Izmaiņas

Viens no lepnākajiem namiem Rīgas centrā atrodas K. Valdemāra ielā 2. Sl jaunklaslclsma Šī jaunklasicisma ēka (arh. A. VlpeVipe) uzcelta 1913. gadā. Tas bija laiks, kad cēla intensīvi, ātri un kvalitatīvi. Nams atgādina reprezentablu cietoksni. Varbūt ne tik daudz arhitektoniskā veidola. veidolā, cik savu «lekšējo» «iekšējo» funkciju dēļ. , kas tam bijis Jāveic jāveic visus pēckara gadus, saglabājot apbrīnojamu, konsekventu principu pēctecību un pārmantojamību. Ilgus gadus te atradās Arvīda Janovlča Janoviča un Augusta Eduardovlča Eduardoviča komandpunkts, ar Konstitūcijas 6. punktu nodrošināts valdības štābs, kurā tika Izperināts izperināts un īstenots traģiski drūmais 1959. gada plēnums, kas Latvijā krietni agrāk nekā citur ievadīja ilgos stagnācijas gadus. levadīja Ievadīja to praksi, kuras gaitā tika Izkropļotas izkropļotas visas saprātīgās dzīves struktūras un pati latviešu tauta savā mūžsenajā esamības telpā tika nospiesta līdz minoritātes robežai, bet tās valoda Izspiesta izspiesta no daudzām sfērām.

Visapkārt virmoja dzīve, mainījās priekšstati par pagātni un tagadni, par patiesībām un vērtībām. Tikai šajā namā tikpat kā nekas nemal nījāsnemainījās. Pēc viņiem — augšminētajiem — nāca viri ar citu varas statusu un citiem amata nosaukumiem. , taču, runājot Ņinas Andrejevas vārdiem, viņi, izņemot kādu gaišu personību, kas tagad strādā citur, negribēja atkāpties no principiem un šajās sienās iedibinātās kārtības. Tie bija Pilsētas Mēri un Galvenie Ideologi. So amatu tagadējie reprezentanti, būdami Jau jau deputāti, savus stingros principus apliecināja ari arī Tautas deputātu ctrajā kongresā. Viņi bija to nedaudzo Latvijas pārstāvju vidū, kas balsoja pret Konstitūcijas 6. panta pārmaiņu apspriešanu. Balsoja par īpaša konstitucionālās uzraudzības institūta (komitejas) izveidi, acīmredzot cerībā «uzlikt Juridisku juridisku uzpurni» (A. Plotnieks) ari arī Latvijas suverenitātes izpausmēm. Viņi balsoja arī par apakšpulkveža (nu Jau jau pulkveža) V. Alkšņa ierosinājumu, kas būtībā dod tiesības Jebkuram jebkuram pasaules klejonlmklejonim, pat cilvēkam ar tūmšu tumšu pagātni, vēlēt un tikt levēlētam ievēlētam par deputātu. Pēc visa spriežot, viņi balsotu, teiksim, ari arī par krievu valodas vēršanu par visu republiku (ari arī Latvijas) valsts valodu, ko pat cariskajā Krievijā neuzdrošL nājās neuzdrošinājās darīt.

Tādējādi tiek apliecināta «uzticība principiem», mantotiem no pagātnes, — Jo jo stiprāks unltārlsms unitārisms un Jo jo mazākas republikas, tas pamatnācijas, tiesības, Jo jo labāk. Jo vairāk cerību vismaz nākamajā — Zirga gadā — noturēties tik vilinošās varas sedlos, bet varbūt pat pacelties augstāk. Kas par to. , ka 6. pantu grūti savienot ar no jauna pasludināto lozungu «Visu varu padomēm!».

'''PIRMS ''' gada interfronte Interfronte vēl rotaļājās ap perestrolkas Jēdzienuperestroikas jēdzienu, bet tagad no tā lr ir atkāpusies un lieto destruktīvus Jēdzienusjēdzienus, būtībā vērstus pret pārbūves procesiem un spēkiem. Tie, kas balsoja par republiku suverenitāti lerobežojošiem ierobežojošiem priekšlikumiem, ari arī pret Latviju Izturas izturas nevis kā pret suverēnu republiku, valsti (kā tā nodēvēta ari arī Brežņeva laika Konstitūcijā), bet kā pret Impērijas impērijas provinci. Latvijas lietas vajadzētu Izlemt izlemt pašā Latvijā. Katra suverēna valsts pati regulē kā pilsonības un migrācijas Jautājumus, tā arī gan aktīvas, gan pasīvās vēlēšanu tiesības. Reizē aicinājums uz atjauninātu federāciju liela lielā mērā lr likumīgs tajā ziņā, ka nevar atjaunot to, kas vls¥ār vlspār nav pastāvējis. Otrais autas tautas deputātu kongress diemžēl parādīja, ka notiek nevis federācijas veidošana, bet centralizācijas nostiprina šananostiprināšana. Sajā Šajā procesā sava loma lr ir arī dažiem mūsu republikas deputātiem. Ari Arī tiem. , kas nāk no minētā K. Valdemāra ielas nama.

