Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vācietis un viņa laiks (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Vācietis dzima 196… Nē, Vācieša sakarībā gadskaitli nevaru nosaukt. Vai tas bija 1953., 1956. vai kādā citā gadā, to ir neiespējami pateikt. Vecais kalendārs un stundenis te neder. Vācieša sakarībā neder nekas lineārs un viennozīmīgs. Tie neko neizsaka. Te darbojas citi ritmi, citas sakarības.

Dzejnieks dzima laikmetu griežos. Dzima, sabiedrībai atdzimstot. Mēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismu.

Taču nē! Dzejnieks dzima traģiskās peripetijās, kad staļiniskais despotisms atgriezās, ietērpies brežņeviskajā autoritārismā. Kad brīvību, vienlīdzību, taisnību un demokrātiju — šo Hruščova vaļā palaisto džinu — doktrinārs uz ilgiem gadiem iepresēja atpakaļ sabiedrības zemapziņas dzīlēs.

Taču atšķirībā no rakstnieku vairākuma (arī inteliģences vispār), kuri spēja būt revolucionāri vienīgi uzplūdos, Vācietis, šķiet, bija dzimis brīvībai. Dzeja un brīvība, dzeja un taisnība, dzeja un patiesība, dzeja un mīlestība — šie lielumi dzejniekā mājoja organiskā veselumā, tie bija viņa dzīvības un esamības veids. Un tikai tāds un vienīgi tāds — brīvības un vētras putns — varēja tik nerimti saukt pēc saules un pavasara. Cauri gadu desmitiem nest cilvēces atdzimšanas lāpu un tās uzturēšanai dedzināt sevi.

Par Vācieti kā par īpatni, cilvēku, kurš neiekļāvās normās un standartos, varētu pierakstīt grāmatu grāmatas. Kā tas lasītājiem labi zināms, Vācietis bija komunists, taču komunists atbilstoši savai «vērtību svētnīcai». Šķirstu partijas biroja protokolus, gads aiz gada, desmits aiz desmita. Tur visskrupulozāk dokumentēti dzejnieka netikumi. Sapulces apmeklē reti, lektorijus — vēl retāk, biedru naudas maksā šā un tā. Vācietis solās. Taču atkal un atkal… kultūras nama direktora sūdzība par «norautu» dzejas vakaru, rajona vadības ziņojums par trakulībām un nacionālistisku dziesmu dziedāšanām, ja nacionālistiska ir «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai». Un, ja vien es paļautos šai dogmatu un «birku karināšanas» stihijai, bet šīs stihijas vara joprojām ir milzīga, es teiktu: Vācietis bija pagalam slikts komunists.

Slikts komunists un pirmais dzejnieks?! Šīs skaudrās pretišķības, domājot par Vācieti un viņa laikmetu, mani tirda un vajā. Taču ne jau dzejnieks, bet laikmets hameleonēja. Un nevainosim dzejnieku, ja viņš nenāca uz daudzajām sanāksmēm, kur mēs daudzinājām revolucionāro pagātni, bet piegānījām tagadni, cildinājām dižos vadoņus un vēl dižākos sasniegumus, bet sabiedrība tuvojās pastaram galam. Par Vācieti es nespēju rakstīt kā par vienpatni. Vēl neiespējamāk šķiet lipināt atmiņu mozaīku. Dzejnieks, būdams šķirts no rakstnieku pārspīlētās sabiedriskās rosības, dzīvoja laikmetā intensīvāk nekā jebkurš no mums. Vācietis bija traģiska personība, bet traģiska ne tik daudz indivīda izpratnē — dzejnieka dvēselē plosījās laikmeta kolīzijas. Divu kultūru grandoņā viņš nāca kā pravietis — jaunas kultūras nesējs. Jaundievības sludinātājs.

Māra Zālīte vēsturiskajā jūnija Plēnumā teica, ka dzeja savulaik bija «garīgās pretošanās kustība». Tad, lūk, Ojāra vieta ir unikāla tieši šinī radošās inteliģences, inteliģences un TAUTAS GARĪGĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBĀ. Un, ja vien būtu atļauts kaut mazumiņš patētikas, es teiktu: viņš bija kustības karognesējs. Turklāt no sākuma līdz galam. Pat tad, kad latviešu dzejā šī garīgās pretošanās kustība izsīka un noslāpa.

