«Nē, es nenožēloju neko...»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Ko tev devis un ko ņēmis šis «PJ» pavadītais laiks?
— Tfi ka nevaru izvēlēties sev citu likteni ka vien to, kas lr, tad vienmēr esmu domājusi un ari tagad saku: kopā ar «PJ» nodzīvotais laiks lr skaistākais un ari nežēlīgākais manā mūžā. Tas bija daudzu skaistu tikšanos, aizrautības, varētu teikt, ari izaugsmes laiks, kas reizēm |otl skarbi pārmācīja, lika no daudz kā atteikties . . .
«Jaunatnes» redakcija lenācu loti Jauna, Joti naiva — ar iekšējā izbrīnā pavērtu muti skatījos uz saviem kolēģiem un domāju: «Ak, Ja es tā spētu, bet. . . kur nu man . . .» Viņi bija tik lepni, tik gudri, tik neatkarīgi. To, ka visi esam tikai cilvēki (dažkārt vāji, dažkārt sīkumaini), pamanīju vēlāk. Tāpat ari to, ka tie nepieejami lepnie un par pārgudriem turētie lr tādi paši kā visi — viegli ievainojami, reizēm kādu drošāku balstu meklējoši ... Un vēl — ļoti ātri sapratu, ka sevi jāaudzina, Jāveido izturība un pacietība.
Tagad ir grūti nošķirt, kur sākas un kur beidzas «PJ» ietekme, kaut gan, ko tur liegties? «Jaunatne» man devusi ļoti daudz. Vispirms Jau profesionālās lemaņas, tad ticību saviem spēkiem ... Visbeidzot — pašcieņu, savu stāju un spēju nebaidīties. Neuzdrošinos teikt, ka tā lr drosme (nē, nē, drosme tā tomēr nav, Jo man Joprojām lr bail no tumsas), bet pa šiem gadiem esmu iemācījusies nebaidīties no savām un citu ballēm.
Ir vēl trīs īpašības, ko uzskatu par «PJ» laikā iemantotām vērtībām:
- reālistisks dzīves redzējums un normālkritlsks tās vērtējums,
- spēja saglabāt sevi dzīvu savu sapni,
- spēja nesabrukt, katru reizi pārliecinoties, cik tāls no realitātes lr mans sapnis un cik nepārvarams ir šis attālums.
Bez tam, tieši «Jaunatnē» strādājot, iemācījos negaidīt atzinību par savu darbu. Sākumā tik loti reizēm gribas dzirdēt kādu labu vārdu, bet tik reti tos kāds saka... Un tad sapratu — man Jābūt pārliecinātai par savu darbu pilnīgi, jāpadara tas tā, lai neviens nekad nevarētu pateikt: nu. paklausies, tu jau atkal visu esi salaidusi «sviestā». . . Jā, kad sāku sevi kritiski vērtēt, tad ari kļuva vienaldzīgi, vai kāds manu darbiņu pamana vai ne, jo ne jau skajte atzinības vārdi vai tie daži rub|l kaut ko Izsaka. Nebūt ne. Man daudz vairāk nozīmē mierīgs prāts un apziņa: labāk izdarīt es neprotu, te lr manu pašreizējo spēju robeža. Prieks lr tajos ļoti retajos brīžos, kad šķita — es to nespēju, bet strādājot izrādās, ka spēju gan.
Un visbeidzot — esmu sapratusi, ka nasta, ko esi uzņēmusies, Jānes nečlnkstot. Nedrīkst visu laiku gausties un sevi žēlot, Jo virspuslgu žēlastību varbūt saņemsi gan, bet būsi sevi par plkstull un nevārīti citu acis pataisījis. Nav ko lielmoceklt tēlot, nav ko izlikties far vārgu, lai izpelnītos līdzjūtību, Jo dzīve ir loti nežēlīga, pasi tad, Ja strādā dienas laikrakstā.
