Zilo berešu ekskursija

No Barikadopēdija
Versija 2022. gada 14. novembris, plkst. 21.06, kādu to atstāja Edgars (Diskusija | devums) (Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/04/28 |Issue number=82 |Page number=2 |Original title=Zilo berešu ekskursija }} Vakar uz dažam dienām iepazīti...)

Vakar uz dažam dienām iepazīties ar Padomju Latvijas galvaspilsētas antimilitāro eksotiku bija ieradušās Lietuvā izvietotās desantnieku vienības. «Nu ir klāt!» vērodami aptuveni simt «zilo berešu» raito gājienu pa braucamrīkiem paredzēto Ļeņina ielas (tālāk arī Brīvības ...) daļu, bažīgi nodomāja rīdzinieki. Lūk, ko par savu vizīti saka pieci desantnieku virsnieki, kas nesteidzīgi malkoja limonādi kāda saulessarga pavēnī pašā pilsētas centrā:

— Esam ieradušies, lai iepazītos ar jūsu skaisto, eiropeisko pilsētu. Cik tad ilgi tas zaldāts var tupēt aiz žoga? Turklāt — vai zināt, kādi svētki tuvojas? Jā, to nedaudzo sirmgalvju svētki, kas atbrīvojuši mūs no fašisma un kuru ar katru gadu klust mazāk. Vai tiešām viņi nav pelnījuši šo mazumiņu? Izrādās, ka ne. Esam uzzinājuši ministra viedokli, kas jūsu vietvaras ietekmē nolēmis nerīkot Rīgā karaspēka parādi. Bet mēs bijām gatavi piedalīties...

— Tātad jūs drīzumā dosities uz Lietuvu?

— Jā, jau rīt.

—Kā jums klājas pirmajā PSRS republikā, kas pasludinājusi savu neatkarību?

— Slikti. Pret mums ir klaji naidīga attieksme. Bet mēs taču tikai izpildām pavēli.

— Un, ja jums pavēlētu šaut uz neapbruņotu pūli, jūs darītu arī to?

— Viss atkarīgs no situācijas. Ja tā būtu mierīga pulcēšanās, diezin vai .. . Bet, ja līdzās no ekstrēmistu rokas saļimtu biedrs, šautu arī. Sabiedrībā izveidojies nepareizs priekšstats, it kā mēs alkstam izrēķināties ar mierīgajiem iedzīvotājiem. Tā tas nav. Mēs arī esam cilvēki, kas nes sava grūtā darba nastu.

— Tātad jums ir iebildumi pret dienestu?

— Mums ir daudz iekšēju neatrisinātu problēmu. Pie tā ir vainojama sistēma, nevis atsevišķas karaspēka daļas vai apakšvienības. Pat tie armijnieki — PSRS tautas deputāti —, kas varētu kardināli iestāties pret šim nebūšanām, pirms katra kongresa tiek attiecīgi ideoloģiski apstrādāti, viņiem jau iepriekš tiek pateikts, kas un kā jāsaka un par ko jāklusē. Pretējā gadījumā — uzpleči nost...

— Vai jums vēl ilgi jādien?

— Ilgi.

Desantnieku kapteinis:

Līdz tam dienējām Austrumvācijā. Vāciešu un lietuviešu attieksmi pret mums nevar salīdzināt, Vācijā varēja droši justies uz ielas.

Es jau sen labprāt būtu atgriezies savā Ukrainā, kaut vai iestātos «Ruhā» un arī atbalstītu Ukrainas atdalīšanos, ja tauta to vēlētos, bet Ukraina jau to nekad nedarīs...

Atdalieties arī jūs, tikai nedariet to tikpat muļķīgi kā lietuvieši — pēkšņi, un viss. Spriežot pēc visa, Igaunija un Latvija šājā situācijā rīkojas gudrāk un pareizāk. Pakāpeniskāk.

Risiniet visu politiskā ceļā un ar apdomu. Mēģiniet saprast, ka cīņā ar armiju jūs tik un tā zaudēsit, turklāt jūs esat tik mazas nācijas. Mūs uzlaidīs virsū jūsu skaistajām pilsētām, un viss... Bet kāpēc man būtu jāposta tā ēka, kas atrodas pretī, vai jāšauj un jāizmanto tas, ko es protu, pret tevi, tavu biedru, to meiteni vai pārīti, kas aiziet garām? ... Es negribu kādu nosist, man pietiek jau ar Afganistānu, un negribu, lai mani kāds nosit. Taču es esmu devis zvērestu Padomju Savienībai. Un, ja Gorbačovs liks šaut, man tas būs jādara, varbūt pat nezinot, ka pūlī ir mans tēvs un māte.

Desantnieki tautas acis kļuvuši par žandarmiem, mūs reizēm pat dēvē par «Gorbačova kazakiem». Desants sācis nodarboties ar armijai neraksturīgām lietām — valsts iekšējo, nevis ārējo aizsardzību.

Lūdzu, dariet visu, lai mēs no Baltijas varētu mierīgi aiziet, nevienu neaizskarot.

A. PASTALNIEKS un J. LAKSOVS