Ar Vācieti tuvākā saskarē nonācu 1965. gadā, kad tiku apstiprināts par LKP CK instruktoru. No sākuma man tika uzticētas kultūrizglītības iestādes, bet ar gada otro pusi kļuvu kurators par Rakstnieku un Kinematogrāfistu savienībām. Situācija bija sarežģīta. Abas savienības gatavojās kongresiem, abas plosīja dziļas iekšējas pretrunas. Asa, gandrīz vai antagonistiska bija divu domāšanas veidu, būtībā divu kultūras koncepciju sadursme, kas kondensējās paaudžu konfliktā.

Taču izšķirošās batālijas. kur polarizējās arī rakstnieku spēki, kur noskaidrojās, «kas kurš ir», notika krietni agrāk, bet it īpaši 1963. gada akcijās pret «jaunajiem kreisajiem». Un grūti pat pateikt, kas vairāk stiprināja «garīgās pretošanās» fronti rakstniecībā — pēcstaļiniskais revolucionārisms vai sešdesmito gadu atpakaļrāpulība. Katrā ziņā Vācieša sešdesmito gadu pirmās puses poēmās («Einšteiniāna», «Partijas piederība», «Tarakāna monologs», «Potjomkina sādža»), kas modelē laikmeta grimases, šie pretestības akcenti ir spēcīgi.

1963. gada 27. un 28. martā Zinātņu akadēmijas augstceltnē notika radošās inteliģences sanāksme, kas bija viens no būtiskiem posmiem kampaņā pret jaunajiem. Minēšu tikai dažas rindas no A. Vosa runas, kas labi raksturo jauno rakstnieku oficiālo traktējumu. «Taču pēdējā laikā zināmā republikas radošās jaunatnes daļā izplatījusies pagrimušās Rietumu kultūras demoralizējošā ietekme. (..) Kļūdas savā daiļradē pieļāvis arī viens no talantīgākajiem latviešu padomju liriķu jaunās paaudzes pārstāvjiem — Ojārs Vācietis. Daži viņa pēdējā laika darbi, piemēram. «Tarakāna monologs», ir neskaidri idejas un formas ziņā.»1 Sanāksmē tika kritizēta arī poēma «Einšteiniāna».

Kopš šiem notikumiem ir pagājuši divdesmit pieci gadi. Šķirstot tā laika dokumentus un protokolus, manī īpašas emocijas vairs neizraisa oficiālo ideologu dogmati. Es tos varu gluži loģiski saprast: režīms bija autoritārs, domāšana — vecā staļiniskā. Lai koncentrētas varas apstākļos noturētu pavalstniekus — it īpaši radošos — paklausībā, bez bardzības neiztiksi. Taču man joprojām ir mīkla rakstnieku pašu agresivitāte pret jaunajiem. Un galvenokārt pret trauksminiekiem, pret Vācieti. Kolēģi uzbruka nikni, pātagoja vēl nežēlīgāk nekā profesionālie doktrināri. Lūk, daži fragmentiņi no rakstnieku atklātās partijas sapulces, kas notika dažas dienas pēc minētās sanāksmes.

K. Krauliņš: «… pašreizējā situācijā jāsit nelāgais, lai to izravētu.»

B. Saulītis: «Šī veida dzejnieki un to aizstāvji ir diezgan nekautrīga tauta. Kad «Einšteiniāna» bija uzrakstīta, «Padomju Jaunatnē» pēc nedēļas bija slavinājums.»

I. Muižnieks: «Ojārs Vācietis — talants liels — veltī dzejoli Ņeizvestnijam. Galvenā vaina tiklab jaunajiem dzejniekiem, kā arī prozaiķiem ir tā, ka viņiem nav noteikta izveidota pasaules uzskata. Viņi nemācās marksismu-ļeņinismu...»

V. Lukss: «Te ir jārunā par nelielu grupu, kas pieķeras saviem Maskavas dieviņiem. Visā šajā grupā ir jau zināms filozofisks nopamatojums. (..) «Einšteiniānā» Vācieša nodomi bijuši vislabākie. Bet uzrakstīts pavirši, tur ļoti daudz neskaidrību.»