Cita starpā, arī ASV lr ir daudznacionāla federatīva republika. Bet, lai iegūtu ASV pilsonību, iebraucējam (jebkurā no štatiem) tur Jānodzīvo jānodzīvo 5—7 gadi. Pretendentam nedrīkst būt krimināla pagātne. Jāiztur , jāiztur pārbaude angļu valodā. , ASV vēsturē. Jādod , jādod uzticības zvērests ASV konstitūcijai.

Procesi mūsu zemē un it sevišķi Austrumeiropas valstīs liecina, ka diktatoriskās un unitārās attiecības un garu nomaina katras tautas patstāvības un nacionālās pašcieņas apliecinājuma Izpausmesizpausmes, mīlestība pret savu dzimto zemi. Kas tās ignorē, tām negūt tautu atbalstu, vienalga, lai cik krāšņu demagoģlju laistu darbā. Tai neglābjami cauri vležas viežas nepievilcīgā āža kāja. '''Diemžēl daži mūsu funkcionāri, kas savā laikā mācījušies RPI un citās augstākajās skolās, saņemot piecniekus marksismā un ļeņlnismāļeņinismā, nav apguvuši racionālo tajā — dialektisko domāšanas metodi, kas liek rēķināties ar pārmaiņām pasaulē, dzīves galUgaitā.'''

Atgriežoties pie nama Valdemāra ielā, Jāteicjāteic: apliecinājums tam, cik stipri tiek saglabāta uzticība tā agrāko saimnieku principiem un 1959. gada garam, lr ir nesenā partijas aktīva sanāksme. Kādas neslēptas Ilgas ilgas pēc Staļina idejām, pēc «proletariāta diktatūras!», pēc stipras rokas, pēc atklātības, demokrātijas, uzskatu plurālisma «aizliegšanas», «nepieļaušanas» presē, masu informācijas līdzekļos.

Gods kam gods, Pilsētas Galvenais Ideologs savas visai konservatīvās idejas izsaka samērā korektā tonī, reizē nenoliedzot savu solidaritāti ar interfronti. Taču to pilnā mērā kompensē viņam padotā zemākā ranga, taču ne mazāk atbildīgā sekretāra frontālais uzbrukums republikas vadītājiem. Viņš lt it kā sacentās ar V. Alksni, kas tiecās par varēm diskreditēt pašu pārbūves un partijas līderi M. Gcrbačovu. Kā atceras lasītāji, tas notika pēdējā interfrontes mītiņā Daugavmalā. To, ko līdz galam nepasaka Galvenais, viņa vietā (un acīmredzot uzdevumā) pasaka viens biedrs no viņa Instruktoru korpusa (pērnā gada 6. decembra «Rīgas Balss»). Instruktoru acīmredzot neapmierina ne migrācijas ierobežošana republikā, ne likums par valsts valodu, ko viņš bez Jebkādas jebkādas diplomātijas Jo jo nikni nosauc par antihumānu (1 ! — P. Z.). , varmācīgi leviestuieviestu, likdams saprast, ka īsti humāns varētu būt tikai tradicionālais (t. 1i., Valdemāra ielā gadu desmitiem valdošais) vienvalodas internacionālisms, kas ļautu to pārstāvošajam birokrātiskajam aparātam saglabāt arī turpmāk stiprās un pašpārliecinātās, taču ne vienmēr profesionalitātē un dziļā kultūrā balstītās pozīcijas.

