Izmaiņas

'''SALIDZINOT''' partijas Rīgas pilsētas komitejas un rajonu komiteju struktūru un funkcijas, atklājas to adekvātums. Tikai pilsētas komitejā ir plašāka kanceleja, lielāks darbinieku aparāts, kura uzturēšana «apēd» lielas partijas biedru naudas summas. Ņemot vērā arī to, ka agrākās saimnieciskās noda|as zaudējušas savu funkcionālo Jēgujēgu, palicis galvenokārt ideoloģiski politiskais darbs, dublēšanās ar rajonu komitejām kļūst vēl Izteiktākaizteiktāka. Tāpēc Mākslas akadēmijas komunisti pievienojās Jau jau citu agrāk Izteiktajam izteiktajam racionālajam priekšlikumam — likvidēt šo lieko starpformu — pilsētas komiteju, īpaši ņemot vērā tās aizvien Izteiktāku Ideoloģiski izteiktāku ideoloģiski konservatīvo, destruktīvo darbības tendenci. Būtībā šķeltnieclsko šķeltniecisko darbību, kura lr ir pretrunā ar kādreiz šīs celtnes fasādē lasāmo: IN CONCORDIA . . . Vienprātībā ...

Tā Jo jo spilgti izpaudusies un atklājas topogrāfiski tuvo objektu — Mākslas akadēmijas Komunāru bulvāri bulvārī 13 (arhitekts V. Bokslafs. 1902— 1904, celta vācu komercskolas vajadzībām) un Valdemāra lelas 3. nama attiecībās. Pēckara gades gados ārēji reprezentablajā kvazlgottskajā kvazigotiskajā ēkā. , kas tika nodota Mākslas akadēmijas vajadzībām, puslīdz normāli varēja Izvietoties izvietoties toreiz pastāvošās četras nodaļas. Taču galīgi nenormāli darba apstākļi Izveidojāsizveidojās, kad akadēmija Izauga izauga līdz deviņām nodaļām ar neklātieni un vakara kursiem. Ārkārtēja saspiestība, nepieciešamo specializēto kabinetu, darbnīcu un katedru telpu trūkums. Studentu kopmītne bez siltuma un citām ērtībām, galējā avārijas stāvoklī. Ticis izstrādāts akadēmijas piebūves, ari arī (ar Konservatoriju kopīgas) kopmītnes projekts. Bijuši priekšlikumi par J. Rozentāla skolas, kas atrodas ar akadēmiju zem viena Jumtajumta, pārvietošanu. Tāpat par iespējām piešķirt telpas tuvumā likvidētajās iestādēs.

Divi iepriekšējie rektori, pārejot no šā trūcīgā Komunāru lelas ielas nama uz Valdemāra (toreiz vēl GorkljaGorkija) lelas ielas nama plašajiem, ērtajiem apartamentiem, zaudēja bezgaldaudz laika, nervu un cilvēciskās pašcieņas. Taču ne partijā (sākumā CX. CK, tad pilsētas komitejā), ne padomju Izpildvarā izpildvarā neatrada dzirdīgas ausis, atbalstu. Visi labie projekti noslīka birokrātiskās atrunās, bet miglaini solītajās atbrīvotajās telpās tika Izvietotas izvietotas ar kultūru nesaistītas lestādes, lai sagādātu siltas vietas rezerves virsniekiem, kā arī lai turpinātu pārvietot papīrus no viena plaukta citā.

Domāju, ka ikviena — ka kā saimnieciskā, tā ideoloģiskā — vadītāja darbības paliekamības un nozīmīguma kritērijs ir ieguldījums kultūras attīstībā. Taču Rīgā darīts galvenokārt tā. , lai līdz galējai nolletojamlbal nolietojamībai ekspluatētu kritizētajās pagātnes lekārtās — cariskajā Krievijā un Latvijas Republikā — uzceltos kultūras objektus un negādātu par Jauniemjauniem. Pat par tautas līdzekļiem uzceltais Latviešu biedrības nams Joprojām joprojām nav atdots ne tautai, ne biedrībai, kas atjaunojusi savu darbību.

