Atgriežas H. Pavasara mūzika

No Barikadopēdija

Nebūt nedomāju, ka viss, kas pēckara gados radies ārpus Latvijas, būtu ģeniāls, bet viss, kas rakstīts šaipus robežai, būtu trekni izsvītrojams. Taču tas gan skaidrs: lai kaut ko vērtētu, vispirms tas jāiepazīst. Šai ziņā apsveicami, ka trimdas latviešu mūzikas atskaņošanā rosīgi iesaistās jaunie mūziķi. Viņi taču galu galā pēc gadiem izšķirs, kuriem darbiem būs būt, bet kuriem rāmi atdusēties arhīvu plauktos.

Šīs domas bija jādomā janvāra nogalē, Vāgnera zālē klausoties E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas stīgu instrumentu nodaļas audzēkņu sagatavoto Helmera Pavasara mūzikas koncertu. Tā bija pirmā iespēja platāk iepazīt šā Anglijā dzīvojošā, nu jau mūža devītajā gadu desmitā iegājušā komponista devumu.

H. Pavasars savulaik mācījies Konservatorijā pie J. Vītola un vijolnieka Ā. Meca, bijis Cēsu muzikālā dvēsele — Cēsu Tautas konservatorijas vadītājs, pēc tam arī mācību spēks Latvijas konservatorijā.

«Pēdējo reizi mans vārds parādījās 1944. gada 22. septembrī, kad Rīgas radiofons raidīja maniem darbiem veltīto koncertu. Koncerts tika ieskaņots lentē Filharmonijas zālē, lai izpildītājiem nebūtu jāiet vakara tumsā uz radiofonu, jo bija bīstami varbūtējā uzlidojuma laikā. Biju klāt mēģinājumā. Vīgners diriģēja «Mazos baleta skatus». Norīts spēlēja II daļu no vijoļkoncerta — Andante sastenuto — orķestra pavadījumā. Helēna Vlašeka dziedāja divas dziesmas («Aicinājums», «Toreiz»), arī orķestra pavadījumā. Teodora Kalniņa koris dziedāja vairākas dziesmas. Vakarā aizgāju pie sava brāļa, ārsta, jo mūsu ģimenes jau bija aizbraukušas. Plkst. 8 vakarā Jēkabs Vītoliņš ievadīja koncertu ar atzinīgiem vārdiem par mani. Koncerts izklausījās ļoti skaisti. Tikko pēdējā skaņa bija izskanējusi, sāka gaudot trauksmes sirēnas, paziņojot uzlidojumu. Tālākie raidījumi izbeidzās. Uzskatīju koncertu par atvadīšanos no Latvijas, jo svētdien, 24. septembrī, aizbraucu» (no vēstules 1989. g. 13. martā).

1990. gada 27. janvāri varētu uzskatīt par atgriešanos. Daži darbi jau gan skanējuši (piemēram, ērģeļu Fantāzija Lāčplēša dienas koncertā Rīgas Domā T. Dekšņa interpretācijā), tomēr tik plaši vēl ne. Iepazinām H. Pavasaru pirmām kārtām kā liriķi, romantiski gaišu un smeldzīgu skaņu gleznu veidotāju. Viņa mūzikai viscaur raksturīga «tiešās runas» intonācija, liela skaidrība mūzikas valodā un formveidē. Tādas noskaņas bija dominējošās mūzikā, kuru atskaņoja Agnese Zariņa, Jānis Llelbārdis, audzēkņu stīgu kvartets (Sandis Šeinbergs, Dzintars Beitāns, Jānis Lielbārdis un Ēriks Kiršfelds) un stīgu orķestris.

Tāpat kā 1944. gada koncertā — skanēja 1939. gadā rakstītā Vijolkoncerta otrā daļa. Šoreiz — Līgas Baltābolas iejūtīgā interpretācijā. Skanēja solodziesmas ar orķestra pavadījumu (tiesa gan, šīm trauslajām vokālajām gleznām tā kā par skaļu un «pāremocionālu»). Šoreiz — Daces Volfartes dziedājumā.

Paldies audzēkņiem un šā sarīkojuma iniciatoram — skolas pedagogam un vijolnieku ansambļa vadītājam Evaram Lielbārdim — par sagādāto tikšanos ar Helmeru Pavasaru.

I. GRAUZDIŅA