Atšķirības starp "722433" versijām

No Barikadopēdija
(Jauna lapa: {{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Pat aicināja mazgāties }} {{Written by|Uldis Ābelīte}} {{About topic|B...)
 
 
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
3. rindiņa: 3. rindiņa:
 
|Published on=2001/01/20
 
|Published on=2001/01/20
 
|Original title=Pat aicināja mazgāties
 
|Original title=Pat aicināja mazgāties
 +
|Comments=Pierakstījis  A. Abramovičs
 
}}
 
}}
 
{{Written by|Uldis Ābelīte}}
 
{{Written by|Uldis Ābelīte}}
11. rindiņa: 12. rindiņa:
 
{{About person|Andris Ābelīte}}
 
{{About person|Andris Ābelīte}}
 
{{About person|K. Vilsons}}
 
{{About person|K. Vilsons}}
 +
{{About person|A. Abramovičs}}
 
{{About place|Ulbroka}}
 
{{About place|Ulbroka}}
 
{{About place|Rīga}}
 
{{About place|Rīga}}
 
{{About year|1991}}
 
{{About year|1991}}
 +
Par barikādēm es uzzināju, skatoties televīzijas pārraides. Pēc kāda brīža atskanēja telefona zvans. Zvanīja K. Vilsons, kurš vispirms izsauca šoferus. Viņš aicināja braukt pēc pašu vēlēšanās ar smagajām kravas automašīnām uz Rīgu. To vidū bija arī mans brālis Uldis Ābelīte. Pēc pāris dienām pienāca tas brīdis, kad arī man ar savu "K-700" vajadzēja doties uz Rīgu. Dežurēju Ulbrokā, tur es arī satiku savus kolēģus, tie bija šoferi un traktoristi no citiem Latvijas novadiem. Gulējām savos transporta līdzekļos. Izgulēties neiznāca, jo visu laiku bijām nomodā. Diennakti dežurējuši, braucām mājās (tehnika palika turpat, bet mājās mūs atveda ar autobusu), mums pretī devās citi cilvēki, kas mūs aizvietoja. Atkal pēc diennakts mēs devāmies atpakaļ uz Rīgu nomainīt iepriekšējos kolēģus. Pats traģiskākais bija tajā laikā, kad redzējām televizoru ekrānos iebrukumu Iekšlietu ministrijā.
 +
 +
Rīgas iedzīvotāji bija ļoti dāsni un labvēlīgi — deva ēst, dzert un pat aicināja nomazgāties. Ja padomā, kas būtu noticis, ja nebūtu rīkotas barikādes, bet, ja mums uzbruktu, tad es censtos gāzt ar to, kas pirmais pagadītos pie rokas.
 +
 +
 
 +
<p style="text-align: right; ">Pierakstījis &nbsp; '''A.&nbsp;Abramovičs'''</p>

Pašreizējā versija, 2012. gada 3. marts, plkst. 13.12


Pierakstījis A. Abramovičs

Par barikādēm es uzzināju, skatoties televīzijas pārraides. Pēc kāda brīža atskanēja telefona zvans. Zvanīja K. Vilsons, kurš vispirms izsauca šoferus. Viņš aicināja braukt pēc pašu vēlēšanās ar smagajām kravas automašīnām uz Rīgu. To vidū bija arī mans brālis Uldis Ābelīte. Pēc pāris dienām pienāca tas brīdis, kad arī man ar savu "K-700" vajadzēja doties uz Rīgu. Dežurēju Ulbrokā, tur es arī satiku savus kolēģus, tie bija šoferi un traktoristi no citiem Latvijas novadiem. Gulējām savos transporta līdzekļos. Izgulēties neiznāca, jo visu laiku bijām nomodā. Diennakti dežurējuši, braucām mājās (tehnika palika turpat, bet mājās mūs atveda ar autobusu), mums pretī devās citi cilvēki, kas mūs aizvietoja. Atkal pēc diennakts mēs devāmies atpakaļ uz Rīgu nomainīt iepriekšējos kolēģus. Pats traģiskākais bija tajā laikā, kad redzējām televizoru ekrānos iebrukumu Iekšlietu ministrijā.

Rīgas iedzīvotāji bija ļoti dāsni un labvēlīgi — deva ēst, dzert un pat aicināja nomazgāties. Ja padomā, kas būtu noticis, ja nebūtu rīkotas barikādes, bet, ja mums uzbruktu, tad es censtos gāzt ar to, kas pirmais pagadītos pie rokas.

 

Pierakstījis   A. Abramovičs