366845

Ābelis (pseidonīms), J. Pipars

«Padomju Jaunatne», 1987. gada 18. septembris, Nr. 180

VDK inspirēts raksts. Par to, kā šis raksts tapis un publicēts, aprakstīts šeit: http://www.barikadopedija.lv/raksti/661306

Avots: Padomju Jaunatne Nr.: 188 Datums: 18.09.1987 Tirāža: 216000"" can not be assigned to a declared number type with value 216000. Lappuse: 3 Virsraksts: Farizeji bez maskām Rubrika: Tēmas: Baptistu draudzes Baznīca, reliģija Luterāņu baznīca Reliģija Nozares: Politika Reliģija, baznīca Organizācijas: Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (VDK) «Atdzimšana un atjaunošanās», atmodas grupa «Helsinki-86» Mediji: «Brīvā Eiropa», radiostacija «Padomju Jaunatne», laikraksts Cilvēki: Olafs Brūveris, Pāvils Brūveris, Juris Cālītis, Aldis Gaujietis, E. Geiduka, Ēriks Jēkabsons, Jānis Kārkls, Māris Ludviks, Arnolds Lūsis, Aleksejs Ļvovs, Modris Plāte, J. Preiss, Jānis Rožkalns, Juris Rubenis, Aleksandrs Solžeņicins, Vilis Vārsbergs, Aleksandrs Veinbergs Vietas: Notikums: VDK darbinieku sagatavotais materiāls "Padomju Jaunatnē" u. c. avīzēs "«Farizeji» bez maskām" Gads: 1987

Jūsu korespondents, «PJ» šā gada 7. janvārī publicētā feļetona «Bada laikā velns pat mušas ēd» autors, ar lielu gandarījumu uzzināja, ka viņa materiāls laimīgi sasniedzis radiostacijas «Brīvā Eiropa» redakciju un nokļuvis tieši rokās diktoram Aldim Gaujietim. Izlasījis feļetonu, Pāvils Brūveris (tāds ir šā Minhenes radiodarboņa īstais vārds) ārkārtīgi uztraucās. Viņš jutās tik apbēdināts, ka «uzlaida gaisā» veselu raidījumu, kurā atmaskoja «paskvilanta un skribenta» J. Pipara insinuācijas. Ko tik visu ātrumā nesarunāja stipri aizvainotais diktors! Ka neesot bijis nekādu nelikumīgu valūtas operāciju — nu, kā gan būtu varējis tik kristālskaidrs jauneklis, kāds bija Māris Ludviks (feļetona varonis) pirms 20 gadiem, nodarboties ar tik neglītām lietām. Nekad mūžā Māris neesot arī viltojis dokumentus un aplaupījis pārtikas tirgotavas. Bezgodis Pipars nekaunīgi slēpjot patiesību, apsūdzēdams «cietēju ticības dēļ» nezin kādu nedzirdētu filmu izgatavošanā. Un tā tālāk un tādā pašā garā.

Pēc tam, kad P. Brūveris, pēc paša domām, bija «satriecis» un «atspēkojis» savu oponentu, viņš tūdaļ sāka objektīvi un ticami (radiostacijas «Brīvā Eiropa» labāko tradīciju garā) izklāstīt «M. Ludvika lietas patiesos apstākļus». Taču «PJ» redakcija šo neveiksmīgo avantūristu atcerējās nepavisam ne tādēļ, lai polemizētu ar varen aizvainoto radiodarboni. Kaut gan, ja P. Brūveris pieder pie tās kategorijas pilsoņiem, kas melos atzīstas, tikai pieķerti nozieguma vietā, tad — kā nu tīk! Nudien, nezinām, cik patīkami šim kungam būs pazīt sava dārgā drauga, par kura likteni viņš tik aizkustinoši un «nesavtīgi» gādā, rokrakstu. Citētais fragments ņemts no paskaidrojuma, kurā Ludviks sīki apraksta kārtības sargāšanas orgāniem dažas savas «nevainīgās draiskulības». Starp citu, Pāvelam Brūverim tās gan labi zināmas, jo tekstā minētais viņa brālis Olafs Brūveris nesenajā pagātnē bija viens no emigrantu pretpadomju organizācijas «Gaismas akcija» dibinātājiem.

