Izmaiņas

Joprojām ir atklāts jautājums, cik daudz šādu nostāju veidoja Vitlama vispārējie politiskie uzskati pret zināmām pretkomunistu tautībām (lielākoties tādām, kas nostājās pret ''ALP'') un cik — tādi gadījumi kā Verivas vēlēšanas, kurās Vitlams varēja patiesi noticēt, ka baltiešu opozīcija pret viņu ir tik pamatīga un neatgriezeniska, ka viņam nav ko zaudēt, vienalga kādus soļus viņš spertu. Baltiešu opozīcija pret inkorporēšanas atzīšanu tikai pierādīja to nelokāmo stāju pret ''ALP''.

To, cik maldīgi Vitlams bija uztvēris Baltijas kopienu, pamazām tapa zināms laikā, kad 1975. gada kaislības nedaudz norima. 1977. gadā šā raksta autoram gadījās piedalīties kādās mājas viesībās, kur vairāki pazīstami latviešu sabiedrības locekļi runāja par Vitlama politiku. Visekspansīvākais šajās sarunās bija cilvēks, kurš ilgus gadus bija strādājis kādā no Austrālijas vislielākajām privātajām raktuvju un metāla ražošanas kompānijām, — viņš parastā konservatīvā veidā nolamāja Vitlama politiku un tad retoriski vaicāja, kurš domājošs cilvēks gan jebkad būtu balsojis par Vitlama valdību (pirms inkorporēšanas atzīšanas Vitlams uzvarēja divās vēlēšanās — 1972. un 1974. gadā). Bet retoriskajam jautājumam bija negaidītas sekas: cits pēc cita vairāki klātesošie mierīga pateica, ka viņi bija balsojuši par Vitlamu 1972. vai 1974. gadā. Šī atzīšanās ne tikai pilnīgi šokēja konservatīvo runātāju, bet arī lika domāt, ka Baltijas kopiena, kaut noteikti pārsvarā konservatīvi noskaņota, vairs nebija tik vienpusīga savos politiskajos uzskatos. Daudzi savulaik bija balsojuši par populāro Vitlamu, kurš pēc 23 gadus ilgās Liberāļu partijas valdīšanas Austrālijas politikā ieviesa daudz ko jaunu.