Instruktors pārmet tiem komunistiem, kas. , sadarbojoties ar LTF. It , it kā sēžot uz diviem krēsliem! Viņš nez kāpēc noklusē, ka to dara ari arī viņa pārstāvētā komiteja, ka tas visā pilnībā atklājas minētajā aktīva sanāksmē. Tikai vajadzētu redzēt būtisku atšķirību. Tautas fronte pārstāv Latvijas tautas vairākumu (un to pierādīja arī nule notikušās vēlēšanas), bet interfronte Interfronte — nelielu konservatīvo spēku daļu, kas raugās nevis uz priekšu, bet atpakaļ un tādēļ aizvien vairāk zaudē savu ietekmi.

Mūsu tautietis no Maskavas, ekonomikas zinātņu doktors O. Lācis, visai agresīvajiem partijas aktīva dalībniekiem bija spiests atgādināt, ka šis šīs sanāksmes norise sakrīt un kaut kā nelāgi asociējas ar kādu traģiski zīmīgu dienu – 1939. gada 3. decembri, kad sākās Staļina sastādītā (apstiprinātā) latviešu saraksta masveida īstenošana, kad tika represēti un bez pēdām pazuda 70 tūkstoši cilvēku. Piebildīsim, ka tika Iznicināta iznicināta visa Jaunā jaunā latviešu padomju kultūra. Saklausot aktīvā 1959. gada toņkārtas. , O. Lācis Izteica izteica tādu kā izbrīnu. Kāpēc par tā gada plēnumu Latvijā veselus 30 garus gadus neviens nerunāja un nedrīkstēja runāt? Taču būtu dīvaini, Ja ja «mūžīgi vakarējie», kas ilgus gadus tik komfortabli Jutās jutās šā plēnuma ēnā un baudīja tā augļus, novezdami Latviju līdz kliņķim, pēkšņi sāktu to kritizēt.

Namā K. Valdemāra lelā 3 pēc tā uzcelšanas atradās Rīgas hipotēku biedrības banka, bet Latvijas Republikas laikā — Ārlietu ministrija. Pēckara četrdesmitajos gados Ikviensikviens, kas te gāja. , varēja izlasīt lieliem, reljefiem burtiem uzrakstīto: IN CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT. Ar latvisko domāšanu to varēja saprast tā: VIENPRĀTĪBA VIENPRĀTĪBĀ PLAUKST MAZA VALSTS.

Un rakstītais atbilda lietas (RES var burtiski tulkot ari arī kā «lieta») būtībai. Vairākās jomās, īpaši kultūrā, Latvijas Republika uzplauka un sasniedza attīstītāko Eiropas valstu līmeni, dažām ari arī aizsteidzās priekšā. Latviešu tiesību vispusīga respektēšana apvienojās ne tikai ar «krieviski runājošo», kā tas bijis līdz šim, bet visu minoritāšu kultūras attīstības lespējāmiespējām. Pārfrāzējot Raiņa pazīstamo domu: ne tauta pret tautu tad karoja, bet visas kopā pret tumsu. Taču daudzl daudzi pirmajā acumirkli arī nepamanīja, ka šis lakoniskais, dzīli dziļi patiesais un visus labas gribas cilvēkus vienojošais atgādinājums, kas simbolizēja Latvijas brīvību, tās suverenitāti, starptautisko atzīšanu, pēkšņi pazuda. Tāpat kā daudzi pieminekli, senie ielu nosaukumi un citas tautai svētas relikvijas. Tajā izteiktā doma acīmredzot bija kā dadzis acis acīs šīs mājas toreizējiem saimniekiem, 1959. gada ideologiem, unificētajiemunificētājiem, tautas atmiņas un garīguma nokāvējiem. Latviešu , latviešu tautas fiziskās un kultūrtelpas konsekventajiem saplacinātajiem. '''Droši vien to negrib atjaunot šā nama šodienas saimnieki, kas verbāli iestājas par konsoli dācljukonsolidāciju, taču uz tādiem noteikumiem, kas nav pieņemami Latvijas tautas lielākajai daļai.'''

'''KĀDAS ''' no te izteiktajām pārdomām rosināja arī spriegā sabiedriski politiskā aktivitāte turpat netālajā namā — Latvijas Mākslas akadēmijā. Te notika Interesanta interesanta tikšanās ar partijas Valmieras rajona komitejas darbiniekiem, teorētiskais seminārs par akūtiem kultūras un mākslas Jautājumiemjautājumiem. Tautas frontesr frontes dalībnieku kopsapulce, kurā tika vispusīgi analizēts un noraidīts bēdīgi slavenais, ruslflkatorlskajām rusifikatoriskajām ambīcijām caurvltals caurvītais monstrs — Rīgas Humanitārais institūts.