Nu, tā. Vēlreiz atcerēties šo krimināllietu redakciju pamudināja daži būtiski apstākļi drīz pēc tam, kad bija publicēts feļetons. Konkrēti? Neilgi pirms «Brīvās Eiropas» aizstāvības radiorunas redakcija saņēma piecu Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas garīdznieku vēstuli ar līdzīgu prasību — «atsaukt J. Pipara izdomājumus» un tādējādi atcelt visas apsūdzības, kas izvirzītas viņu nepelnīti «apmelotajam» kolēģim garīdzniekam M. Ludvikam. (Starp citu, Ludviks pats, kuram viņa lietu apstākļi zināmi vislabāk, gan ne uz kādu atsaukšanu nepretendēja.) Uzreiz varēja pamanīt, ka svēto tēvu vēstulē minētā «argumentācija» gandrīz burts burtā saskan ar Minhenes radiobalsi. Tā, piemēram, garīdznieki izvirzīja tādu pašu prasību — «publicēt M. Ludvika lietas patiesos apstākļus». Taču, kā mēdz teikt, īlenu maisā nenoslēpsi un nav izdzēšamas trīs sodāmības no tā cilvēka biogrāfijas, kuru mācītāji dēvē par savu kolēģi. Taču pat šis pēdējais pašdarbības advokātu apgalvojums nav patiess, jo Latvijas luterāņu baznīcas konsistorija M. Ludviku par savu garīdznieku nekad nav atzinusi. Ņemot vērā šo apstākli, ne par kādu atsaukšanu nevarēja būt ne runas. Jo vairāk tāpēc, ka šie pieci mācītāji sava pseidokolēģa aizstāvēšanai nav minējuši nevienu kaut cik pārliecinošu argumentu, nav atspēkojuši nevienu faktu no J. Pipara materiāla. Tādējādi diskusiju ar svētajiem vīriem mēs būtu varējuši uzskatīt par pabeigtu, ja redakcijas pasts neatnestu vēl vienu vēstuli. Gandrīz vai neticamie fakti, kas tajā bija izklāstīti, piešķīra notikumiem pavisam citu — kriminālu — pavērsienu. Vēstule skāra ne vien mūsu skandalozo varoni, bet galvenokārt tos, kuri atklāti uzstājās par viņa aizstāvjiem. Šo personu vidū, kuras prasīja no avīzes «pilnu un visu patiesību», bija jaunie garīdznieki Modris Plāte un Juris Rubenis.

No Liepājas iedzīvotāja Alekseja Ļvova vēstules izrietēja, ka viņš vienu gadu atradies ciešā saskarsmē ar vietējās luterāņu draudzes mācītāju. Nē, Ļvovs nebija tās draudzes loceklis, kurā dievkalpojumus noturēja J. Rubenis, taču, interesēdamies par reliģijas vēsturi un tās vietu mūsdienu sabiedrībā, viņš uzturēja sakarus ar dažādu konfesiju baznīcas kalpiem. Grūti saprast, kāpēc 25 gadus vecais mācītājs Rubenis jaunā cilvēka interesi par reliģiju iztulkoja tik ačgārni, taču viņš pēc neilgas pazīšanās atklāja Ļvovam savus slepenākos plānus, kas tālu pārsniedza kristīgās baznīcas mācītāja darbības loku. Starp citu, saskaņā ar Rubeņa pārliecību «pienācis laiks galīgi izgaisināt pēdējo padomju mītu — marksistiski ļeņinisko ideoloģiju, pēc tam sabruks visa caur un cauri izkurtējusī padomju sistēma». Pēc viņa domām, svarīga loma šajā «dievam tīkamajā» pasākumā ir arī baznīcai. Turklāt galveno daļu šīs svētās misijas Rubenis uzlika lielajai krievu tautai, kura «radīs priekšnoteikumus, lai īstie latviešu patrioti varētu sasniegt savu ilgoto mērķi — atjaunot neatkarīgu latviešu valsti». Šā mērķa labā, viņš paziņojis, nepieciešams pavairot un izplatīt literatūru, kas izdota Rietumos un satur «objektīvu informāciju par PSRS, tās vēsturi, iekšējo un ārējo politiku». Pēc paša domām, pietiekami apstrādājis tādā stilā savu jauno «domubiedru», Rubenis lika priekšā galīgi samulsušajam jaunietim sameklēt Liepājā drošu dzīvokli, kur varētu novietot pavairojamo aparātu, ko viņam bija laipni apsolījuši pagādāt ekstrēmistiski noskaņotie Rīgas baptisti. Rubenis dalījies arī savos grāmatu izdošanas plānos. Pirmā, pēc viņa domām, esot j'ā'p'ā'rdruk'ā'Solžeņicina grāmata «Sarkanais ritenis», kura saprotami un uzskatāmi parāda «komunisma antihumāno būtību». Jo tālāk — jo vairāk. Kā apliecinājumu, ka viņam ir droši sakari Rietumos, Rubenis iedevis Ļvovam vispārīgā izglītības līmeņa celšanai kaudzīti emigrantu pretpadomju avīžu «Russkaja misļ», kā arī speciālus metodiskos norādījumus «kā izturēties nopratināšanā pie Valsts drošības komitejas izmeklētāja». Garīdznieks paskaidrojis, ka tie Aleksejam noderēšot, ja radīšoties «nepatikšanas» politiska un ... militāra rakstura informācijas vākšanas laikā. Ļvovs atzinās, ka tikai šajā brīdī viņš līdz galam noticējis, ka ar viņu nejokojas, bet gan pilnīgi nopietni cenšas iesaistīt lielā pretpadomju spēlē vai vēl kādā nopietnākā lietā. Un tad viņš rīkojās tā, kā lika padomju pilsoņa sirdsapziņa, — griezās pie preses ar prasību neļaut piepildīties mēra sajūtu zaudējušā mācītāja tālejošajām iecerēm.