Visā civilizētajā pasaulē lielo uzņēmumu peļņas daļa tiek Izmantota izmantota attiecīgā reģiona, pilsētas Infrastruktūraiinfrastruktūrai, kultūrai. Tā tas bija ari tajā «mazajā republikā, kas vienprātībā plauka». Latvijas Republikas pēdējos desmit gados tika uzcelti daudzi izcili kultūrobjektl un pieminekļi, bez kuriem nav iedomājama ari šodienas Rīga un Latvija.

Rīgā lr ir daudz lielu Vissavienības uzņēmumu. lenākumi (ari valūta) aizplūst uz Maskavu, bet šo objektu, kas degradē Rīgas ekoloģiju un kuru strādnieki izmanto pilsētas Infrastruktūru infrastruktūru un kultūrvidi, būtība neko neiegulda kultūras attīstībā. Nevaru atcerēties, kad Rīgas vadītāji būtu aktīvi lestājušies pret šo neatbilstību, cēluši trauksmi centra augstākajās iestādēs, centušies ko grozīt.

Jācer, ka jaunievēlētā Rīgas pilsētas padome darbosies tā. , lai šo situāciju radikāli mainītu Rīgai par labu. Un spiestu izpildkomiteju šo prasību respektēt, grozīt savu līdzšinējo politiku. Tāpat Jācerjācer, ka atklātībai regulāri tiks sniegta aplēse par to. , kā tiek Izlietots izlietots pilsētas budžets.

Tad varbūt varētu «apgāzt» tīri empīriski acīmredzamo, ka budžets līdz šim galvenokārt izmantots, lai vēsturisko Rīgu «apjoztu ar» dzīvojamo namu rajoniem, piepildot tos ar bijušo, bet tagad iztukšoto Pleskavas, Smojenskas. Kaļlņinas Smoļenskas, Kaļiņinas un citu apgabalu sādžu ledzīvotājiem. Šā stratēģiskā uzdevuma īstenošanas drudzi tikušas aizmirstas rūpes par kulturālu infrastruktūru šajos rajonos. Sak. , vienkāršie, ne no laukiem nākušie cilvēki gan jau iztiks tāpat. Ka tik nometināti, ka tik Jumts jumts virs galvas. Nu, bet latvieši, vietējie? Ak, ko nul nu! Pēc pēdē-; Jās tautskaltespēdējās tautskaites, viņu Rīgā taču vairs palicis tikai 35,6 procenti. Lai iztiek vien ar to, kas saglabājies pilsētas centrā.

Domāju, ka mana parūgtā ironija nav tāla no patiesības. To apstiprina arī Interfrontes dzejdara Fēliksa Kaca panti, publicēti avīzē «Jedlnstvo»«Jedinstvo».

Raksta patoss sakrīt ar maniem priekšstatiem par to Jauno jauno Rīgas mēru, kas pirms dažiem gadiem nāca uz Rakstnieku savienību un ar lielu iekšēju pārliecību, loģiku un entuziasmu stāstīja par saviem nodomiem un plāniem Rīgas pllnveidēpilnveidē. Minētajā rakstā izvērsti stāstīts, cik Rīgas mērs strādīgs, enerģisks, kādi panākumi gūti viņa laikā pilsētas celtņu remontēšanā, cilvēku pārvietošanā no komunālajiem dzīvokļiem, vairāku veikalu lerīkošanāierīkošanā, rūpēs par attīrīšanas ierīču būvi utt. To visu uzskaitot, ne vienreiz vien akcentēts, ka panākumi būtu vēl dižāki, |a ja tagadējais mērs no iepriekšējiem nebūtu saņēmis pilsētu tik nolaistā stāvokli.

