Atšķirības starp "889766" versijām

No Barikadopēdija
m
7. rindiņa: 7. rindiņa:
 
}}
 
}}
 
{{Written by|Monika Zīle}}
 
{{Written by|Monika Zīle}}
Liktenim labpatikās mani levest «Jaunatnes» kolektīvi pašā stagnācijas laika spicē. Un tagad, kad dažs nepaguris stāsta, kā tajos gados spaidīts un cietis, kā ar pēdējo elpu tomēr uzpūtis perestroikas liesmiņu, arī manī tā kā velniņš palecas: o, par to dīdīšanu un regulēšanu varētu biezus sējumus pierunit... Bet kāda otra balss mani vēsi pajautā: priekš kam, vai tad bijis tikai TAS?  
+
Liktenim labpatikās mani ievest «Jaunatnes» kolektīvā pašā stagnācijas laika spicē. Un tagad, kad dažs nepaguris stāsta, kā tajos gados spaidīts un cietis, kā ar pēdējo elpu tomēr uzpūtis perestroikas liesmiņu, arī manī tā kā velniņš palecas: o, par to dīdīšanu un regulēšanu varētu biezus sējumus pierunāt... Bet kāda otra balss mani vēsi pajautā: priekš kam, vai tad bijis tikai TAS?  
  
 
Nē, par laimi, ne. Bija arī cilvēki, kuri, augstos krēslos sēdēdami, šo laikrakstu mīlēja un visādi sekmēja tās sociāli asās publikācijas, ar kurām «Jaunatne» uzspīdēja. Būtu negodīgi šo atbalstu noliegt un visos nopelnus pievākt vienīgi sev.  
 
Nē, par laimi, ne. Bija arī cilvēki, kuri, augstos krēslos sēdēdami, šo laikrakstu mīlēja un visādi sekmēja tās sociāli asās publikācijas, ar kurām «Jaunatne» uzspīdēja. Būtu negodīgi šo atbalstu noliegt un visos nopelnus pievākt vienīgi sev.  
  
Lai gan, «Jaunatnē» ienākot, jutos gana dzīvē pieredzējusi, tomēr tie gadi man iemācīja ļoti daudz. Vispirms jau — pacietību un iecietību, īpašības, kuras daba mani raksturi diezgan skopi lemērījusi...  
+
Lai gan, «Jaunatnē» ienākot, jutos gana dzīvē pieredzējusi, tomēr tie gadi man iemācīja ļoti daudz. Vispirms jau — pacietību un iecietību, īpašības, kuras daba manā raksturā diezgan skopi iemērījusi...  
  
 
«Latvijas Jaunatnes» nākotnes metiem pievēršoties, domāju, ka redakcijas kolektīvs labāk par visiem novēlējumu autoriem zina — kādu avīzi gribētos izveidot. Tāpēc lieki nebārstīšu padomus. Saku tikai vienu, kas personiski man šķiet visgalvenais: balstiet un sargājiet cits citu!
 
«Latvijas Jaunatnes» nākotnes metiem pievēršoties, domāju, ka redakcijas kolektīvs labāk par visiem novēlējumu autoriem zina — kādu avīzi gribētos izveidot. Tāpēc lieki nebārstīšu padomus. Saku tikai vienu, kas personiski man šķiet visgalvenais: balstiet un sargājiet cits citu!
  
 
<p style="text-align: right; ">'''MONIKA ZĪLE,'''</p><p style="text-align: right; ">žurnāla «Sieviete» galvena redaktore</p>
 
<p style="text-align: right; ">'''MONIKA ZĪLE,'''</p><p style="text-align: right; ">žurnāla «Sieviete» galvena redaktore</p>

Versija, kas saglabāta 2020. gada 8. novembris, plkst. 18.11

Liktenim labpatikās mani ievest «Jaunatnes» kolektīvā pašā stagnācijas laika spicē. Un tagad, kad dažs nepaguris stāsta, kā tajos gados spaidīts un cietis, kā ar pēdējo elpu tomēr uzpūtis perestroikas liesmiņu, arī manī tā kā velniņš palecas: o, par to dīdīšanu un regulēšanu varētu biezus sējumus pierunāt... Bet kāda otra balss mani vēsi pajautā: priekš kam, vai tad bijis tikai TAS?

Nē, par laimi, ne. Bija arī cilvēki, kuri, augstos krēslos sēdēdami, šo laikrakstu mīlēja un visādi sekmēja tās sociāli asās publikācijas, ar kurām «Jaunatne» uzspīdēja. Būtu negodīgi šo atbalstu noliegt un visos nopelnus pievākt vienīgi sev.

Lai gan, «Jaunatnē» ienākot, jutos gana dzīvē pieredzējusi, tomēr tie gadi man iemācīja ļoti daudz. Vispirms jau — pacietību un iecietību, īpašības, kuras daba manā raksturā diezgan skopi iemērījusi...

«Latvijas Jaunatnes» nākotnes metiem pievēršoties, domāju, ka redakcijas kolektīvs labāk par visiem novēlējumu autoriem zina — kādu avīzi gribētos izveidot. Tāpēc lieki nebārstīšu padomus. Saku tikai vienu, kas personiski man šķiet visgalvenais: balstiet un sargājiet cits citu!

MONIKA ZĪLE,

žurnāla «Sieviete» galvena redaktore