Saņēmuši Ļvova vēstuli, redakcijas ļaudis jutās apjukuši ne mazāk kā tās autors, klausīdamies svētā tēva «priekšlikumus». Vēlāk, ieradies redakcijā, Ļvovs ne vien atkārtoja visu, ko bija izklāstījis vēstulē, bet, lai tie nepaliktu tukši apgalvojumi, deva mums arī noklausīties dažas sarunas, kuras, tikdamies ar mācītāju, pēc savas iniciatīvas bija ierakstījis magnetofona lentē. Un tad, tā sakot, jau no Rubeņa paša mutes mēs uzzinājām, ka viņš cīnās nevis vienatnē, bet grupā ar domubiedriem, kurus vieno kopīgas naidīgas ieceres. Ar dažiem no tiem — Modri Plāti, Ēriku Jēkabsonu, Māri Ludviku — Rubenis uzskatīja par nepieciešamu iepazīstināt arī Ļvovu. Dzirdējām vēl daudz visu ko tādu, kas, pēc redakcijas domām, varētu tieši interesēt attiecīgos kompetentos orgānus. Pārējo «cīņas biedru» uzvārdus mums palīdzēja uzzināt P. Brūveris un viņa kolēģi no citām Rietumu radiostacijām, kuri svinīgi paziņoja pasaulei, ka šā gada 14. jūnijā Latvijā nodibināta «tiesību aizstāvēšanas luterāņu grupa «Atdzimšana un atjaunošana»».

Ļoti drīz mūsu rīcībā nonāca pietiekami daudz materiālu, kas deva skaidru priekšstatu par šīs it kā «ārpus politikas stāvošās» baznīcas organizācijas locekļu īsto seju un darbību. Tās kodolu veido luterāņu garīdzniecības jaunā audze. Vispirms laikam vajadzētu noskaidrot, kā savu jaunnodibināto sabiedrību deklarē paši dibinātāji. Grupa, kas vēlāk pārdēvēja sevi par «kustību», jau paspējusi izplatīt vairākus dokumentus. Aplūkosim tos.

