016379

No Barikadopēdija

Deviņdesmit pirmā gada janvāris bija slapjš un drēgns. Vēl nomācošāku to padarīja lielie nemieri.

Tai laikā es mācījos ceturtajā klasē. Neko daudz no tā, protams, neatceros. Zināju to, ka Viļņā cilvēki ir "modušies no miega" un aizsargā savu Dzimteni, kā mācēdami. Avīzē vēl bija tāds fotoattēls, kur zem tanka pamatīgajām sliedēm guļ cilvēks. Tas bija baismīgs skats.

Tas viss noteikti mani kaut kā ietekmēja. Kad Rīgā notika kaut kas līdzīgs, tika izteikti aicinājumi, lai stātos pretī un gāztu pastāvošo iekārtu.

Tai laikā cilvēki bariem plūda uz Rīgu, lai atbildētu aicinājumam. Arī manas iepriekšējās skolas skolotājas brauca, tostarp arī manējā. Mums, skolēniem, bija iedotas brīvdienas. Tā kā mani vecāki bija šķīrušies un es dzīvoju kopā ar mammu, viņa nekur neaizbrauca. Bet mēs dedzinājām svecītes, lai it kā morāli visus atbalstītu. Televizors vai radio mūsu mājā skanēja visu diennakti. Mēs pārdzīvojām kopā ar visiem šo drūmo laiku. Visi tai laikā skraidīja no vienas malas uz otru.

Atceros, kā televīzijas diktore Velta Puriņa stāstīja par notikumiem, kad pēkšņi viņa teica, ka televīzijā ir iebrukuši OMON vīri un to ieņēmuši. Balsī skanēja izmisums, bet tad atslēdza visas saiknes ar ārpasauli.

Protams, bija arī upuri. 20. janvārī bojā gāja arī Latvijā pazīstami cilvēki. Starp tiem nejauši gadījās arī vidusskolnieks Edijs Riekstiņš. Viņa mūžs bija tikai sācies un tikpat ātri arī beidzies. Es arī varēju būt viņa vietā, bet priecājos, ka tā nebija.

Bet tai laikā cilvēki apvienojās, nepadevās bailēm un neapmulsa.

 

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,

Mēs gribam te paši sev likumus lemt:

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu;

Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt.

 

(Vilis Plūdons)