Mur nekada '''NAV''' nekāda pamata II dV visu lepriekšminēto apstrīdēt. Tikai ar vienu piebildi. Gan vecie, gan tagadējie minētā nama (Valdemāra lelā 3) saimnieki bez īpašas atšķirības sekmējuši skaistās Rīgas — šis kādreiz par Ziemeļu Parīzi dēvētās kulturālās, dzīvespriecīgās pilsētas — pārvēršanu par rūpniecisku konglomerātu, aizvien Jaunu jaunu iebraucēju Izmitināšanas izmitināšanas koloniju, pilsētu ar lejupslīdošu vispārējo kultūru, pieaugošu ekoloģisko krīzi un noziedzību. Tāpēc rakstā pieminētie sasniegumi ne tuvu nav samērojami ar radīto situāciju, principiāli neuzlabo Rīgas sociālo un kultūras stāvokli. Zināms, ka pēdējos gados iedzīvotāju skaita pieaugums ar iebraucējiem no citiem reģioniem Latvijā sasniedz 80 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita pieauguma. Nekas tamlīdzīgs nav noticis nevienā citā republikā. Tieši Rīga bijusi (un lrir) galvenā ceļotāju ♦uzsūcēja»«uzsūcēja». Tieši no Valdemāra lelas nama, kas' solidarizējas ar interfronti, visvairāk atskan neapmierinātība par zināmo MP lēmumu 46, kas lerobežo ierobežo migrāciju. Dažādiem ceļiem (maksājot paredzēto «sāpju naudu», demobilizējoties no armijas, ar fiktīvu laulību palīdzību utt.) iedzīvotāju skaits Rīgā vairojas «mehāniskā» ceļā.

Vai tad bez visa pārējā ari arī šajā namā nebūtu vairāk Jādomā jādomā par migrācijas veicināšanas morālajām sekām? Nesen mūsu republikas pārstāvji VFR bundestāgā dzirdēja vārdus, kas pilnībā attiecināmi arī uz Rīgu: '''«Cilvēks nav prece, lieta. Viņu nevar pārvietot, kurp mums Izdevīgiizdevīgi. Ir Jānodrošina jānodrošina darbs un labi dzīves apstākļi vienā vietā, jo migrācija grauj cilvēku psiholoģiju, sarauj viņa saiknes ar dzimto vietu, padara viņu par nepiesaistītu klejonl.»klejoni»'''

Tieši šajā skatījumā galvaspilsētas vadītāju pozīcija radījusi kritisku attieksmi sabiedrībā. Dzīvokļus iegūst dažādās priekšrocību rindās stāvošie, bet 76,6 tūkstoši rīdzinieku ģimeņu (1988. gada dati) Ilgus ilgus gadus spiesti «mitināties» bezcerīgajā rindā. Dzīvokļos iekārtojas nesen demobilizētie virsnieki, bet 45 gadus pēc kara ap 3000 Tēvijas kara veterānu stāv dzīvokļu rindā. Pilsētā konstatēti ap 30 tūkstošiem cilvēku, kas dzīvo bez pierakstīšanās, saņemot cukura un ziepju talonus. Un kur nu vēl iebraucēju pūļi — veikalu ķemmētāji...

Rīgas mēra stāvoklis lr paradoksāls (un grūts) tai ziņā, ka lr gandrīz utopiski panākt kaut cik jūtamu progresu situācijā, kuras veidošanos pilsētā arī viņš (vienalga, aktīvi vai pasīvi) lr ir veicinājis.

Izveidojusies tacu taču kliedzoša neatbilstība starp Rīgā (un dažās citās pilsētās) iepludināto iedzīvotāju masu un topoloģlskajiem parametriem, kas pilsētā izveidojušies vēsturiski, kā ari transporta iespējām, sociālo objektu struktūru. Tas rada starp pamatiedzīvotājiem un iebraucējiem* ārkārtīgi smagu, nehumānu sociālo un kultūras situāciju.

