«Vairoga» «argumenti»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Divu pretēju sabiedriski ekonomisko sistēmu lielāko valstu militārā potenciāla līdzsvars neapšaubāmi ir viens no mūsdienu starptautiskā stāvokļa pamatfaktoriem. Visiem zināms, ka šis līdzsvars pastāv, eksistējot augstam bruņojuma līmenim, ka svarīgākā loma stratēģisko spēku paritātē ir kodolbruņojumam. Un šāda situācija prasa jaunu pieeju starptautisko problēmu risināšanai. Kā ASV un PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās laikā Jūrmalā teica Padomju Armijas ģenerālštāba nodaļas priekšnieks ģenerālpulkvedis Nikolajs Červovs, tas nozīmē, ka mūsdienās nav iespējama kara un miera posmu maiņa lielvalstu attiecībās, ka iespējas ir tikai divas — līdzāspastāvēšana vai iznīcība. Lai pasaule nevirzītos uz šo otro iespēju, Padomju valsts ir nākusi klajā ar daudzām iniciatīvām, kuras vērstas uz bruņošanās sacensības ierobežošanu, apturēšanu un atbruņošanos. Ar Padomju valdības nostāju jautājumā par stratēģiskajiem un kosmiskajiem ieročiem divu valstu sabiedrības pārstāvju tikšanās dalībniekus Jūrmalā iepazīstināja PSRS delegācijas loceklis.
Kādēļ jāaptur bruņošanās sacensība? Protams, tā prasa milzīgus līdzekļus, kavē daudzu ekonomisku un sociālu problēmu atrisināšanu pasaules mērogā, augsts bruņojuma līmenis palielina «nejauša» kodolkara izcelšanās briesmas utt. Taču padomju puses referents norādīja arī uz citu aspektu, proti, tā kā militārā pārsvara gūšanas iespēja ir ilūzija (kā zināms, par spīti pūlēm un līdzekļiem Amerikas Savienotajām Valstīm, NATO blokam nav izdevies un neizdodas panākt militāru pārsvaru pār PSRS un Varšavas līguma valstīm), bet militāro spēku «kāpšana», kaut arī līdzsvarā, arvien augstākā līmenī var tikai novest pie tā, ka minētie spēki vairs nebūs bieds pretējai pusei, ka tie zaudēs savu iegrožojošo, atturošo iedarbību. Pašreiz bruņošanās sacensība ir bīstama arī tāpēc, ka militārais potenciāls var kļūt nesamērojams un pati sacensība neapturama. Kur ir izeja no šis situācijas? Atbildi uz šo jautājumu mūsu valsts pārstāvji devuši daudzreiz — ir jāvienojas uz abpusējas drošības pamata par bruņošanās sacensības iegrožošanu, apturēšanu, kodolieroču likvidēšanu un kosmosa nemilitarizāciju. Konkrētie priekšlikumi tika izteikti arī Jūrmalas tikšanās PSRS puses referātā. Turklāt minētajiem priekšlikumiem ir segums — konkrēti darbi, kuri vērsti uz to, lai radītu labvēlīgus apstākļus vienošanās panākšanai. Svarīgākais no tiem — kodolsprādzienu moratorijs.
Kāda ir Savienoto Valstu puses atbilde uz PSRS priekšlikumiem? Ka zināms, pilnīgi noraidoša vai arī izvairīga vārdos un noraidoša darbos. Sabiedrības pārstāvju tikšanās laikā amerikāņu puses referātu par stratēģiskā un kosmiskā bruņojuma problēmu nolasīja žurnālists, žurnāla «Time» nodaļas vadītājs S. Telbots. (Viņš ir arī grāmatas «Nāvīgie gambīti» autors), uz tikšanās dalībnieku jautājumiem atbildēja vēstnieks M. Palmers. Cik nopietni ir tādi kosmosa militarizācijas «pamatojumi», piemēram, apgalvojums, ka «zvaigžņu karu» plānu likvidēšana esot nepieciešama, lai aizsargātos no kāda «trešās pasaules» avantūristiska režīma mēģinājuma izraisīt lielvalstu sadursmi; ka šiem plāniem ir tikai aizsardzības raksturs. Kā vērtēt pavīdējušo izteikumu: ar ko Amerika aizsargāšoties, ja tā atteikšoties ne tikai no kodolieročiem, bet arī no kosmiska «vairoga»? Šos «stingros» argumentus vēl papildina metaforas «Padomju zemes vairogs» tulkošana: tas esot apliecinājums — PSRS militārpersonu nodomam izvērst visaptverošu pretraķešu aizsardzības sistēmu. Vēstnieks Palmers arī minēja prezidenta Reigana izteikumu, ka Padomju Savienības atteikšanās no kosmiskā bruņojuma — destabilizēšot starptautisko stāvokli.
Diskusijā pavīdēja arī tāds aspekts: amerikāņiem patīkot doma par kosmisko «vairogu», tādēļ arī valdība īstenošot «zvaigžņu karu» plānus. Žurnālista Telbota runā, kuras personiskā viedokļa raksturu viņš akcentēja, tika teikts, ka amerikāņiem esot bijis grūti pierast pie domas par PSRS un ASV stratēģiskā bruņojuma līdzsvaru. Bet «amerikāņus» — tautu — veido dažādas šķiras un sociālās grupas. Acīmredzot pie minētās realitātes joprojām ir grūti pierast aizokeāna valsts valdošo aprindu zināmai daļai, tāpat kā pie mūsdienu militāri politiskās situācijas skaidra un saprātīga vērtējuma.
Un tādēļ jāpiekrīt secinājumam, ko ģenerālpulkvedis N. Červovs izteica diskusijas nobeiguma. Proti, ka ASV savu politiku attiecībās ar PSRS veido, balstoties uz aplamiem pamatiem: Padomju Savienībai ir mazāks ekonomiskais potenciāls aizsardzības spēju garantēšanai nekā Amerikas Savienotajām Valstīm, Savienotās Valstis zinātnes un tehnikas progresa jomā ir gājušas tālāk nekā mūsu zeme, Padomju Savienībai sarunas ir vajadzīgas vairāk nekā aizokeāna lielvalstij. Kas ietekmē šādu domu rašanos? Vai to zināmā mērā neveicina arī pašu Savienoto Valstu valdošo aprindu radītais un izplatītais mīts par Padomju Savienības agresivitāti, kurš tik bieži dzirdams ASV oficiālo pārstāvju runās? Vai tā arī nav tendence ideoloģijai gūt pārsvaru pār politiku?
JĀNIS ĪSLĪCIS