Sis darbs paņem tevi visu, Ja to gribi padarīt godīgi. Visu tavu brīvo laiku, tavas domas, ta««--dzlvl. Tas nomāc tavas intereses, tev vairs nav laika ne draugiem, ne teātriem, ne saviesīgiem pasākumiem. Tu soli but kopā ar saviem tuviniekiem, bet pēdējā bridi zvani: atvainojiet, darbs ... Un ar laiku visi pie tā pierod, vairs tā īsti ar tevi nerēķinās, Jo: atvainojiet, darbs. . . Un tad tu pēkšņi apjēdz, ka tev nekas cits vairs nav atlicis kā vien paSi vistuvākie cilvēki un: atvainojiet, darbs . . .
Ja SA tā loderē un lavlerē. simulējot darba atmosfēru, tad droSI vien lr citādi, bet to es nezinu. Zinu ko citu — ne «Padomju Jaunatnē», ne «Latvijas Jaunatnē», ne kādā citā dienas laikraksta sekretariāta strādājot, personiskā laime nav iespējama, ja tu strādā no sirds, Jo šis divas lietas nav savienojamas.
— Kāpēc šajā ellē, ko mēs saucam par «PJ» sekretariātu, vīrieši neiztur, bet sievietes iztur?
— Vispār Jau viņi iztur — citās redakcijās. Tikai «Jaunatnē» lr tāds kā sekretariāta sieviešu kults. Es nezinu . . . Varbūt viņi neiztur tāpēc, ka Jūtas brīvību zaudējuši? Varbūt nevis neiztur, bet gan vienkārši iet prom smieklīgi zemā atalgojuma dēļ. Ar to naudu, ko vēl pirms pāris gadiem mēs katra saņēmām. Iztikt kaut kā varbūt varēja, bet ne jau ģimeni uzturēt. Tas pats ari tagad — algas paaugstināja, bet pa to laiku ari «dzīves līmenis paaugstinājās». . . Varbūt viņi aizgāja tāpēc? Varbūt sievas, draudzenes pierunāja . . . Vai tad ta ir dzīve? Elle vien.
Jā, darbs sekretariātā atgādina verga ķēdi ap kāju, nē, drīzāk — ap sirdi. Tev visu laiku Jābūt kā nospriegotai atsperei, ka uzvilktam pulkstenim, kas let, bet nesit. .. Darba dienas un svētkos, no rīta, pusdienā un vakarā,, un reizēm ari nakti. Ak, kungs, kad atceros visus šos referātus, kongresus, aktīvus, svinīgas sēdes un bēres .. .
Bet no otras puses — nav ļaunuma bez labuma:, sen v airs neticu tiem, kuru runas atgādina plastmasas eglēs sakārtus vizuļus. Neticu skaļiem vārdiem un dūres sišanai pie krūts. Neticu frāzēm, kas it kā kaut ko Izsaka, tikai nevienu vārdā nenosauc. Vispār neticu tiem, kas daudz runā. Man pret visu to lr alerģija.
Ak, bet Jautājums taču bija par vīriešiem! Tiesām nezinu, kāpēc viņi neiztur . .. Varbūt ari tipēc, ka viņi tomēr cerēja uz atzinību, kuru ti ari nesagaidīja. Ir Jābūt |otl pārliecinātam par sevi, lai varētu atļauties fgreznību palikt nemanītam. Un sekretariāta darbs Jau tāds r — nemanāms, no malas skatoties.
Turklāt šis monotonais ritms: būt formā, būt formā, būt formā . . . Un ŠI nepārtrauktā upurēšanās darba labi un atteikšanās no visa, kas varētu kļūt personisks ... Ne visi to var, ne visi to grib, ne visiem to vajag.
— Kāpēc lr bail no šīs elles aiziet?