Par kādu gan sadzīvisko estētiku un kultūru var runāt, Ja ja pilsētā, samērojot ar iedzīvotāju skaitu, lr ir tikai puse no nepieciešamo veikalu skaita, trūkst daudzu citu normālai dzīvei nepieciešamu objektu.

Pie daudzām satiksmes līdzekļu pieturām uz trotuāriem, aizsprostojot gājējiem ceļu. , drūzmējas ļaužu pūļi, bet nokļūšana Juglā un Imantā maksimumstundā lr īstas Tantala ciešanas. Un, Ja ja tas Jādara jādara katru dienu — tas tās vēršas bezcerīgās Sīzlfa Sīzifa mokās .. .

Uz bērnudārziem rindā ir ap 20 tūkstošu vietu pieteikumu. No 40 kinoteātriem, kas Rīgā bija 1940. gadā. tagad ir tikai puse, kaut ari ledzīvotāju iedzīvotāju skaits pieaudzis vairāk nekā dubulti. Šādus, tagadējai Rīgai nelabvēlīgus salīdzinājumus var minēt vēl un vēl.

Daži nopietni darījumu cilvēki no Rietumiem, Rīgā ieraudzījuši šo zemo vides un sadzīves kultūras līmeni, pat vēl rūpnīcās neiegrlezušiesneiegriezušies, secina: «Nē, šādā Ikdienas ikdienas kultūras stāvoklī dzīvojot, nevar būt arī augsts ražošanas līmenis. Diez vai kas kopīgs mums var sanākt...»

Tpašl Īpaši šogad — pirmajos oficiāli svinamajos Ziemassvētkos — izjutām Rīgas Ikdienišķā ikdienišķā pelēcīguma un nolalstlbas nolalstības nepievilcīgos vaibstus. Nemaz Jau jau nerunājot par lespējamo dažādos izdevumos plašo tradīciju aprakstu Iste nošanu īstenošanu — ko ēst un dzert Ziemassvētkos. Veikalos nebija ne tikai svētku šampanieša, bet arī vienkārši pārtikas produkti un latviešiem šajā godareizē tradicionālais alus. Un daudziem bija Jāiztiek jāiztiek ar televīzijā skatīto spožumu un bagātību, kādā citās zemēs sagaida Ziemassvētkus.

'''INTERFRONTE ''' savā avīzē un mītiņos akcentētā veidā izteikusi savu lielo uzticību Rīgas vadītājiem. Un otrādi. Tādējādi konservatīvie spēki atšķirībā no progresīvajiem ir konsolidējušies. Bet. Ja , ja Rīgas vadītāji solidarizējas ar to politiskās domāšanas un kultūras līmeni, kas atklājas avīzē «Jedinstvo» un kaut vai pēdējā Interfrontes manifestācijā, tad tai visai mazas cerības konsolidēties ar Latvijas tautu.

leskatīsimies Ieskatīsimies tikai pēdējos «Jedinstvo» numuros. Negatīva, līdz ar to nepatiesa attieksme pret Latvlajs Latvijas Republikas būtību un sasniegumiem. Jūsma par 26. augusta paziņojumu, kas pat Maskavā centrā atzīts par neobjektīvu un destruktīvu. Feļetoniskl ņirdzīga attieksme pret tautām svēto un vienojošo Baltijas ceļu. 2ēlabas Žēlabas par to. ka literatūrā, mākslā, kultūrā, fundamentālajās zinātnēs Latvijā pārāk daudz nacionālo kadru (lasi — latviešu). No šejienes secinājumi pār slkburžuāzlsko sīkburžuāzisko stihiju, kas tagad nomācot «patieso šķlrlskumu»šķiriskumu». Re, kā! Inteliģences veidošanā vajagot levērot ievērot «proporciju principu»! It kā Inteliģenci inteliģenci varētu veidot ar kadru daļas vadītāja pavēli. Un turpat tiek «pievesta» statistika lt it kā par labu minētajam argumentam — Rīgā latviešu valodā mācās 33,2 procenti skolēnu, bet krievu — 66.8 procenti. Secinājums — krieviski runājošiem tiekot nodarīta pārestība «inteliģences proporciju» ziņā. Interfronte lr ir negatīvi noskaņota pret Nacionālo kultūras biedrību darbību. Krieviskā šovinisma un egoistiskās birokrātijas kritika (A. 2danoka Ždanoka rakstā «RB») tiek tulkota kā krievu nācijas kopumā apvainošana. Republikā pieņemtā valodu likuma kritika un pat noraidīšana. Odiozle Fēliksa Kaca panti, utt.