...Mākslas akadēmijas pēdējā kursa studente, kurai bija beidzies kandidāta stāžs, atteicās kļūt par partijas biedri. Tieši aizvadītajā gadā viņa uzzinājusi daudz satriecošu faktu, kas notikuši ne tikai ar partijas ziņu, bet arī tās" vadībā. No partijas atbaidīja arī kareivīgo, robusto, mazkulturālo spēku uznākšana Rīgas politiskajā arēnā. Tāds stils varbūt varētu likties dabisks kaut kur Citas Čitas vai citā apgabalā, nevis senas kultūras pilsētā Rīgā. Tas viss apvienojumā ar galvaspilsētas vispārējo nolalstlbu atbaida radošo Jaunatnijaunatni. Tāpēc viņi tiecas nevis uz partijas, bet LTF. , LNNK. , VAK pusi. Arī daži partijas biedri ar krietnu stāžu Izteicāsizteicās, ka viņi nevar savu nākotni saistīt ar partiju. Ja , ja tajā virsroku gūs lepriekšminētās iepriekšminētās tendences.

Tacu Taču pēc Aicinājuma pieņemšanas lielākajā komunistu daļā radās ticība, ka viņi var būt noderīgi savai tautai, neizstājoties no partijas. Ka vienotība par katru cenu nav pieņemama, Ja ja tā saistīta ar šaubīgiem kompromisiem. Ja , ja tā nav savienojama ar Latvijas tautu kopumā, un latviešu tautas īpaši, tiesībām un pamatlnteresēmpamatinteresēm. Tāpēc visu Akadēmijas kolektīvu pārsteidza to agresīvo, retrogradlsko retrogradisko (galvenokārt zināmu ierēdnleclskl ierēdnieciski birokrātisko un ar atvaļināto virsnieku aprindām saistīto) spēku neiecietīgi agresīvā reakcija pret šo korekto, LKP vasaras plēnumā pieņemtās platformas racionālo Ideju ideju tālāku attīstljumuattīstījumu. Sls Šis aktīvs parādīja, kādā dziļā, diez vai dziedējamā stagnācijā ieslīgušas Rīgas komunistu aprindas, tālu atpaliekot no provinces (lauku) komunistu domāšanas.

Domāju, ka tieši minētā aktīva konservatīvajai daļai adresēti tikko notikušajā PSKP CX ārkārtējā plēnumā teiktie M. Gorbačova vārdi, ka zināma partijas biedru dala daļa atpaliek no pārbūves procesa un viņos Joprojām dzīve joprojām dzīvo politiski birokrātiskā n&. kulturāluma nekulturāluma recidīvi, konservatīvisms, kuri savu darbības Jēgu jēgu redz nevis kalpošanā tautai, bet «pašai sevis apkalpošanā», t. i., šauri korporatīvu Interešu interešu īstenošanai. Runājot L I. Ķezbera vārdiem, viņi «Joprojām«joprojām, tik daudz gadu pēc otrā pasaules kara. , subjektīvi Jūtas jūtas kā «ārkārtējie pilnvarotie» Jauniegūtās jauniegūtās teritorijās, kuriem modri Jāstāv jāstāv centra interešu sardzē». («Cīņa», 1989. g. 27. dccdec.)

Salīdzinot '''SALIDZINOT''' partijas Rīgas pilsētas komitejas un rajonu komiteju struktūru un funkcijas, atklājas to adekvātums. Tikai pilsētas komitejā ir plašāka kanceleja, lielāks darbinieku aparāts, kura uzturēšana «apēd» lielas partijas biedru naudas summas. Ņemot vērā arī to, ka agrākās saimnieciskās noda|as zaudējušas savu funkcionālo Jēgu, palicis galvenokārt ideoloģiski politiskais darbs, dublēšanās ar rajonu komitejām kļūst vēl Izteiktāka. Tāpēc Mākslas akadēmijas komunisti pievienojās Jau citu agrāk Izteiktajam racionālajam priekšlikumam — likvidēt šo lieko starpformu — pilsētas komiteju, īpaši ņemot vērā tās aizvien Izteiktāku Ideoloģiski konservatīvo, destruktīvo darbības tendenci. Būtībā šķeltnieclsko darbību, kura lr pretrunā ar kādreiz šīs celtnes fasādē lasāmo: IN CONCORDIA . . . Vienprātībā ...