394343

Juris Šulcs

Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais

Avots: Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais Datums: 08.10.1988 Virsraksts: Juris Šulcs. Runa LTF 1. kongresā Autors: Juris Šulcs Tēmas: Baznīca, reliģija LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF Latvijas Bērnu fonds — darbības pārveidošana Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress Reliģija Nozares: Politika Reliģija, baznīca Organizācijas: Latvijas Tautas fronte (LTF) Mediji: Cilvēki: Vietas: Notikums: Tautas manifestācija «Par tiesisku valsti Latvijā" Mežaparkā LTF I kongress. Par LTF priekšsēdētāju ievēl Daini Īvānu Gads: 1988

Mīļie draugi! Paldies par uzdāvinātajām trim minūtēm. Man kāds cilvēks nesen sacīja: «Līdz šim es biju neticīgs, bet, kad redzu, ka Tautas fronte tomēr ir nodibinājusies, man jākļūst ticīgam.» Pēdējā laikā mūsu tautā sākuši zelt ticības asni. Bet vēl nesen taču likās, ka nav vairs palikusi nekāda sēkla, ka augsne ir nomīdīta, ka drīz mūsu dvēselēs būs tuksnesis. Nu arvien vairāk dominē zaļā krāsa, arvien vairāk parādās asni, katru dienu kāds neticīgais kļūst ticīgāks. Tas ir ļoti pozitīvs process, tas vienīgais var glābt mūsu tautu, tam mēs visi esam liecinieki arī šodien. Bet mēs esam tikai pašā sākumā. Mums vēl būs jāiet tālu un ilgi, lai iegūtu ticību, kas balstīta mūžīgajā un nebeidzamajā Dievā, lai mēs arī paši kļūtu mūžīgi un nebeidzami. Un tāpēc es šodien gribu sacīt — mēs esam kļūdījušies, smagi kļūdījusies, uzskatot, ka ateisms, automātiski pasludināts par visas sabiedrības nostāju, var veidot pilnvērtīgu cilvēku. Ja mums pietiktu drosmes arī šajā jautājumā tā, kā mēs šodien esam drosmīgi daudzos jautājumos, skatīties patiesībai acīs, tad mums būtu jāatzīst, ka ar ateisma filozofiju esam apzaguši paši sevi. Esam piesmējuši savu dvēseli. Mūsu pašu nemiers, mūsu pašu tukšums ir tas, kas brēc pēc ticības, brēc pēc Dieva, un, kamēr mēs neesam to atraduši, nejūtamies pilnvērtīgi. «Pēc sevis Tu mūs esi radījis, ak, Dievs, un mūsu dvēseles neatrod dusu, kamēr tās nedus Tevī,» sacīja Augustīns. Mēs būsim noziedznieki arī pret saviem bērniem, ja nedosim viņiem visu to labo, ko dod kristietība. Mēs būsim līdzdalībnieki noziegumā pret viņu mazajām dvēselēm, ja šodien nepateiksim noteiktu «nē» kara propagandai, kas joprojām četrdesmit trīs gadus pēc kara plūst straumē no ekrāniem un grāmatām. (Aplausi.) Un mēs brīnāmies, ka mūsu bērni aug cietsirdīgi. Es domāju, ka mēs esam noguruši no cietsirdības, ka mēs negribam, lai mūsu bērni ir cietsirdīgi pret veciem cilvēkiem un dzīvniekiem. Kamēr mēs neatteiksimies no visatļautības filozofijas, kas pašos pamatos izriet no tā saucamā zinātniskā ateisma, mūsu attieksmē pret dabu, mūsu savstarpējās attiecībās un ģimenēs, kas taču ir katras tautas lielākais svētums un bagātība, nevaram cerēt izveidot žēlsirdīgu sabiedrību. Dažus vārdus par žēlsirdību tīri praktiskā plānā. Mūsu ģimene — es, sieva, četri bērni —, mēs esam iecerējuši izveidot tā saucamo ģimenes bērnu namu. Tas nozīmē — mēs gribam paņemt savā ģimenē vēl sešus bāreņus, kas kļūtu par brālīšiem un māsiņām mūsu četriem bērniem. (Aplausi.) Paldies. Man ir ļoti vajadzīgs jūsu atbalsts, un, vai zināt, kāpēc? Mēs viņus gribam audzināt kopā ar mūsu bērniem, ļaut viņiem sasildīties ģimenē un — es uzdrošinos arī sacīt — dot viņiem mātes un tēva mīlestību. Bet pagaidām mums nekas neizdodas. Mēs jau vairākus mēnešus nesekmīgi cenšamies kaut ko šajā virzienā izdarīt, bet mūsu rokas ir par īsām, un tāpēc es ceru uz jūsu palīdzību. Lai nopirktu šim nolūkam labu privātmāju kaut kur Liepājas apkārtnē, mums vienkārši nav līdzekļu, savukārt no valsts puses piedāvātās mājas līdz šim ir bijušas tādas, ka tās labāk būtu norakstīt žurkām. Vai tiešām mēs turpināsim tikai vārdos, — man ir bažas: tikai vārdos — atbalstīt šos centienus palīdzēt bērniem, palīdzēt bāreņiem, tikai vārdos atbalstīt tos, kas ir gatavi kaut ko darīt? Mēs — es, mūsu ģimene — mēs esam gatavi darīt, bet vieni paši to nevaram. Mani māc bažas arī par to, ka daudzviet ir iesīkstējusi vecā domāšana — ja ticīgi cilvēki, šajā gadījumā mācītāja ģimene, grib ņemt bāreņus, grib kaut ko ar cilvēkiem darīt, nodarboties, tad tur noteikti kaut kas slēpjas, tad tur ir kāds zemteksts — tad mēs gribam samaitāt bērnus ar savu ideoloģiju —, un to nevar pieļaut! Mēs šur un tur tādu nostāju diemžēl vēl jūtam. Es gribu jautāt — vai kristietība kādu cilvēku ir padarījusi sliktāku? Vai kristietība māca pamest bērnus un nerūpēties par viņiem? Vai kristietība māca paiet garām otram cilvēkam? Lai par to un vēl daudziem citiem jautājumiem katrs varētu pats pārliecināties, mans pēdējais ierosinājums — ļaut apgūt, kā mēs šodien jau daudzreiz dzirdējām, skolās un augstskolās (fakultatīvā kārtā, protams) Bībeles mācību, atvērt visiem bērniem pieejamas brīvprātīgas svētdienas skolas, ļaut baznīcām dibināt bērnu namus, vecu ļaužu pansionātus, palīdzības punktus alkoholiķiem un narkomāniem, kur viņi atgūtu spēku un ticību pilnvērtīgai dzīvei. Tad ikviens, arī vislielākais skeptiķis, varētu praksē pārliecināties par to, vai Baznīca var palīdzēt sabiedrības atjaunotnes procesā, vai Kristus var dot katram cilvēku ticību, cerību, mīlestību. Lai Dievs mūs svēti! (Aplausi.)