Izmaiņas

<b>Taču atšķirībā no rakstnieku vairākuma (arī inteliģences vispār), kuri spēja būt revolucionāri vienīgi uzplūdos, Vācietis, šķiet, bija dzimis brīvībai. Dzeja un brīvība, dzeja un taisnība, dzeja un patiesība, dzeja un mīlestība — šie lielumi dzejniekā mājoja organiskā veselumā, tie bija viņa dzīvības un esamības veids. Un tikai tāds un vienīgi tāds — brīvības un vētras putns — varēja tik nerimti saukt pēc saules un pavasara. Cauri gadu desmitiem nest cilvēces atdzimšanas lāpu un tās uzturēšanai dedzināt sevi.</b>

<b>Slikts komunists un pirmais dzejnieks?! Šīs skaudrās pretišķības, domājot par Vācieti un viņa laikmetu, mani tirda un vajā. Taču ne jau dzejnieks, bet laikmets hameleonēja. Un nevainosim dzejnieku, ja viņš nenāca uz daudzajām sanāksmēm, kur mēs daudzinājām revolucionāro pagātni, bet piegānījām tagadni, cildinājām dižos vadoņus un vēl dižākos sasniegumus, bet sabiedrība tuvojās pastaram galam. Par Vācieti es nespēju rakstīt kā par vienpatni. Vēl neiespējamāk šķiet lipināt atmiņu mozaīku. Dzejnieks, būdams šķirts no rakstnieku pārspīlētās sabiedriskās rosības, dzīvoja laikmetā intensīvāk nekā jebkurš no mums. Vācietis bija traģiska personība, bet traģiska ne tik daudz indivīda izpratnē — dzejnieka dvēselē plosījās laikmeta kolīzijas. Divu kultūru grandoņā viņš nāca kā pravietis — jaunas kultūras nesējs. Jaundievības sludinātājs.</b>