Tāda lr ir interfrontes loģika, kultūras ambīcijas un līmenis. Un, Ja ja ar šo «programmu» un šo līmeni solidarizējas pilsētas ideoloģiskā vadība, tad var droši sacīt, ka ar tādu «bagāžu» sevišķi redzami panākumi ideoloģiskajā darbā mūsdienās gan nav paredzami. Acīmredzot vienīgā cerība pastāv domā, ka pārbūve tiks apturēta.

Visai paradoksālā veidā Interfronte izmanto demokrātijas un atklātuma iespējas, lai paustu «idejas», kādas Latvijā ari arī zināmi «spēki» pauda pēc 1959. gada plēnuma un kādas brīvi varēja sludināt visizteiktākās stagnācijas gados. Saprotu, ka lielākajai dajal pilsētas mēroga darbinieku lielās aizņemtības un politiskās aktivitātes dē} dēļ nav laika apmeklēt tēlotājas mākslas izstādes. Tāpēc pastāstīšu, ka Izstādē izstādē «Rudens 89» vienā no zālēm gluži tuvu bija eksponēti divi darbi — Viktora Karnanhova glezna «Mēslaine» un Evi Upenieces skulptūra «Nevienam es Rīgu nedošu». Pirmajā attēlotais asociējas ar Rīgai draudošo nelaimi un dažām tās izpausmēm šodien. Otrais atgādina un mākslinieciski pārliecinoši izteic ralnisko rainisko Spīdolas domu: «Nevienam es Rīgu nedodu. / Tik tiem. kas cēla tās stiprumu. / Kas viņu lielu un staltu dara».

Ārkārtīgi nozīmīgi un aktuāli vārdi. Tā lr Rīgas, kuru mēs visi mīlam (kaut arī nolaistu un nabadzīgu), atjaunotnes programma. Domājot par to. , atšķirībā no dažiem citiem bezcerīgā kritikā iesllgušajiem ieslīgušajiem manī tomēr lr Intuitīva intuitīva ticība Rīgas mēra (vienalga, tagadējā vai cita) praktiskajam saprātam. Tam, ka viņš savu saprātu un enerģiju arī visa iepriekšminētā radītajos apstākļos ziedos tam, lai apturētu galvaspilsētu degradējošo stihiju, ka viņš tiešām pavērsīsles pavērsīsies pret īstajām Rīgas vajadzībām, respektēs sociālā taisnīguma principus, daudz vairāk rūpēsies par kultūras glābšanu un tālākgaltu tālākgaitu un ciešā konstruktīvā kopdarbībā ar Jaunievēlēto jaunievēlēto deputātu korpusu '''«cels Rīgas stiprumu»'''.

Un vēl — mani pavīd cerība, ka viņi visi kopā atjaunos kādreizējo klasisko, lielisko uzrakstu virs nama Valdemāra lelā 3 — IN CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT, kā atjaunojam senos toponīmus. , vēsturiskos ielu nosaukumus, citas vērtības. Cerība, ka notiks brīnišķīga pārvērtība paša šā nama darbības saturā un ka tā drūmajai, ārdošajai lomai Latvijas Jaunākajā jaunākajā vēsturē tiks pārvilkts krusts. Slm Šim procesam Jākļūst jākļūst par laikmeta progresīvo Idejuideju, tautas gribas, kultūras paudēju. , Rīgas, visas Latvijas uzplaukuma virzītāju un simbolu.