Katrs sākums ir grūts
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
LE FIGARO
Profesionālais žurnālists Deni Legrā ir labējās orientācijas franču laikraksta «Le Figaro» Maskavas biroja vadītājs. Viņš pastāstīja, ka viena no Francijas lielākajām avīzēm publicēs rakstu sēriju par Tautas frontēm Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Kāpēc Deni Legrā domās man šķita vērts ieklausīties? Kā nekā «Le Figaro» ir viena no Francijas un arī Rietumeiropas ietekmīgākajām un informētākajām buržuāzijas avīzēm. Oficiāli tā nav saistīta ne ar vienu no valsts politiskajām partijām. Izdevums kopā ar iknedēļas ilustrētajiem žurnāliem «Figaro-Magazine» un «Madame Figaro» pieder preses magnāta Robēra Ersāna laikrakstu un izdevniecību koncernam. «Le Figaro» tirāža ir 435 000 eksemplāru.
— Mesjē Legrā, kādi ir jūsu pirmie secinājumi tūliņ pēc Tautas frontes kongresa?
— Šis notikums ir apbrīnas cienīgs fenomens, vēl nesen neiedomājams fakts. Es Padomju Savienībā kā žurnālists darbojos arī Brežņeva laikā, stagnācijas ziedu gados, un toreiz nekādi neticēju, ka pēc desmit gadiem vērošu kardinālas pārmaiņas un lielvalsts politisko atmodu.
— «Atmoda» — tieši tā sauc Tautas frontes pirms kongresa vēstnesi…
— Simtprocentīgi piekrītu. Es biju Rīgā pērn, novembra vidū, un lietainā nemīlīgā dienā uz ielām redzēju kārtības sargātāju pūļus, karavīrus. Tagad neredzēju nevienu milicijas patruļu, neizjūtu nospiestības atmosfēru, gluži otrādi — cilvēki noskaņoti uz radošu aktivitāti, uz pašizteikšanos. Neapšaubāmi, tas ir ātrs demokratizācijas piemērs.
— Noteikti ir problēmas, kas jūs, lielas avīzes profesionāli, interesē dziļumā un detaļas…
— Tā ir partijas loma Tautas frontē, jo tajā iesaistījušies komunisti veido 30 procentus no visiem tās dalībniekiem, bet republikā kopumā komunistu īpatsvars ir mazāks.
—… arī attiecības ar varas iestādēm, vai ne?
— Jā, tālākas nākotnes jautājums ir: kā republikas vadība izmantos Tautas frontes akumulēto saprāta un veselīgās domas potenciālu, kā izdosies panākt visu progresīvo spēku kopdarbību. Pirmie jaunās vadības paziņojumi vieš optimismu. Tāpat ir svarīgi, vai Tautas frontei izdosies izvirzīt kandidātus Augstākās Padomes vēlēšanām, partijas prestižs tikai paaugstināsies, ja jaunajā parlamentā ievēlētu komunistus no Tautas frontes pārstāvju vidus. Partijai un tās kodolam ar savu reālu un masu gribai piemītošu rīcību jāpanāk ietekme Tautas frontē, nevis jācer uz ietekmi tikai vārda iedarbīguma pēc.
— Kā vērtējat kongresa starplaikos rīkotās preses konferences?
— Partijas un valdības vadītāju tikšanos ar preses pārstāvjiem — ļoti atzinīgi. Man pat šķiet, ka tas ir labs paraugs arī citām republikām. Bet vairāku preses konferenču rīkošana vēlās nakts stundās mani nesaistīja. Tajās apskatītie jautājumi interesantāki bija jums pašiem nekā mums, vismaz Rietumu žurnālistiem. Maskavieši vai Murmanskas iedzīvotāji arī bija izbrīnā, kad atklāti un nesaudzīgi sāka runāt par Staļina teroru…
Bet pats kongress strādāja gluži tāpat kā norit jebkuras lielas organizācijas forumi Rietumos, visnotaļ demokrātiski, un jāapsveic atklātība tā atspoguļojuma republikā.
