16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
Pēc Februāra revolūcijas Pagātnes politiskas dzīves realitātes praktiski visi latviešu buržuāzijas politiskie grupējumi aizstāvēja Latvijas autonomijas ideju. Tomēr bija būtiska atšķirība starp autonomiju, ko savos programmatiskajos dokumentos prasīja LSD, un to, kuru vēlējās buržuāziskās partijas. Jau 1917. gada martā P. Stučka «Cīņā» norādīja, ka buržuāzijai autonomija vajadzīga, lai norobežotos no revolucionārās Krievijas, bet «… pret autonomiju kā atdalīšanās sienu Latvijas proletariāts izteicas uz stingrāko: viņam vajag taisni ciešākas apvienošanās ar Krievijas šķiras biedriem». Tātad atšķirīgo viedokļu būtība slēpās jautājumā: par kādu «brīvo Latviju brīvajā Krievijā» ir runa: tādu, kur saimnieks būs buržuāzija, vai tādu, kur noteicēja darba tauta. Nacionālā jautājuma redzamākā pētniece Latvijā profesore I. Apine savā jaunākajā monogrāfijā atgādina, ka kliedzošā neatbilstība starp latviešu buržuāzijas līderu vārdiem un darbiem — daudzsološām deklarācijām un viņu rīcības faktisko nedemokrātismu — sevišķi skaidri izpaudās «attiecībās pret Pagaidu valdību, kara turpināšanu, Latvijas laukos sākušos baronu zemju konfiskāciju, jautājumā par Kurzemes likteni un Latgales atkalsavienošanās jautājumā ar pārējām Latvijas daļām».
Pēc carisma gāšanas par galveno kontrrevolūcijas centru Latvijā kļuva Latviešu zemnieku savienība, kuras biedrs bija arī J. Čakste. Tās nostāja pret sociālistiskiem pārkārtojumiem bija neslēpti naidīga, tāpēc tai, protams, nebija pieņemams Oktobra revolūcijas rezultātā izveidojies pirmais reālais nacionālā valstiskuma veidojums (pagaidām vēl līdz galam nenoformēts) Latvijas neokupētajā daļā — autonomā Padomju Latvija, kas dažkārt dēvēta arī par Iskolata republiku. To nodibināja Latvijas padomju II kongress 1917. gada 16. —18— 18. decembrī, svinīgi pasludinot padomju varu un ievēlējot augstāko izpildorgānu — Iskolatu — ar F. Roziņu priekšgalā. Kā liecināja Satversmes sapulces vēlēšanas novembrī, neokupētās Latvijas iedzīvotāju lielum lielais vairākums (72,6 procenti Vidzemē un 51 procents Latgalē) un gandrīz visi latviešu strēlnieki (96,5 procenti) atbalstīja sociālistisko iekārtu. To tagad atzīst arī objektīvākie Rietumu vēsturnieki, piemēram, ASV dzīvojošais profesors A. Ezergailis.
Cīņā pret sociālismu un padomju varu latviešu buržuāzija atteicās no jebkādām buržuāziskās demokrātijas normām, kuras gan bija deklarētas tās politisko partiju programmās. Bijušie latviešu valsts domnieki J. Goldmanis un J. Zālītis jau 1917. gada aprīlī nedemokrātiskā ceļā sasauca Kurzemes zemes sapulci, kas par Kurzemes guberņas komisāru ievēlēja J. Čaksti. Bet pēc Oktobra revolūcijas viņš kļuva par Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) Ārlietu nodaļas locekli. Arī LPNP tika izveidota gluži nedemokrātiskā ceļā – kā dažādu buržuāzijas klaji kontrrevolucionāru organizāciju (Bēgļu Centrālkomitejas, Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības u. c.) un politisko partiju (Zemnieku savienības, radikāldemokrātu, nacionāldemokrātu) izraudzītu delegātu sapulcinājums.