— Vienkārši ir bail mainīt ritmu. Bail, ka nepratīsi dzīvot ki normāls cilvēks. Bail no pārmaiņām, par kuru rezultātu nevari būt pārliecināts. Varbūt ari — bail novecot, Jo «Jaunatnes» laiks neapšaubāmi ir ari Jaunības laiks, azarta laiks, saistīts ar maksimālām slodzēm un maksimālu prieka izpausmi. Jā, droši vien ari tas — balles zaudēt mūžīgās Jaunības ilūziju sevi, pat Ja mati sirmo . . .
Bet vienu gan tagad zinu droši: lai ki ari būtu bail visam pārmaiņām, kas saistītas ar aiziešanu no darba «Jaunatnē», ir jāiet prom, Ja Jūti, ka tavs laiks pagājis. Morāliem vecīšiem lr vēl grūtāk. Un nav nekā briesmīgā par sajūtu — es te vairs neiederos.
Un, kad esi tam grūtākajam — aiziešanai no «Jaunatnes» — pāri, tad atkal lr interesanti, Jo iepazīt sevi no Jauna vienmēr ir interesanti. Vismaz man tā šķl
— Ja tev piedāvātu atgriezties .. .
— «O nē, o nē, pardon, bet es Jūs lūdzu ...» Redzi, Fricis Bārda to lr pateicis labāk par mani. Bez tam — atgriezties nav manā dabā. Kaut gan būtiskākais ir tas, ka, fiziski pārvietojoties, tomēr palieku saistībā ar «Jaunatni». Vienkārši pāreju «PJ» vecīšu kārti, tas lr viss. Un vārdam «vecīši» nav nekādas vainas: vecīši ir visi tie, kas izauguši no īsajam bikšelēm.
— Vai tu esi laimīga, ceturto mēnesi promesot?
— Laime lr pārāk skaļš vārds, Jo es, Laimas vārdu nesdama, gan zinu, ko nozīmē par Lalmitl būt.
Man ir interesanti dzīvot. Ko vairāk var vēlēties? Jā. nav ko izlikties, esmu apmierināta ar savu pavisam normā un kluso ikdienu.
Vēl pirms aiziešanas no «Jaunatnes» man Jautāja: ki iztiksi bez šā virpuļa, bez šā darbības zenīta? Nu varu teikt, ka Iztieku tīri labi un nejūtos kaut ko zaudējusi. Vi cilvēki, kas man kaut ko nozīmē, ir aizsniedzami attilum Mēs esam kopā, un tas Ir galvenais. Ja, teiksim, jaunās attiecības mani šķir no dažiem bijušajiem paziņām — n lai... Bez rūgtuma redzu, ka ne visi agrikie superdrau Ir tādi art tagad. Zināju, ka tā būs, tāpēc neesmu pārsteigt Vienmēr esmu paturējusi prātā, ka reizēm labas attiecības kļūst vēl labākas kaut kāda izdevīguma labad. It ki amats būtu kaut kas īpašs, it ki krēslam būtu kida nozīme ... Jāsmejas — man visi krēsli vienādi. Kaut gan — atcero tā Jaunā, naivi skuķe pirms gadiem četrpadsmit . * piecpadsmit skatījis uz toreizējiem atbildīgajiem sekretāriem un sapņoja: «Ja es ti varētu .. . Ja'es kidre būšu atbildīgi sekretāre ...» Sapnis ir piepildījies, bet, ak kungs, cik ļoti realitāte atšķiras no sapņiem ... Tomēr es neko nenožēloju — viss, kas notiek, noder. Un man atliek tikai pateikties. Cilvēkiem, kas ir kopā ar mani. «Jaunatnei», liktenim . ..
— «Latvijas Jaunatne» — kādai tai vajadzētu būt?
— Nezinu. Zinu ko citu — kāda ta nedrīkst būt. Te es domiju ne tikai avīzi vien. Vēl zinu, ka strādāt vajag. Visiem godīgi strādāt vajag. Ne Jau ar mēli vien. Un pa galvenais — Latvijas virdu nedrīkst velti valkāt. Ar iepriekšējo atbildīgo sekretāri LAIMU VILSONI sarunājās pašreizēji atblldlg sekretāre VELTA VILCANE