Pirmais dokuments — «Informācija par grupas izveidošanu un tās mērķiem». No šīs informācijas izriet, ka apvienoties grupas dibinātājus «piespiedusi» viņu «sirdsapziņa laikā, kad ar patiesām simpātijām vērojam Padomju valdības veicināto un atbalstīto pārkārtošanās un atklātības gaisotni visās mūsu dzīves sfērās». Kaut gan pagrūti iedomāties, ka Rubenis vai tas pats Ludviks varētu just simpātijas pret padomju sabiedrību. Par pārējiem mazliet vēlāk. Un tālāk: «... mūsu grupai nav nekādu politisku mērķu» (!?); «mūsu karstākā vēlēšanās ir kalpot dievam un Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai saskaņā ar savu kristieša sirdsapziņu». Pēc tam, demonstrējot savu pilnīgo neatkarību no politikas, grupa nāk klajā ar prasību (!) izdarīt grozījumus «Nolikumā par Latvijas PSR reliģiskajām apvienībām». Zīmīgs arī pats datums, kuram bija pieskaņota grupas dibināšana, — 14. jūnijs, diena, kad, Rietumu radiostaciju sakūdīti, nacionālistiski domājošie elementi sarīkoja saietu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Arī šis fakts, pēc grupas «Atdzimšana un atjaunošana» domām, liecina par viņu karsto vēlēšanos kalpot «dievam un luteriskajai baznīcai».

Taču diez vai M. Plāte — viens no grupas līderiem — ņēma vērā šos «informācijā» pasludinātos motīvus, kad noveda sev uzticēto draudzi tiktāl, ka tajā notika šķelšanās. Bet baznīcas konsistorijas dabisko vēlēšanos — pārcelt skandalozo mācītāju uz citu draudzi — viņa draugi, to vidū arī «Brīvās Eiropas» darboņi, uzņēma kā iejaukšanos baznīcas lietās no varas orgānu puses (?!). It kā Plāte nebūtu zinājis, ka desmitiem Kuldīgas luterāņu draudzes ilggadīgo locekļu ne vienreiz vien rakstveidā griezušies gan konsistorijā, gan rajona izpildkomitejā, pauzdami neapmierinātību ar sava mācītāja rīcību. Ticīgie uzsvēra, ka viņa vadītie dievkalpojumi neatbilst luteriskās reliģijas principiem, bet sprediķos ieslēptā un dažkārt arī gluži atklātā nacionālisma propaganda vispār nav savienojama ar kristīgo morāli. Bet ko gan visu nevar izdarīt baznīcas «labā». Noskaidroti un aiz baznīcas durvīm jau izlikti visi neapmierinātie. Bet pats mēra sajūtu zaudējušais sludinātājs savā šāgada 30. augusta sprediķī no kanceles, piebalsodams niknajai pretpadomju propagandai, centās draudzi pārliecināt, ka vajagot ņemt par paraugu «labākos latviešu tautas pārstāvjus, kuri piedalījās 13. augusta notikumos pie Brīvības pieminekļa Rīgā». Šī atklāti naidīgā, ar dievvārdu noturētāja amatu nesavienojamā Plātes rīcība nevarēja neradīt dibinātu sašutumu patiesi ticīgo sirdis. Padomju varas orgāni sāka saņemt iesniegumus un sūdzības, kas kategoriski pieprasīja darīt galu Kuldīgas mācītāja nekrietnajai rīcībai. Tā, piemēram, Kuldīgas draudzes loceklis J. Preiss rajona izpildkomitejai raksta: «… Kā liecina fakti, M. Plāte rīkojas, kā vien patīk un nav neviena, kas to savalda. Iznāk, ka tas pakļaujas un strādā kapitālistisko valstu pretpadomju elementu iespaidā, nerespektējot mūsu zemes, baznīcas un valsts vadību. Pamatoti rodas jautājums, vai patiesi nav neviena mūsu zemē, kas šo citu zemju pakalpiņu savaldītu un no Kuldīgas aizvāktu?» Beidzot arī Latvijas luteriskās baznīcas konsistorijas pacietības mērs bija pilns, un tā nesen pieņēma lēmumu atbrīvot viņu no mācītāja darba uz vienu gadu (acīmredzot pāraudzināšanas nolūkā). Un tūdaļ zināmajai Minhenes radiostacijai tika nosūtīta ziņa, ka Plāte atkal tiekot pakļauts vajāšanai. Kā parasti, šo atklāto viltojumu uz Rietumiem nogādāja neviens cits kā J. Rožkalns. Jā, tas pats Rožkalns, kurš 1983. gadā tika sodīts par pretpadomju darbību. Iznācis no apcietinājuma, viņš atkal atrada sev nodarbošanos, atrada jaunus idejiskos līdzgaitniekus.

