Velta Čebotarenoka. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Es pārstāvu vienu no pasaules unikālākajām pilsētām. Šī pilsēta ir dabas izveidotā lente starp upi un jūru, kas, gadiem ejot, ir burzīta, plēsta, raustīta un sacirsta, līdz pārvērtusies par virvi, kas mums — pilsētas iedzīvotājiem — ir apmesta ap kaklu un draud mūs nožņaugt. Tā ir Jūrmala. Mums grib iestāstīt, ka šī virve ir eleganta kaklasaite. Smagākais mezgls šajā virvē ir Slokas celulozes un papīra fabrika. Man ir kauns, ka vēlreiz jārunā par šo mūsu traģēdiju, jo baltā diena nenāk. Es vairs neticu nevienam solījumam, ka pakāpeniski tiks pārtraukta celulozes un papīra ražošana šinī fabrikā. Rūpnīca jāslēdz, jo alternatīvas nav. Jābeidz slepena cilvēku un dabas nogalēšanu. (Aplausi.) Bet, par spīti visam, nav tāda, kam šī pilsēta nepatiktu. Šī mazā zemes strēle nav bezizmēra, taču, ar pilsētas un republikas varas iestāžu ziņu un mūsu neizbēgamības dēļ par tādu to konsekventi cenšas padarīt Vissavienības resori un darbaroku kārie Jūrmalas uzņēmumi. Maskētākais un baigākais posms šajā ķēdē ir pilsētas uzņēmumi un organizāciju kopmītnes. Kopmītņu iemītnieku nebeidzamā aprite garantē to, ka vietējie iedzīvotāji dzīvokļus saņem tikai ekstremālos gadījumos. Ko darīt? Ir viena izeja — jāslēdz pilsēta! Jāpārtrauc nejaušu cilvēku iepludināšana! Šo mezglu varētu atraisīt republikas pilsonības noteikšana. Priekšnosacījums tās iegūšanai varētu būt divdesmit Latvijā nodzīvoti gadi un latviešu valodas zināšana.
Jūrmala stipri atšķiras no citām Latvijas pilsētām. Tajā visasāk izpaužas sociālā nevienlīdzība. Katastrofālā stāvoklī ir pilsētas vietējo iedzīvotāju medicīniskā aprūpe, bet resoru dziedinātavas, nemaz nerunājot par specsanatorijām, apgādātas ar mūsdienīgām iekārtām, medikamentiem, tur netrūkst arī medicīniskā personāla. Lielākā daļa no tām mums ir pieejama tikai līdz žogam vai sargbūdiņai. Tiek atzīts, ka izveidojusies disproporcija starp pilsētas infrastruktūras un dziedinātavu attīstību. Dzīvokļu un sociālo objektu celtniecības tempi, kaut arī palielinās, ir nepietiekami. Tāpēc ir nepieciešams nekavējoši atsavināt visas pilsētā esošās dziedinātavas un pansionātus un nodot tos pilsētas izpildkomitejas pārziņā. (Aplausi.) Sākt varētu, teiksim, ar tā saucamajiem Jūrmalas bēdīgi slavenajiem astoņiem luksiem — nodot tos Afganistānas karā cietušajiem. (Aplausi.) Tikpat negatīva attieksme jūrmalniekiem ir pret vēl neuzcelto PSRS Mašīnbūves ministrijas sanatoriju. Lai sāktu tās celtniecību, pretēji visiem liegumiem tika izvēlēta vieta kāpās un izcirsts milzīgs daudzums priežu. Ja jau reiz šāda būvniecība notiek, tad uzskatām, ka sanatoriju nepieciešams atdot tiem cilvēkiem, par kuriem mūsu sabiedrība līdz šim vismazāk rūpējusies, — spinālajiem slimniekiem. Šādu Jūrmalu smacējošu mezglu ir ļoti daudz.
Godājamie domubiedri! Savas uzstāšanās nobeigumā es nevaru nepateikt par sava darba kolektīva — laikraksta «Jūrmala» — smago rūpi. Sabiedrības demokratizācijas un atklātuma laikā mums — redakcijas daudznacionālajam darba kolektīvam — kategoriski tiek liegta iespēja rīkot konkursu un redaktora vēlēšanas. Kas ir šie liedzēji? Tas ir partijas Jūrmalas pilsētas komitejas birojs, kas žurnālistos nesaskata domubiedrus un galveno atbalstu problēmu risināšanā šajā revolucionārajā laikā. Redakcijas kolektīvs redaktora amatam izvirzīja Daiņa Īvāna kandidatūru. (Aplausi.) Un man ir kauns — dubults kauns, jo es esmu komuniste un redakcijas partijas organizācijas sekretāre —, ka partijas pilsētas birojā tika apšaubīta viņa kā publicista un partijas 19. konferences delegāta piemērotība šim amatam. Tautas frontes Jūrmalas atbalsta grupa apmēram tūkstoš cilvēku sastāvā izteica vienotu atbalstu redakcijai un Dainim Īvānam. Tas vēlreiz pierāda, ka redakcijas izvēle ir pareiza. Lūdzu republikas Kompartijas vadību un tās pirmo sekretāru Jāni Vagri palīdzēt ne tikai mūsu mazajam kolektīvam, bet visai Jūrmalai un atbalstīt Daiņa Īvāna kandidatūru vismaz «Jūrmalas» redaktora amatam. (Aplausi.) Partijas Jūrmalas pilsētas birojam gribu teikt Bernarda Šova sacīto: «Ja valdība uzskata, ka tauta nav attaisnojusi viņas cerības, tad, lai valdība izvēlas sev citu tautu.» (Aplausi, ovācijas.) Un nobeigumā ierosinu Rīgas pils tornī uzvilkt Latvijas nacionālo karogu, lai tas mums dod spēku un ticību arī pēc tam, kad mūsu svētki būs beigušies. (Aplausi.)
