1940. 1990. Krustceles

No Barikadopēdija

Lasītājs Ē. Ikšelis no Smiltenes atceras: «1940. gada jūnija un jūlija dienās pie mums uz Smilteni atbrauca paziņas no Rīgas. Kad pieaugušie jautāja, kā tad nu viņiem klājoties pie jaunās valdības, ciemiņi atbildēja, ka ejot ļoti labi. No rīta darbā paziņojot, ka nav jāstrādā, bet jāiet demonstrācijā. Vēl algu samaksāšot par veselu darbadienu. Vaicāti, par ko tad šie tur demonstrējot, rīdzinieki atbildēja: plakāti, ko nest gājienam priekšā, jau esot sagatavoti. Pavisam neiet demonstrācijā nevarot, viss notiekot tik organizēti — pa brigādēm un cehiem, darbojoties kontrolei. Tā, lūk, tās lietiņas notika.» Protams, šādas liecības mēs varētu savākt tik, cik Latvijā ir godīgu cilvēku, kas paši pieredzējuši 1940. gadu… Nespriedīsim par to, kas būtu bijis, ja mēs būtu dzīvojuši vācu, nevis padomju okupācijas apstākļos. Nesāpināsim sevi, vēlreiz piesaucot staļiniskā genocīda upurus, — to nekad nevar aizmirst, nezinu arī, vai to var piedot... Bet gandarījums gan tiem no mums, kas palikuši Ziemeļu zemē, gan tiem, kas aiz

Okeāna, gan tiem, kas šeit, Latvijā, «mīklainos apstākļos» iet bojā ugunsgrēkos un «vienkārši» neatgriežas mājās, — mums visiem gandarījums var būt tikai viens — brīvā Latvija. «Būdams 44 gadus vecs, es nekad vēl neesmu elpojis brīvās Latvijas gaisu,» raksta Ārijs Niedra. Gadskaitļi var būt citi, bet Patiesība ir viena. Limbažu rajona Staiceles ciemata TDP deputāti 19. sasaukuma trešajā sesijā 1990. gada februāri pieņēmuši vairākas rezolūcijas. To vidū ir viena, ko neatkarīgi no limbažniekiem izvirzījuši un parakstījuši arī Vissavienības meliorācijas polimēru zinātniskās pētniecības institūta darbinieki, firmas veikala «Lotoss» Tautas frontes grupa, vēl citi kolektīvi un ko arī daudzi no mums parakstītu: AICINĀM LPSR AUGSTĀKO PADOMI JAU PIRMS 18. MARTA VELĒŠANĀM PIEŅEMT LĒMUMU: 1940. GADA DEKLARĀCIJA PAR LATVIJAS IESTĀŠANOS PADOMJU SAVIENĪBAS SASTĀVĀ ATZĪSTAMA PAR SPĒKĀ NEESOŠU KOPŠ TĀS PIEŅEMŠANAS BRĪŽA! Par Lietuvu un Latviju domājusi