Daudz laimītes pat zem ieroču stobriem!

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.50, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Daudz laimītes! Un tev tāpat. Laimīgu gadu šo. Tā cits citam vēlam, stāvēdami garajā rindā uz darbu. Imja, famiļija, i otčestvo tože. * Tā melnstrādnieku brūnzaļ­plankumainos uzvalciņos tērpti jaunekļi citu pēc cita mūs pieraksta, pieskaita un ielaiž darba namā, ļaujot izklīst pa tā divdesmit stāviem, lai vēl trīs reizes — pulksten 11, 14 un 16 Preses nama kopsapulcē satiekoties, cits citam varētu vēlēt laimīgu jauno gadu. Pat zem ieroču stobriem. Mēs vēl nespējam apjaust to kā ieroču spēku, jo automātus šo puišu plecos jau šajos mēnešos esam diezgan vērojuši. Andris Jakubāns: "Ar šiem puišiem jau bijām saraduši, diendienā līdzās brokastojot, pusdienojot…"

Un tad šausmu romantiku nomaina šausmu bailes:

— kad ieroču īpatnības vizuāli tiek demonstrētas Preses namā neielaistajiem parlamenta un valdības pārstāvjiem Dainim Īvānam, Ilmāram Bišeram un Aloizam Vaznim;

— kad izskan šāviens pelēkajās debesīs;

— kad ar ieroču palīdzību uz Vanšu tilta tiek veikts uzbrukums Iekšlietu ministrijas mikroautobusam;

— kad Māris Čaklais lielās sapulces klātbūtnē atskārst, ka X stunda ir sākusies;

— kad ar ieročiem pie paša mājas tiek aizturēts un paša kabinetā arestēts Preses nama faktiskais saimnieks Kazimirs Dundurs.

Šis stāvoklis viņu ceļ 2. janvāra tautas varoņa godā. Pirmā sapulce. Un zālē sanākušie pieprasa Kazimira Dundura klātbūtni, lūdzot atbrīvot viņu no aresta. Prasība tiek izpildīta, un zāle ceļas kājās, ilgos aplausos suminādama akciju sabiedrības prezidentu. Otrajā sapulcē atkārtojas tas pats. Trešajā reizē Kazimirs Dundurs jau ir zālē.

***

Pirmā sapulce. Tribīnē viņi uzkāpa gandrīz reizē. Katrs pie sava mikrofona. Viens runāja krieviski. Otrs — latviski. Vienu daudzi redzēja pirmo reizi. Otru — Raimondu Garenčiku — darba kolektīvs ievēlēja par sapulces vadītāju. Arī runāt viņi sāka vienlaikus. Pirmais, kompartijas centrālkomitejas pārstāvis un iecerētais šā nama saimnieks Arkādijs Vrubļevskis, konkurējošo līdzbalsi neizturēdams, iekliedzās: "Atslēgt mikrofonus!"

Savā histēriskajā nesavāktībā biedrs Vrubļevskis, kuru jau tā pagātne nav lutinājusi ar darba veiksmēm, izskatījās diezgan nožēlojams, tāpat kā viņa naivais solījums — dot darbu un labu samaksu. "Darbu mums garantē Konstitūcija," atteic Egils Rutkovskis, bet klātesošie pauž, ka viņiem nav pieņemams darbs zem ieročiem un PSKP paspārnē. Biedram Vrubļevskim šī bija atestācijas diena, kas visiem parādīja viņa nepiemērotību saimnieka postenim. Ar viņa izkliegto saucienu: "Neizlaist no zāles!", jo tauta devās projām brīdī, kad viņš bija iecerējis tai ko pasacīt. Ar neizlēmību notikumā ieinteresēto televīzijas un radio žurnālistu neklātbūtnes noteikšanā — pat to veica "melnās beretes", visbeidzot — ar nespēju atbildēt uz vaicāto, kas tad īsti komandē un nosaka šo speciālo PSRS iekšējā karaspēka vienībnieku rīcību, kas arī ir tikai akurāta kāda pavēles izpilde. Viņš patiesi varēja to nezināt,  jo ir tikai līdzeklis, tautas plosīšanai izmests kumosiņš, ar ko nosegt notikuma īstos izprovocētājus.

Un gan jau šo nožēlojamību biedrs Vrubļevskis pat labi apzinās, nojauzdams, ka nebūs viegli izdzīvot bez autoritātes, bez attiecīgām darba iemaņām un zināšanām, bez drošības izjūtas, vai kādu dienu viņš nekļūs lieks pašreizējiem komandieriem. Uz rokām nēsātā Kazimira Dundura fonā Vrubļevska kungs izskatījās bezgala vientuļš, un no šīs vientulības viņu neglābs pat Rubika palīga ultimatīvi un draudīgi atprasītā akciju sabiedrības čeku grāmatiņa un zīmogs. Pat tas, ja viņš to iegūtu.

***

Kamēr ārzemju masu informācijas līdzekļi atkal atgādina Latvijas vārdu, kamēr astoņi tūkstoši tautfrontiešu pulcējas piketā pie LKP CK ēkas, kamēr Latvijas Republikas Augstākā Padome savā ārkārtas sēdē pieņem lēmumu nosodīt PSRS iekšējo karaspēku un LKP CK bruņoto vienošanos un ieteic valdībai līdz karaspēka izvešanai no Preses nama nodrošināt laikrakstu un žurnālu izdošanas alternatīvas iespējas, kā arī darba samaksu Preses nama darbiniekiem par piespiedu darba kavējumu, tikmēr:

— LKP CK algotņi, raibajos kombinezonos tērptie darbinieki turpina namā ienākošo un no tā izejošo pierakstīšanu, viņu somu, somiņu un koferīšu caurskati. Nav ieteicams iznest diktofonus, nav ieteicams ienest šampanieša pudeli…

— mēs turpinām tālruņa klausulē saviem radiniekiem, paziņām un daudziem, daudziem citiem skaidrot savas izjūtas aplenktajā objektā un atzīt, ka valsts, kurā īpašuma strīdus nosaka nevis tiesa, bet zem ieroču stobriem izteiktie draudi, tā tomēr nav tiesiska valsts;

— mēs līdznešanai kārtojam savas un darbam citos apstākļos nepieciešamās lietas, arī tehniku, klausāmies no lejas uznestajās ziņās par neskaitāmām vardarbībām.

Acu priekšā atkal Vecgada vakarā televīzijā vērotā kompartijas līdera seja, un šķiet, ka sāku izprast ļaunā smaida jēgu, ko var iztulkot kā izsmieklu par mūsu nenoticēšanu, mieru pēc tik atklāta brīdinājuma izteikšanas.

Kā mēdz sacīt: "Daudz laimītes Jaunajā gadā!" Katrs pats savas laimes kalējs un lējējs… Kā mākam, protams, tā kaļam un lejam.

2. janvārī

Ināra Egle

 

Šā gada pirmajās dienās Preses nama pasta nodaļa nav saņēmusi nevienu lasītāju šāgada sūtījumu vai preses izdevumu. Kāpēc? Gluži vienkārši — "melnās beretes" pasta mašīnu Preses namam nelaiž ne tuvu…




  • Vārdu, uzvārdu un tēva vārdu arī!