Izmaiņas

{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/17 |Issue number=179 |Page number=6 |Original title=Mēs stāvējām ezera krastā... |Source file=paja1988n179_006_01 |Abstract= }} {{Written by|Ieva Zvīdre}} {{Written by|Jānis Krūmiņš}} {{About topic|Gudrona izgāztuve Inčukalnā}} {{About domain|Vides aizsardzība}} {{About person|Jānis Mikučevskis}}{{About person|Ojārs Āboltiņš}}{{About person|Ivans Varskis}}{{About person|Romāns Florošeks}}{{About person|Aldis Balodis}}{{About person|Aleksandrs Mališevs }}{{About person|Pēteris Cimdiņš}}{{About person|Andrejs Grīnbergs}}{{About organization|Gaujas Nacionālais parks (GNP)}}{{About place|Inčukalns}}{{About place|Olaine}}{{About place|Dundaga}}{{About year|1981}}{{About year|1988}}Lai izgaisinātu jebkādas ilūzijas par gulbjiem, kas peld rāmos viļņos starp zaļām niedrēm, mēģināšu aprakstīt redzēto. Un tātad — mēs stāvējām miruša ezera krastā. Hm… atkal kļūdījos — nomirt taču var tikai tas, kas kādreiz bijis dzīvs. Domāju, ka neviena dzīva radība ne par kādiem pasaules labumiem nepiekristu apmesties uz dzīvi šā ezera krastos vai, vēl ļaunāk, pašā ezerā. Vairāku desmitu metru rādiusā ap ezeru bija kaila grunts, tālāk sākās mežs. Nelielo priedīšu (tās noteikti nekad nepaaugsies lielākas) skujas bija dzelteni brūnganā krāsā. Izskatījās, ka tās būtu augušas purvā, diemžēl šos prātojumus noliedza sausā smilts, kas gurkstēja mums zem kājām. Kad uzpūta vējš, ezera vilnīši ielāsumojās viskošākajās varavīksnes krāsās. Nu, gluži tādās, kādas rodas, ūdenim pielejot eļļu. Izrādās, ka tādas rodas arī tad, ja eļļu ielej gudrona un sērskābes maisījumā. Maisījumā, kas arī bija šī ezera saturs.