Izmaiņas

Negribas, bet lekšēji Jāsmīn iekšēji jāsmīn par tiem , kuri pār mēru nlātāTar plātās ar savu Jau jau sen (mūžīgi!) eksistējušo varēšanu ritam". Publiski rakstīt vai publiski runāt tieši to Pf P ' r„Hln vfll tAlrfldl pašu, kas ir tagad presē, radio vai tālrādī. Tiešām — vienmēr esat rakstījusi paUes bupatiesību? vīe'nmēl Vienmēr bez bailēm un lekšējā iekšējā cenzora likuši uz papīra to, kas vārījies lekšā dvēse ē iekšā, dvēselē, turklāt – vienmēr tas ir bijis publicēts? Fantastiski.. . Taču manuprāt, lr ir viens no diviem — vai nu Jums. , cienītais, nekas nav vārījies, vai nu ari arī Jūs melojat. Labi atceros savus gandrīz deviņus gadus žurnālistikažurnālistikā, to sākumposms iegadījās visdziļākajā stagnācijastagnācijā, kad žurnālistiem flva Izteikt ļāva izteikt tikai dozētu patiesību, turklāt ne par visiem tematiem . . .

Varētu veselu dienu stāstīt par dozēšanas paņēmieniem, taču šis šīs atmiņas lr ir pazemojošas. Bet bēdīgākais lr ir tas, ka daudzi no mums pie ta tā pierada un pēc tam vairs nevarēja atgūties darbam īsta žurnālistikaīstā žurnālistikā, kuras iezīmes, manuprāt, ir ne tikai precizitāte un parādību vērtēšana kopsakarībaskopsakarībās, bet ari arī spēja nebaidīties.

Bija tads tāds mirklis, kad sapratu — jāatsvabinās, citādi būs par vēlu! Tas notika bridibrīdī, kad kapā brikšķēdams legrabēja brīkšķēdams iegrabēja Brežņeva zārks. Mums visiem, kas atradāmies redakcijā, tai laikā vajadzēja būt pie TV ekrāniem. Tur karl arī bijām un kā auni cēlām ies cēlāmies augšā no krēsliem kopa kopā ar redaktori, lai godinātu no mums aizgājušo «dižo» politiķi. . . Bija drausmīgs kauns, nevarēju paskatīties uz saviem kolēģiem. Šķiet, tādas pašas izjūtas bija ari arī pārējiem.

No tās dienas sākās pakāpeniska mūsu Jekšējā iekšējā atsvabināšanās no ballēmbailēm, dogmām (kaut ari daudzas šodien esam ieguvuši no Jaunajauna! X ). To levēroju ari ievēroju arī citu savu kolēģu rakstos. Taču šodien ar drosmi Izteikumos izteikumos vairs nevienu nepārsteigsi. Izkliegušies nu esam. Jāiet uz nākamo pakāpi — pamatīgumu. Dažs labs palicis paštlksmlgas paštīksmīgas drošsirdības rāmjos. Kad Izkāpsimizkāpsim?