Šahs PSRS prezidentam

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 9. augusts, plkst. 02.10, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)

Pirmo gājienu izšķirīgajā partijā – būt vai nebūt, manuprāt, izdarījusi Lietuvas Republikas premjerministre Kazimiera Prunskiene 24. septembrī Kremlī, kad viņa M. Gorbačovam skaidri pateica, ka nevar būt runas par nekādu savienības līgumu. Dižvalsts prezidents, PSRS Tautību Padomes priekšsēdētāja R. Nišanova un PSRS Prezidenta padomes locekļa J. Primakova klātbūtnē apsolīja, ka sarunas starp Lietuvu un PSRS tikšot uzsāktas visdrīzākajā laikā, un par to viņš pats parūpēšoties, dodams attiecīgus norādījumus PSRS delegācijas vadītājam N. Rižkovam.

Detaļa: todien, kad notika saruna, Kremlī no N. Rižkova nebija ne vēsts, ap M. Gorbačovu grozījās tikai viņam uzticami ļaudis. Zinātāji spriež, ka Gorbačovs ir atguvies no šoka un pārvalda savienību pēc vecajiem labajiem cariskās Krievijas standartiem, ko, cita starpā, atbalsta daudzas, tomēr ne visas rietumvalstis, arī ASV. Šajā sakarā īss Lietuvas Republikas valdības pastāvīgā pārstāvja Maskavā Eģidija Bičkauska komentārs, kas noklausīts pa tālruni:

– Maskavā šobrīd notiek necerētas lietas. Līdz šim, apspriežot Baltijas jautājumus, nekas tamlīdzīgs nenotika. Skat, PSRS Tautību Padomes priekšsēdētājs Rafiks Nišanovs PSRS AP sesijā pēkšņi ņem vārdu un izsaka prognozi, ka trīs Baltijas valstis droši vien nepiedalīšoties savienības līguma slēgšanā. Labi pazīstu šito vīru, viņš nav tas, kas pēc savas iniciatīvas sāktu gatavot Krieviju un citas republikas samierināties ar domu, ka Baltijas valstis savienības līgumu neparakstīs. Ar Rafika Nišanova muti teiktie vārdi ir tālu uz priekšu apdomāts gājiens.

Bet pēc dažām stundām M. Gorbačovs zvana uz Rīgu (pirms tam divreiz – sestdien un svētdien zvanījis K. Prunskienei uz Viļņu) un aicina uz sarunu Latvijas premjerministru I. Godmani, viņa pirmo vietnieku I. Bišeru un Latvijas pastāvīgo pārstāvi Maskavā J. Peteru. Vai nejaušība? Diezin vai. M. Gorbačovs, manuprāt, lieliski izprot starptautisko situāciju, un esam pārliecinājušies, ka viņš jebkurā gadījumā spēj pieņemt izšķirīgu lēmumu. Šobrīd, šķiet, prezidents ir mums joprojām labvēlīgi noskaņots: pirmdien sarunā ar K. Prunskieni Gorbačovs izteicās, ka pasaule Lietuvu neatbalstīšot, tā esot ieinteresēta PSRS stabilitātē (lasi: atzīst Baltijas okupāciju). Bet tajā pašā dienā ANO Drošības padomes sēdē, kurā piedalījās arī PSRS ārlietu ministrs E. Ševardnadze, Islandes ārlietu ministrs aizstāvēja Baltijas valstu neatkarību. Dienu vēlāk turpat par to iestājās Dānijas pārstāvis, savukārt Parīzē notikušajā starptautiskajā Miera biroja konference un Ģenerālajā Asamblejā tika nolemts, ka bez Baltijas valstu līdzdalības nav iedomājamas ne Parīzes, ne Helsinku-2 konferences. Notika pat konsultācijas ar ANO ģenerālsekretāru Peresu de Kueljaru un Francijas prezidentu Fransuā Miterānu.

Viļņā pirmdien ieradās Norvēģijas, Zviedrijas un Dānijas Sarkanā Krusta biedrības pārstāvji, lai noskaidrotu, kādu palīdzību sniegt uzurpatoru Pelnrušķītei. Nē, Lietuva tik tiešām vairs nav viena. Baltija nav viena. Mēs esam visas civilizētās pasaules daļa, un ar to ir jārēķinās. Visiem. Arī PSRS prezidentam. Manuprāt, viņš to ļoti labi saprot. Un izdarīs atbilstīgus secinājumus. Un nejauši nepakļausies konservatīvajiem spēkiem. Varbūt palīdzēsim viņam? Un – paši sev? Šahs ir. Vai būs arī mats?


Laimonis Radziņš