Ā. Talcis: «Nav klāt to, par ko runā. Jauno maz. Vajadzēs piespiest, lai nāk savu kolektīvu priekšā. (..) Mēs esam pārāk liberāli, ka uzņemam tādus cilvēkus…»

A. Grigulis: «Tagad jauno vidū liels apmulsums, un to sekmē arī O. Vācieša un V. Belševicas neskaidrie dzejoļi. Kāpēc šodien sapulcē nav grupa cilvēku? Viņi streiko, apzinīgi nenāk. Sak, redzēs, kas notiks, kad mēs vairs nerakstīsim, ko tad liksiet savos žurnālos? Žurnāli tikai iegūs. Jo mazāk būs šo «talantīgo» dzejnieku, kas var iet līdz valsts nodevībai, jo stiprāki mēs būsim.»2

Ieklausoties «kolēģu» neiecietīgajos, bezapelāciju, pat agresīvajos spriedumos, nudien, liekas — redz, kā praviešus ešafotē. Kāpēc dvēseles inženieris bija kļuvis tik saērcināts? Robusts. Nikns. Kāpēc savējais sita savējo? Domāju, ka aiz lielajām idejām visbiežāk slēpās gluži pragmatiska konkurences cīņa par vietu literatūrā. Par stāvokli sabiedrībā. Ojārs Vācietis un citi trauksminieki — tā bija talantīga jaunā paaudze. Brīva no dogmām un aizspriedumiem. Viņi rakstīja atraisītāk, skarbāk un talantīgāk. Viņu popularitāte auga augumā. Vecie rakstnieki, kuri daudzajās «smadzeņu skalošanas» kampaņās bija pieslīpējušies doktrīnām, nespēja izturēt konkurenci. Tā vien šķita, ka Pegazs latviešu rakstniekiem izšķērdīgi bija dāļājis «ego», skaudību un nenovīdīgu sāncensību, bet aizmirsis šūpulī ielikt cieņu pret talantu un jaunradi. Un tā rau, ticīgie un pareizie ņēmās pātagot nomaldījušās avis. Ojāram tika pirmajam un visvairāk, jo viņš bija «nomaldu» centrā.

Taču visā pilnībā tik viennozīmīga šī problēma nav. Polarizēšanās primārie cēloņi slēpās politiskajā sistēmā. Direktīva mākslas pakļaušana vienvirziena monoideoloģijai, neiecietība un agresivitāte pret citādi domājošo, mazpazīstamo un neizprotamo — tieši tas deformēja literāro procesu, sagandēja radošo atmosfēru. Šķēla rakstniekus, vairoja antagonismu. Man šķiet, ka paaudžu problēmu radīja toreizējā «pātagas un pīrāga» taktika — jaunos kaustīja, bet vecos cēla godā.

Saka, ka autoritārisms esot iznīcinājis personību. Nē, — tik vienkārši tas vis nebija. Autoritārā birokrātija radīja autoritāru personību — savas ideoloģijas interpretu — ikvienā mikrostruktūrā. Arī rakstniecībā. Vēl vairāk. Monoideoloģijas produkts ir konformiskā rakstniecība. Neostaļinisma apstākļos dogmatiķis, doktrinārs, autoritārais rakstnieks, tiklab arī viduvējība un konformists vienotā frontē eksekutēja tieši «trauksminiekus», radikālāk noskaņotos rakstniekus, bet jo sevišķi — Vācieti. Īsāk – tautas pravietiskos spēkus.

Taču sešdesmito gadu vidū, bet it īpaši rakstnieku piektā kongresa priekšvakarā situācija krasi mainījās. Daļa vecākās paaudzes rakstnieku, kuri nepārtraukti tika izmantoti kampaņās pret «ķeceriem», bija sevi sakompromitējuši un zaudējuši autoritāti radošajā inteliģencē. Toties jaunie, kas literatūrā ienāca pēc PSKP XX kongresa, tagad bija kļuvuši par latviešu rakstniecības vadošo spēku. Vēl vairāk — par nozīmīgu garīgo faktoru inteliģencē un tautā. O. Vācietis, I. Ziedonis, R. Ezera, G. Priede, Ē. Vilks, V. Belševica, I. Auziņš, V. Lāms, A. Skalbe — es varētu saukt vārdā vēl un vēl — tie bija talantīgi, aktīvi rakstoši, tautā iemīlēti un populāri rakstnieki. Literatūras procesu virzošs un dinamizējošs spēks. Jauna strāva latviešu kultūrā.

Būtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Nē, tā tas nebija. Tanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un pretestība pret komandēšanu, pret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, pret mākslas vulgāru politizēšanu. Pret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», kas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Domāju, ka tieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», tā lielu daļu rakstniecības vispār. Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu.

1 LM, 1963. g. 30. martā.

2 LKP CK Partijas vēstures arhīvs, 7263, On-1, D-16, d15-18,

Jānis Škapars