Prese par Afganistānu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vakar apritēja gads kopš padomju karaspēka izvešanas no Afganistānas. Pieminot šo gadadienu, atskatīsimies uz masu informācijas līdzekļu veikumu: kā tika atainota «internacionālā pienākuma» pildīšana, kas tika stāstīts par iekšējo situāciju šajā valstī. Mūsu atskata sākumpunkts — liktenīgā 1979. gada decembris.
Kara cenzūra un tā sauktā politiskā cenzūra rūpīgi «saķemmēja» ikkatru materiālu par Afganistānas tematu. Nereti šī piesardzība līdzinājās absurdam. Tā, piemēram, TASS korespondents Jurijs Tiss, kas bija sagatavojis materiālu par kādu kara operāciju, kurā varonīgi cīnījušās divas mūsu rotas, pēc tā publicēšanas ar grūtībām varēja atpazīt savu tekstu. Tajā nez kāpēc bija iesaistītas arī kaut kādas afgāņu vienības un piesaukti valdības karaspēka virsnieku uzvārdi.
Lasot laikrakstu un žurnālu publikācijas padomju karaspēka «miera misijas» pirmajos gados, radās iespaids, ka Sarkanās armijas vienības dislocētas Afganistānā tikai aizmugures funkciju veikšanai, bet visas kara operācijas veic afgāņu karaspēks. Šajā sakarā gribētu iepazīstināt jūs ar «Dziesmu par presi». Tās autors — dzejnieks un žurnālists Viktors Verstakovs — astoņdesmito gadu sākumā bija «Pravdas» korespondents Afganistānā.
Reāli domājošie lasītāji ar izbrīnu lasīja tās publikācijas, kurās tika ziņots, ka kādam kareivim piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums par augstiem radītājiem kara un politiskajās mācības. Mazliet vēlāk talkā nāca klišeja visiem dzīves gadījumiem — «par vīrišķību, pildot internacionālo pienākumu». Kāpēc mūsu kareivju un virsnieku varoņdarbus bija jāpiesedz ar šo amorfo formulējumu? Par mūsu vienību piedalīšanos kara operācijās taču rakstīja Rietumu prese, atklājot faktus pavisam citādā gaismā.
Tik tiešām, padomju armijas komandējošais sastāvs nebija paredzējis tik vērienīgu karadarbību. Sākotnēji tika plānots, ka sarkanarmieši apsargās valdības un tautsaimniecības objektus, kā arī Afganistānas un Pakistānas robežu. Taču pēc Afganistānas toreizējās valdības lūguma padomju karaspēks tika iesaistīts tiešajā karadarbībā.
Kā zinām no oficiālajām vēstīm, mūsu kara kontingents šķērsoja valsts robežu 1979. gada pēdējās dienās. Taču tikai pērn avīzē «Pobraķim» (Afganistānas Veterānu savienības izdevums) tika pirmoreiz pateikts, ka mūsu karaspēka vienības viņpus Amudarjai dislocētas jau trīs gadus agrāk. Vai tiešām šo faktu drīkstēja darīt zināmu tikai «afgāņu epopejas» desmitajā gadā?
Kopš 1980. gada mūsu masu informācijas līdzekļi sistemātiski ziņoja par bandītu grupējumu iznīcināšanu un afgāņu provinču, pilsētu un kišlaku atbrīvošanu. Turklāt vienmēr tika uzsvērts, ka runa ir par bandītu vienībām, kas izveidotas Pakistānā. Jo citādi jau nevarēja būt. Padomju kontingents, kā tolaik mēdza uzsvērt padomju valdība, Afganistānā ieracies vienīgi ārējās agresijas briesmu novēršanas dēļ. Negribu apšaubīt skaitlisko informāciju, ko žurnālisti galvenokārt saņēma no Afganistānas informācijas aģentūras, Ārlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas. Tomēr mūsu vērīgais lasītājs dažbrīd pats salīdzināja «Pakistānā dislocēto Aprīļa revolūcijas ienaidnieku» skaitu un Afganistānas teritorijā sakauto aizrobežu kaujinieku — Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas naidnieku — daudzumu. Atklājās, ka jau 1981. gada vidū visi Babraka Karmala pretinieki tika iznicināti vismaz divas reizes. Neskaidrs lasītājiem bija jautājums: kālab vieni un tie paši valsts rajoni no dušmaņiem jāatbrīvo vairākas reizes?