— Vai bija vilšanās un sarūgtinājuma brīži?
— Es runāju ar vairākiem kolēģiem no kongresa akreditēto ārzemju žurnālistu korpusa. Mēs gaidījām mazāk formālisma, vairāk organizētības nobalsošanas sarīkošana. Cik zināms, Igaunijā TF kongresā par visiem jautājumiem pārtraukumos tika nobalsots grupās un sēžu zālē apkopots gala iznākums.
«Prze glad Tygodniowy»
Bet, manuprāt, ir daudz iezīmīga, kas apliecina Tautas frontes briedumu. Vai pārbūves laikā radītās iespējas Latvijā tiks vispusīgi izmantotas, rādīs laiks. Pēc Augstākas Padomes vēlēšanām es varētu izteikt detalizētākus secinājumus. Dr. Macejs Hržanovskis Maskavā akreditēts vienlaikus ka triju visai respektablu poļu preses izdevumu — «Kultura», «Literatura» un «Prze glad Tygodniowy» korespondents. Viņš stāsta, ka pēdējā laikā populārākais no šiem nedēļrakstiem laikam gan ir «Przeglad Tygodniowy» («Nedēļas apskats»), kas iznāk vairāk nekā 500 000 eksemplāru lielā metienā. Padomju Latvijas galvaspilsētu Macejs Hržanovskis apciemojis jau piecas reizes.
— Atmosfēra, kas šajās dienās valdīja Rīgā, man lielā mērā atgādināja Polijas 1980. gada notikumu gaisotni. Arī poļi izjuta akūtu nepieciešamību pēc sabiedriskās dzīves demokratizācijas un patiesas tautas pašpārvaldes. Arī pie mums tā bija vēršanās pret koruptiem ierēdņiem, birokrātijas diktātu un negodprātīgiem vadošiem darbiniekiem. Un, tagad, raugoties Latvijas pašreizējās norisēs, gribu brīdināt Tautas fronti neaizrauties ar vārdu plūdiem, tās līderiem neļauties eiforijai un aplausu iemidzinošai iedarbībai. Klausoties runātājus frontes dibināšanas kongresa tribīnē, redzu, ka starp viņiem ir arī demagogi, pašapmierināti viltus patrioti un neīstie «tautas draugi». Tā ir tā pati nelaime, kādu savulaik piedzīvoja arī Tautas Polija.
Bet man patika, pareizāk teikt, bija garā tuva Jāņa Petera uzstāšanās: pragmatiska, līdzsvarota, analītiska un objektīva. Lai Latvijas Tautas frontei būtu vairāk tādu personību!
Redzu, ka gluži tāpat kā Polijā jums sasāpējušas vēstures netaisnības un ilgi noklusētie daudzie traģiskie fakti. Tas ir jādara zināms tautai, un vēsturniekiem. Šī misija, nezināmā un neskaidrā noskaidrošana un izskaidrošana, jāuzņemas līdz galam.
Tautas frontei tālākajā darbībā jāizslēdz ekscesi, nepārdomāti izlēcieni, ko var atļauties pastrādāt atsevišķi cilvēki. Tas ir sevišķi bīstami daudznacionālā republikā, par to varbūtību jādomā.
Kongresa gaita mani kopumā gandarīja ar mierīgu, vienotu noskaņu, bez liekas nostalģijas un provokācijām. Negatīvi sevi raksturoja tikai daži indivīdi. Tas galu galā bija Latvijas Tautas frontes pats sākums.
Nepārspīlēšu sakot, ka Polijā interese par Latvijas Tautas fronti ir liela. Mēs gaidām pārbūves piekritēju forumu Lietuvā. Poļi saista lielas cerības ar šo tautas kustību attīstīšanos Padomju Savienībā. Mēs gribam, lai tās sekmē reformu un demokratizācijas pasākumu ātrāku gaitu, tādējādi stiprinot patiesa sociālisma pozīcijas.
Ar ārzemju korespondentiem
ĀRIS JANSONS