Neaizmirstamajā 23. augusta dienā notikumos, kas risinājās pieminekļa pakājē, aktīvi piedalījās arī citi kustības «Atdzimšana un atjaunošana» līderi. To pašu Ludviku līdz ar grupas «Helsinki-86» pārstāvjiem sakarā ar sabiedriskās kārtības traucēšanu aizturēja milicija. Tur bija arī kāds Jānis Kārkls, 36 gadus vecs, kolhoza «Ķekava» sargs, kuram ar mācītāja darbu nekāda sakara nav, bet kurš šajā «kustībā» pilda juriskonsulta pienākumus. Viņa pārliecīgajai aktivitātei pieminekļa apkārtnē pievērsa uzmanību laikraksta «Moskovskije novostji» korespondents. Uz žurnālista jautājumu, kādi personiskie motīvi pamudinājuši Kārklu piedalīties šajā pasākumā, viņš atbildēja, ka viņam «nodarījusi pāri padomju vara». Un paskaidroja, ka pie radiniekiem ASV viņš jau esot bijis, bet pie paziņām Kanādā pagaidām vēl netiekot. Neko teikt, šāda atjautība dara godu eksjuristam (savā specialitātē viņš nav strādājis ne dienu). Viņš taču nesāka atklāti izrunāties par savu īsto pārliecību un par to, ka viņa un Ludvika klātbūtni «notikumu centrā» bija jau ieplānojusi «kustības» vadība. Kautrīgais eksjurists noklusēja arī to, ka viņam pāri nodarījusi arī Rīgas pilsētas Ļeņina rajona prokuratūra. 1985. gadā prokuratūras izmeklētājs sakarā ar Kārkla izaicinošo izturēšanos — nepaklausību milicijas darbiniekam — nosūtīja attiecīgus materiālus tautas tiesai...

Ļoti atbildīgas un specifiskas funkcijas «kustības» vadība bija uzticējusi 28 gadus vecajam mācītājam Ērikam Jēkabsonam. Kā Rubenis stāstījis Ļvovam, Jēkabsona pārziņā esot karatē speciālgrupa — savdabīgs šīs «kristīgai ticībai uzticīgās un dievbijīgās» svēto tēvu sabiedrības fiziskās ietekmēšanas orgāns. Šis treneris sagatavo ticības brāļu «kaujas grupu» tam ārkārtējam gadījumam, ja kāds no pretiniekiem paliktu kurls pret vārdos izteiktajiem argumentiem.

Jāteic, ka bez karatē Jēkabsonam ir vēl viena garīdzniekam neparasta aizraušanās — melnā maģija. Kāds E. Nīmanis un E. Geiduka stāsta par maksas dziedniecības seansiem, kuros Jēkabsons ļoti aktīvi piedalījies. Diemžēl, pēc liecinieku vārdiem, nešķistā gara iejaukšanās dažiem seansa dalībniekiem tikai radījusi ievērojamu pašsajūtas pasliktināšanos un nav devusi gaidīto atvieglinājumu.

Taisnības labad jāpiebilst, ka ne jau Jēkabsonam vien raksturīgas tik oriģinālas izdarības. Gandrīz visi «kustības» locekļi ir aizrāvušies ar antropozofiju — mistisku mācību, kuras pamatā ir mehāniski savienotas reliģiskas un filozofiskas idejas, kas patapinātas no masonu kustības, pitagorisma, kabalistikas un vēl kādām desmit līdzīgām mācībām, kuras visai vāji savienojamas ar kristietību.

