī partijai nav patiesības monopola. Ir vajadzīgs dialogs: tauta — vadība — žurnālisti. Turklāt dialogs jārisina, lai noskaidrotu patiesību, nevis pierādītu savu taisnību un oponenta kļūdīšanos vai, vēl ļaunāk, meklētu ienaidnieku un piekarinātu birkas. Vispārēju atbalstu izpelnījās doma: jāizmanto nevis spēka autoritāte, bet gan autoritātes spēks.

Svarīgs problēmu bloks saistīts ar pašas Latvijas Žurnālistu savienības funkcionēšanu. Tika atzīmēts, ka agrākā tās vadība atpalikusi no masu informācijas līdzekļu aktivitātes attīstības un ka tā jānomaina. Bet kādu programmu īstenos jaunā vadība? Nevar teikt, ka kongresā būtu izdevies to pietiekami pilnīgi un vispusīgi izstrādāt. Traucē arī pastāvošās reglamentu spīles PSRS Žurnālistu savienības ietvaros. Tāpēc tika izteikta prasība izveidot neatkarīgu Latvijas PSR Žurnālistu savienību.

Arī šajā forumā ne jau viss noritēja gludi. Dabiski, kad CK darbinieks un redaktors no tribīnes apmainās dzēlīgām piezīmēm, tas novirza sāņus no patiesi aktuālu jautājumu apspriešanas. Bija arī provokāciju mēģinājumi. Taču kongresa vadītāji ņēma vērā iepriekšējo forumu pieredzi, un šoreiz, šķiet, laikā paguva norobežoties no visiem sārņiem. Toties bija daudz ziedu un laba vēlējumu. Pats galvenais no tiem: lai jums pietiek spēka iet tālāk!

Svarīgākajos jautājumos Latvijas PSR Žurnālistu kongress pieņēma rezolūcijas.

 

***

 

Notika jaunievēlētās Latvijas Žurnālistu savienības valdes plēnums. Par valdes priekšsēdētāju ievēlēja V. Avotiņu, par priekšsēdētāja pirmo vietnieku — A. Baumani, par priekšsēdētāja vietniekiem — A. Neimani un Ē. Hānbergu, par atbildīgo sekretāru — E. Rāceni.

 

LATINFORM