Atšķirības starp "098781" versijām
(Jauna lapa: {{Newspaper Article |Article in=Latvijas Jaunatne |Published on=1990/01/10 |Issue number=6 |Page number=2 |Original title=Par vai pret 6. pantu? }} {{Written by|Jānis Bērziņš}} K...) |
|||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
}} | }} | ||
{{Written by|Jānis Bērziņš}} | {{Written by|Jānis Bērziņš}} | ||
| − | Kādreiz, atklātības laikmeta sākumā, spriedām par tiesiskas valsts | + | Kādreiz, atklātības laikmeta sākumā, spriedām par tiesiskas valsts jēdzienu. Gan īsti neiztirzājot to pēc būtības, mēs atzinām, ka mūsu patreizējo sabiedrību — valsti par tiesisku nevar apzīmēt. |
| − | + | Šis temats ir ļoti interesants un pamācošs, tāpēc tā teorētisks iztirzājums būtu ļoti vēlams. Varbūt kāds no mūsu erudītajiem juristiem varētu sagatavot atbilstotu publikāciju. Un pilnīgi apsveicami būtu, ja tāda publikācija izraisītu plašāku domu apmaiņu, kurai tad varētu sekot visplašākās lasītāju aprindas. | |
| − | Šobrīd gribētu pievērsties tikai vienam aspektam | + | Šobrīd gribētu pievērsties tikai vienam aspektam šajā jautājumā, pie tam – aspektam, kas attiecas uz patreizējām aktualitātēm, proti, tiesiskās valsta jēdziena principiāla izpratne, nemaz neiedziļinoties tā teorētiskajā pamatojumā, vēsturiskajā atttīstībā, filozofiskā, hronoloģiskā traktējumā, jau dod ikdienas dzīvē zināmu bāzi, stabilu izejas punktu spriedumiem un parādību vērtējumam. Ļoti bieži to izjūtam qluži intuitīvi, piemēram, kad mūs satrauc ziņas par netaisnīgumu labumu sadalē un par nemākulību šo labumu radīšanā, jo šīs ziņas taču satrauc mūsu tiesiskas valsts apziņu. |
| − | + | Bet ir glužl pārsteidzoši, ka attiecībā uz tā saukto «lielo politiku», kuras veidošanā pledalās tautas vēlētie pārstāvji, tiesiskas valsts — tiesiskas sabiedrības jēdziens netiek nolikts pienācīgā vietā lietojamo argumentu arsenālā. | |
| − | Tā, | + | Tā, apspriežot gan vissavienības, gan republikas līmenī prlekšlikumus par konstitūcijas 6. pantu, nebija īsti saprotami izšķirīgie argumenti no tiesiskas valsts jēdziena pozīcijām. Neviens taču nejautāja, vai var atzīt par tiesisku valsti, kuras konstitūcijā lerakstīts pilsoņu nevienlīdzības princips, pie tam mazākuma vadošā loma. Un vai tiešām tautas pārstāvji, kurām visiem saprotamā veidā tiktu paskaidrota, ko nozīmē šāds konstitūcijas pants, būtu ar mieru visai pasaulei paziņot: nē, mēs tiešām neesam un negribam būt tiesiska valsts. |
| − | + | Pasaulē ir daudz valstu dažādos tiesiskās attīstības līmeņos. Iespējams, ka ir arī tādas konstitūcijas, kurās līdzīgā vai citādā veidā apliecināts, ka tās neattiecas uz tiesisku valsti. Viens netiesiskas valsts piemērs nav tālu jāmeklē; tur gan šis negatīvais apliecinājums bija ierakstīts nevis konstitūcijā, bet speciālajos tā sauktajos Nirnbergas likumos». | |
<p style="text-align: right; ">'''JĀNIS BĒRZIŅŠ,'''</p><p style="text-align: right; ">jurists no 1938. gada</p> | <p style="text-align: right; ">'''JĀNIS BĒRZIŅŠ,'''</p><p style="text-align: right; ">jurists no 1938. gada</p> | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 8. novembris, plkst. 16.35
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kādreiz, atklātības laikmeta sākumā, spriedām par tiesiskas valsts jēdzienu. Gan īsti neiztirzājot to pēc būtības, mēs atzinām, ka mūsu patreizējo sabiedrību — valsti par tiesisku nevar apzīmēt.
Šis temats ir ļoti interesants un pamācošs, tāpēc tā teorētisks iztirzājums būtu ļoti vēlams. Varbūt kāds no mūsu erudītajiem juristiem varētu sagatavot atbilstotu publikāciju. Un pilnīgi apsveicami būtu, ja tāda publikācija izraisītu plašāku domu apmaiņu, kurai tad varētu sekot visplašākās lasītāju aprindas.
Šobrīd gribētu pievērsties tikai vienam aspektam šajā jautājumā, pie tam – aspektam, kas attiecas uz patreizējām aktualitātēm, proti, tiesiskās valsta jēdziena principiāla izpratne, nemaz neiedziļinoties tā teorētiskajā pamatojumā, vēsturiskajā atttīstībā, filozofiskā, hronoloģiskā traktējumā, jau dod ikdienas dzīvē zināmu bāzi, stabilu izejas punktu spriedumiem un parādību vērtējumam. Ļoti bieži to izjūtam qluži intuitīvi, piemēram, kad mūs satrauc ziņas par netaisnīgumu labumu sadalē un par nemākulību šo labumu radīšanā, jo šīs ziņas taču satrauc mūsu tiesiskas valsts apziņu.
Bet ir glužl pārsteidzoši, ka attiecībā uz tā saukto «lielo politiku», kuras veidošanā pledalās tautas vēlētie pārstāvji, tiesiskas valsts — tiesiskas sabiedrības jēdziens netiek nolikts pienācīgā vietā lietojamo argumentu arsenālā.
Tā, apspriežot gan vissavienības, gan republikas līmenī prlekšlikumus par konstitūcijas 6. pantu, nebija īsti saprotami izšķirīgie argumenti no tiesiskas valsts jēdziena pozīcijām. Neviens taču nejautāja, vai var atzīt par tiesisku valsti, kuras konstitūcijā lerakstīts pilsoņu nevienlīdzības princips, pie tam mazākuma vadošā loma. Un vai tiešām tautas pārstāvji, kurām visiem saprotamā veidā tiktu paskaidrota, ko nozīmē šāds konstitūcijas pants, būtu ar mieru visai pasaulei paziņot: nē, mēs tiešām neesam un negribam būt tiesiska valsts.
Pasaulē ir daudz valstu dažādos tiesiskās attīstības līmeņos. Iespējams, ka ir arī tādas konstitūcijas, kurās līdzīgā vai citādā veidā apliecināts, ka tās neattiecas uz tiesisku valsti. Viens netiesiskas valsts piemērs nav tālu jāmeklē; tur gan šis negatīvais apliecinājums bija ierakstīts nevis konstitūcijā, bet speciālajos tā sauktajos Nirnbergas likumos».
JĀNIS BĒRZIŅŠ,
jurists no 1938. gada
