Ak, ak

No Barikadopēdija
Versija 2020. gada 13. novembris, plkst. 03.11, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

DAINA OLIŅA, žurnāla «Zīlīte» galvenā redaktore: - Nu sveika, Jēruma!

INGA JĒRUMA, žurnāla «Teātra Vēstnesis» galvenā redaktora vietniece: — Vai drīkstu tevi šoreiz tomēr saukt par Dainu Krustiņu, jo tādu es tevi iepazinu...

D.O.: ...1972. gadā, kad sāku strādāt tavā vadībā «PJ» komjaunatnes dzīves nodaļā...

I.J.: ...un kopš tā laika tā ari neesam spējušas viena no otras nekur tālu aiziet...

D.O.: ...un pat šo lappusi «PJ» atmiņu albuma spējam rakstīt tikai un vienīgi duetā...

I.J.: — ...bet tolaik gan funkcionāri nekādi netika skaidrībā, kas īsti tu esi mūsu redaktoram – brūte vai ārlaulības meita...

D.O.: — ...tāpēc uzvārda brālis ar patiesu prieku trekni pārsvītroja manu meitas uzvārdu, ar kuru biju cerējusi parakstīt savus «eposus» vēl arī pēc kāzām. «Bet kāpēc Prēdelei jūs ļaujat parakstīties kā Būmanei?» vāri centos protestēt. «Tāpēc kā viņai nav TĀDS uzvārds...»

I J.: — ...ja nu ir pasaulē cilvēks, kurš mani ir tik daudz regulējis, audzinājis un strostējis, kura dēļ esmu raudājusi un plēsusi matus vairāk nekā par jaunības mīlestībām, tad tas ir Voldemārs Krustiņš...

D.O.: — ...es viņa dēļ viengad pašņaukājos pat 8. marta priekšvakarā, kad visa redakcija posās uz lielu balli. Tās dienas avīzē bija publicēts kārtējais «VĻKJS CK plēnuma lēmums», kuru man bija uzdots pārbaudīt pēc tulkošanas. Avīzē melns uz balta stāvēja rakstīts: «Par spīti VĻKJS CK kritikai, Latvijas komjaunatne...» Kāpēc PAR SPĪTI? Tāpēc ka mūsu tulkotāja labi orientējās valodniecības likumos un zināja, ka «Ņesmotrja na...» tulkojams «Neskatoties uz» ... būtu rusicisms.

I. J: — ...mūsu dienās jau ar šo faktu varētu lepoties...

D. O.: — ...es gan pieņemu, ka tagadējie «PJ» lasītāji varētu vienīgi šausmināties par to, ka esam strādājušas TĀDĀ nodaļā. Pēc tam gan abas tikām sēdējušas vēl citos krēslos. Un — cik pravietiski — tu strādāji arī kultūras, bet es — skolu nodaļā. Taču arī par «komjauniešu laiku» man nav jākaunas, jo, roku uz sirds liekot, varu apgalvot, ka nevienā rakstā netika melojusi vai runājusi pretī savai pārliecībai...

I. J.: — ...jo rakstos, tāpat kā tālaika «PJ» kopumā, nereti bijām opozīcija ar avīzes mūžseno izdevēju — LĻKJS CK...

D. O.: — ...ja kāds mums netic, lai pašķirsta to gadu partijas un valdības sanāksmju atreferējumus. «PJ» allaž tika lamāta...

I. J.: — ...savukārt, tos zēnus, kuri mūsuprāt bija «sakarīgi» tajos gados, šodien pazīst visa republika — Anatolijs Gorbunovs bija komjaunatnes Kirova rajona komitejas pirmais sekretārs, bet Imants Daudišs — Rīgas komjaunlešu līderis.

D. O. — ...tad jau man tikai atliek atzīties, ka reiz valdības volgā joņoju pa Rīgas ielām un pie stūres bija...

I. J.: — ...atceros gan — Vilnis Bresis, LĻKJS CX pirmais sekretārs...

D. O.: — ...kurš mani pēc intervijas «aizrāva» līdz redakcijai...

I. J.: — ...komjaunatnes «cekā» par sekretāru tolaik strādāja Kārlis Līcis, kurš ģērbšanās stila un izkopto manieru dēj tika dēvēts par Velsas princi...

D. O.: — ...un jaunais ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš bija Ļeņina rajona komjauniešu līderis...

I. J.: — ...ak, ak...

D. O.: — ...un to visu šodien atgādinām ne tāpēc, lai lielītos ar savu paziņu loku (jo vairāk tāpēc, ka jau gadiem neesam ar viņiem lāgā vārdu pārmijušas)...

I. J.: — ...bet gan tāpēc, ka no šīs nekam nederīgās organizācija», no lielās masas tomēr lr izveidojušies arī tādi cilvēki, kurus nav kauns pieminēt...

