Šī diena
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šī diena
paliks mūsu atmiņā kā patiesības meklēšanas diena. Zem daudzu runātāju vārdiem, kas izskanēja pie Politiskās izglītības nama, mēs varētu parakstīties. Vai arī — liela daļa no mums. Jo ne visi spēj saprast, ka ar šiem vārdiem ceram uz labo pārmaiņu neatgriezeniskumu. Jo ne visi arī spēj pieņemt domu, ka tautas atmiņa ir nemirstīga.
Plīvo sēru karogi. Runā Mavriks Vulfsons. Runā Anatolijs Gorbunovs. Runā Edvīns Inkēns. Runā Juris Rubenis. Ar aplausiem viņiem piekrītam. Runā daudzi citi. Uzskatu, viedokļu, skaidrojumu dažādība. Mēs varam un spējam domāt dažādi. Tas ir jāpieņem par normu. Runātāji aicina masu deportācijas viennozīmīgi atzīt par noziegumu pret latviešu tautu. Bet mēs esam cietuši kopā ar krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, lietuviešiem. Vēl ar neskaitāmiem tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Cietuši no autoritāra režīma, kas pret tautām izvērsis nežēlīgu vardarbību.
Gājiens, kas pēc mītiņa virzās uz Brīvības pieminekļa pusi, ir milzīgs. Tie ir daudzi, daudzi tūkstoši cilvēku. Tik plašu un tik brīnišķīgu ziedu klājienu pie Brīvības pieminekļa neesmu nekad redzējusi. Vietvietām kāds kaut ko dzied. Atmirdz arī pa smaidam. Tāds jau ir cilvēks: viņš neprot sērot nepārtraukt. Protams, ap pieminekli stāv arī kāds desmits dīko vērotāju. Arī tie, kuri galda «kaut ko tādu». Bet nekas «tāds» nenotiek. Jo cilvēki zina, uz kurieni ir nākuši, kāpēc ir nākuši.
Nav nepieciešama arī milicijas klātbūtne. Cilvēki ir nopietni, disciplinēti, mierīgi. Mēs visi mācāmies kultūru. Arī notikumu un attieksmes kultūru. Mācāmies nebradāt zāli un neklaigāt. Mācāmies uztvert (varam arī iekšēji nepieņemt) dažādus uzskatus. Arī tā jau ir uzvara. Arī tas ir panākums, ka aiz sevis neesam atstājuši papīru, gružu un neslavas pēdas.
Ir gājiens uz Brāļu kapiem, piemiņas ziedi Mātei Latvijai.
Ir gājiens uz Daugavu, kuras viļņos ļaudis met puķes — jo nezinām taču visu savu mīļo kapus.
Ir ziedojumu vākšana staļinisko represiju upuru piemineklim.
Bet ir arī šodiena. Un tajā mums jāstrādā. Ļoti labi jāstrādā. Apzinoties to, ka bez reāla darba, tikai ar runām vien mēs neiegūsim nedz patstāvību, nedz godu, nedz pašapziņu. Tālab — pie darba!
ELITA VEIDEMANE
P. S. Liels paldies Vides aizsardzības klubam un Jaunatnes organizāciju komitejai par lielo darbu mītiņa un piemiņas brīžu organizēšanā!
Uzskatām, ka nepelnīti ir atstata ēnā Latvijas komjaunatnes Centrālā Komiteja, kuras darbinieki godprātīgi strādāja, lai palīdzētu nodrošināt kārtību šai dienā. Paldies arī komjaunatnes darbiniekiem!
– – – – – – – – – – – – – – – – – – –
14. jūnija manifestācijas laikā tika vākti līdzekļi Staļina kulta represiju nevainīgo upuru pieminekļa celtniecībai. Šīs dienas laikā savākti 44 517 rubļi 84 kapeikas, 13 ASV dolāri, 50 rietumvācu markas, 2 poļu zloti. Līdzekļi tika vākti arī citās republikas pilsētās, pagaidām konkrēti zināma tikai Ogrē savāktā summa 1 309 rubļi 44 kapeikas. Kopējā zināmā ziedojumu summa ir
45 827 rubļi
28 kapeikas.
Naudas pārvedumu katrs, kurš vēlas, var sūtīt uz Latvijas PSR Dzīvokļu, komunālās saimniecības un sociālās attīstības bankas Rīgas pilsētas norēķinu operāciju pārvaldi ar atzīmi: STAĻINA UPURU PIEMIŅAI. Konts 000702902.
===============
Cienījamie «Padomju Jaunatnes» lasītāji!
MĒS GAIDĪSIM
KATRU
VĒSTULI,
kurās jūs dalīsieties pārdomās par to, kāds varētu izskatīties, kur tas varētu atrasties.
Mūsu adrese: 226081, a. k. 4, Rīga-81, Balasta dambī 3.