Bet tagad parunāsim par viņu «dievišķo» maizi. Lasītājiem droši vien nebūs noslēpums, ka jebkura skandaloza informācija, ko no dieva kalpiem saņem Rietumi, tiek devīgi samaksāta. Honorārus izsniedz gan naudas, gan dažādu dārgu dāvanu veidā. Plāte, piemēram, 1985. gada jūlijā saņēma no emigrācijas kā dāvanu automašīnu «Žiguļi» un jau šā gada augustā — «Volgu». Tādu pašu «Volgu» šā gada pavasarī nopelnīja Jānis Vanags. Bet Rubenis, pēc saimnieku ieskatiem, pagaidām pelnījis tikai «Žiguļus». Varbūt tāpēc viņš tagad tik ļoti cenšas? Kas ir šie «saimnieki», to lasītājiem vajadzētu zināt. Savas darbības specifikas dēļ Rietumu graujošie centri sevi nemēdz afišēt. Taču «mūziku» pasūta un maksā tieši viņi. Protams, ar piemērotu starpnieku palīdzību. Tādi atradās arī mūsu «varoņiem». Divi no viņiem šai kustībā iekļāvušies atklāti — tie ir latviešu luteriskās baznīcas emigrācijā pārstāvji: prāvests Aleksandrs Veinbergs un mācītājs Juris Cālītis. Pēdējais, starp citu, ir arī bēdīgi slavenās grupas «Helsinki-86» loceklis. Vai iespējams vēl atklātāk demonstrēt mērķu un līdzekļu vienotību, kā to izdarījušas dvīņu grupas «Helsinki-86» un «Atdzimšana un atjaunošana»?! Vienlaikus grupa luterāņu mācītāju publiski paziņoja par savu politisko darbību emigrantu reakcionāro spēku labā, un, starp citu, latviešu luterāņu baznīcas emigrācijā galvas arhibīskapa Lūša interesēs. Šis arhibīskaps savas baznīcas mērķus raksturo šādi: «… mūsu baznīcas īpatnība ir tāda, ka tā neapmierinās tikai ar... evaņģēlija sludināšanu. Jau ar pirmajiem gadiem kopš izbraukšanas (no Latvijas — red.) mūsu baznīca uzskatīja par savu uzdevumu... arī cīņu par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu.» No sava patrona neatpaliek arī latviešu luteriskās baznīcas prezidents Amerikā — V. Vārsbergs. Viņa vēstulē, kas sūtīta republikas Reliģijas lietu padomei, lasāms: «… kāpēc Jūs vajājat mācītājus M. Ludviku un M. Plāti? Kad īsti Jūsu valsts sāks ievērot pati savus likumus? Kamēr tas nav noticis, nekādu reālu progresu pārrunās par atbruņošanos un miera kustībā nav ko gaidīt.» Re, kā!

Acīmredzot V. Vārsbergam ir mazliet piemirsies, ka viņš gan ir prezidents, tikai ne tas, no kura atkarīgs: atstāt peršingus Eiropā vai ne. Par laimi, miera cīņas liktenis nav atkarīgs no Ludvikam līdzīgu avantūristu viltus aizstāvjiem. Turklāt, mister Vārsberg, atļaujiet Jums atgādināt, ka godīgie kristieši visā pasaulē ir vienprātīgi jautājumā par dzīvības saglabāšanu uz Zemes, par cilvēces atbrīvošanu no kodolieroču draudiem.

Šādā veidā, saņemot žēlastības dāvanas no Rietumiem, izpatīkot tiem, kuri sapņo par buržuāziskās iekārtas atjaunošanu Latvijā, izkalpojas grupiņa luterāņu garīdznieku. Viņi sevi pretstatījuši ne tikai savai baznīcas vadībai, bet visai padomju sabiedrībai. Savus viltus principus viņi sacerēja tieši tāpēc, lai maldinātu ticīgos un, ja izdosies, tad arī varas orgānus. Daļa ticīgo, nezinādami, kāda ir viņu draudzes ganu īstā seja, pakļāvās viņu demagoģiskajai aģitācijai, kas bija nomaskēta ar kristīgo ticību. Taču cerams, ka arī viņi drīz būs izpratuši, kas un kā.

Jā, tālu no kristietības bija Ludvika ākstīgās izdarības pie Brīvības pieminekļa 23. augustā. Kristu savās runās nepieminēja arī Rubenis, kurš tajā pašā dienā Liepājā, Ziemeļu kapsētā, izlikdamies, ka notur dvēseles aizlūgumu, patiesībā nodarbojās ar nacionālistisku propagandu. Un tie nepavisam nebija dieva vārdi, tas bija Latvijas luteriskās baznīcas konsistorijai adresēts neķītrs, piedauzīgs uzraksts, ko kāda huligāna roka ar eļļas krāsu uztriepa uz sienas pie konsistorijas durvīm pēc tam, kad tā bija pieņēmusi lēmumu atbrīvot Plāti no mācītāja amata.

J. PIPARS, I. ĀBELIS

Attēlos: Māra Ludvika paskaidrojuma fragments.

Ēriks Jēkabsons karatē nodarbībā.