Pēc padomju karaspēka ienākšanas Afganistānā krasi pieauga to cilvēku skaits, kas aizbēga uz Pakistānu. Viņi veidoja bruņotas opozīcijas vienības. Tam par iemeslu bija vairāki apstākļi — postījumi un civiliedzīvotāju upuri, ļoti neveiksmīgā «Zemes un ūdens reforma». Tāpēc pamazām pieauga pret Karmalu noskaņoto kaujinieku skaits.
Tāpat bija ar dažādu rajonu atbrīvošanu. Tiklīdz rajonu atstāj afgāņu vai padomju apakšvienība, tur atkal ierodas opozīcijas veidojums. Iluzora kļūst cerība, ka ATDP saglabās pastāvīgu kontroli par šo rajonu.
Ir zināmas trīs plašas operācijas, ko Afganistānas kara laikā veica lieli padomju speķi. Divas reizes notika Pandšeras ielejas «attīrīšana» no opozīcijas spēkiem. Diemžēl Pandšeras ieleju vēl joprojām kontrolē Ahmada Šaha Masuda vienības.
Mūsu presē visu laiku figurēja apzīmējums «ierobežotais padomju karaspēka kontingents». Rietumu presē jau sen bija ziņots, ka patiesībā Afganistānā darbojas 40. armija. Bet mums to darīja zināmu pavisam nesen.
Ir vēl kāds jautājums, pie kura, manuprāt, ir nepieciešams pakavēties. Tas attiecas uz padomju karagūstekņiem, kas nokļuvuši opozīcijas rokās. Tā kā saskaņa ar mūsu oficiālo nostāju, par kuru uzzinājām no masu informācijas līdzekļiem, pirmajos divos mūsu karaspēka atrašanās gados Afganistānā mēs neiesaistījāmies nekādā karadarbībā, tad arī nevarēja būt runas par kaut kādām sarunām attiecībā uz karagūstekņiem. Jo vairāk mēs nevarējām prasīt, lai opozīcija ievērotu Zenēvas konvenciju par izturēšanos pret karagūstekņiem. Mēs taču sevi nemaz neuzskatījām par karojošo pusi!
Informācijas trūkumu mūsu presē padomju cilvēki centās kompensēt ar ziņām, ko sniedza Rietumu raidstacijas. Jau ar pirmajiem šā kara gadiem rūpes par gūstā nokļuvušajiem padomju karavīriem uzņēmās Starptautiskais Sarkanais Krusts. Ar tā palīdzību Šveicē tika izveidota nometne internētajiem. No tās jau tolaik Dzimtenē atgriezās vairāki mūsu karavīri. Bet mēs par to nekā nezinājām.
Paldies dievam, ka šobrīd situācija ir mainījusies. Taču vēl gluži nesen mūsu presē diezgan bieži tika minēts Ludmilas Tornas vārds. Viņa ir ASV tiesību aizstāve, pārstāv tā dēvēto Brīvības namu, kas atrodas Ņujorkā. Man radies iespaids, ka daži mūsu žurnālisti, starptautiskie komentētāji, nolēmuši sacensties šis dāmas lamāšanā. Viņu apsūdz gan sakaros ar ārzemju speciālajiem dienestiem, gan pret padomju propagandā afgāņu opozīcijas nometnēs utt. Tikai aizmirst, ka, pateicoties viņai, no gūsta izdevās atbrīvoties desmit padomju karavīriem. Pašlaik viņi atrodas ASV un citās Rietumu valstis.
Padomju sabiedrības pārstāvju sarunās ar «septiņu alianses» vadītājiem tika aplūkots jautājums par visu padomju karagūstekņu apmaiņu pret visiem sagūstītajiem opozīcijas bruņoto veidojumu locekļiem. Tieši šis apmaiņas variants vairākās centrālās preses publikācijās tika novērtēts kā iespējams un pat cerīgs. Domāju, ka šāda jautājuma nostādne ir neētiska attiecībā uz mūsu afgāņu biedriem. Opozīcijas gūstā atrodas arī valdības karaspēka karavīri. Pret ko tad mainīs viņus, ja tiks īstenots minētais apmaiņas variants?
Šīs piezīmes nav nekas cits, kā manas pārdomas par sasāpējušo jautājumu. Un, protams, es nedomāju neko pārmest saviem amata brāļiem — starptautiskajiem komentētājiem —, kuri ilgu laiku paši atradās kara un pārējās cenzūras varā.
IGORS RAZUMOVSKIS