D. O.: — ...tādi cilvēki ir arī «PJ» vēsturē...

I. J.: — ...mani, jaunu un zaļu, redakcijā sagaidīja tādi avīžniecības korifeji kā Margarita Miglāne, Silvija Ūdre, Zaiga Kipere, Maija Kudapa, Ēriks Kehris, Ilgonis Bite, Artūrs Puzuks. Arvīds Balodis... Un gaisā vēl vēdīja atmiņas par tādiem spožiem «pējējiešiem» kā Ēriks Lejietis, Juris Robežnieks un Juris Brežģis...

D. O.: — ...man lenākot redakcijā, savukārt jau stāstīja leģendas par tevis minētajām personībām, toties ar bijību klausījos Vijā Jugānē, Velgā Ernštreitē, Ilmārā Rašmeierā, Ābramā Kļockinā, Ati Jansonā...

I. J.: — ...jo šie cilvēki mums mācīja gan žurnālistikas pamatābeci, gan ētikas normas...

D. O.: — ...un kaut arī šodienas «pējējiešiem» (grūti būs iemācīties sacīt «eljējiešiem») droši vien liekas, ka avīze — tie ir, bija un būs viņi, mēs tomēr gribējām pieminēt šos cilvēkus (gan dzīvos, gan aizsaulē aizgājušos gan vēl tagad žurnālistikā strādājošos, gan no šā aroda šķīrušos), kas dažādos laika posmos būtiski ietekmēja avīzes «seju un garu»...

I. J.: — ...to jau darījis gandrīz katrs redakcijā strādājušais. Ari tu, Krustiņa, man mācīji, ka šķietami formālo komjaunatnes dzīvi var atļauties atspoguļot pavisam netradicionāli un neoficiāli...

D. O.: — ...tas tāpēc, ka man nebija nekādas dzīves pieredzes un es vieglu roku rakstīju tā, kā jutu un redzēju. Kaut kā jau cauri priekšniecībai izmanījām. Starp citu tu mani iemācīji katrā rakstiņā iepīt kādu rindkopu kuru «šefs» noteikti izsvītros. Kamēr viņi to svītros, nepamanīs kādu citu, autoram daudz svarīgāku ķecerību ... , .

I. J.: — ...tā saukto balto sunīti, ko aprakstījis Nāzims Hikmets. Šo sunītī vajag uzmālēt gleznas priekšplāni, lai pieņemšanas komisija, darbu vērtējot, brīnītos kāpēc uzzīmēts sunītis, liktu to aizkrāsot un neattaptu interesēties par gleznas nozīmīgākajiem «trūkumiem»...

D. O.: — ...jāsaprot, ka tolaik reizumis nebija citas izejas kā kārtējo ķecerību papildināt ar kādu citātu no kongresa materiāliem vai dižvīru izteikumiem. Šos «sunīšus», protams, izsvītrot nelika. Labi, ka mūsdienās var iztikt bez «sunīšiem»...

I. J.: — ...es gan tā arī nespēju pierast pie «PJ» vēstures jaunās skaitīšanas sistēmas. Manā uztverē avīzes dzimšanas diena ir un paliek 1944. gada 27. septembris, kad Daugavpilī ar lieliem sarežģījumiem drukāja pirmo numuru, jo Rīgā vēl bija vācieši. Ka tu labi atceries, šo jubileju mēs katru gadu svinējām kādā no ne visai plašās Tēvzemes somu pirtīm.

D. O.: — ...un mēs nekrietni melotu, ja teiktu, ka šī saviesīgā dzīve nebija svarīga «PJ» vēstures sastāvdaļa (to abas no sirds novēlam arī jaunajai «LJ»)...

I. J.: — ...jo atmiņas, kas saistās ar namu Blaumaņa ielā 38/40, ir skumjas un tai paši laiki skaistas. Skumjas tāpēc, ka mēs tur vairs neesam un nekad vairs nebūsim, bet skaistas tāpēc, ka, vēl šobaltdien satiekoties, mums ir tik daudz ko atcerēties...

D. O.: — ...kad sāku strādāt redakcijā, man šī saviesīgā dzīve likās sevišķi nozīmīga, jo šajās reizēs «dižgarus» izjutu kā parastus cilvēkus, bez raksturīgās ceturtā kursa studentes bijības. Un man žēl, ka tolaik redakcijai nepiederēja portatīvie magnetofoni, jo šajās vakara pasēdēšanās bija brīži, kad, piemēram, Ilmārs Rašmeiers sāka skaitīt (laikam taču sacerēt) fantastiskus dzejoļus. Uz līdzenas vietas. Bet... nav jau vairs Ilmāra un arī dzejoļu nav...

I. J.: — ...šodienas kolēģiem talkā nāk videomagnetofoni un «makintoši». Tāpēc cerams, ka viņiem nebūs jāmokās ar «LJ» atmiņu restaurēšanu...

D. O.: — ... ak, ak ...

I. J.: — ... ak, ak ...