Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Savas šķiras — buržuāzijas — vārdā (2)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19871021|]]

Kad nākamā gada jūlijā Nikolajs II padzina I Valsts domi, vilšanās bija milzīga. Kopā ar 180 citiem deputātiem J. Čakste (viņu ievēlēja kā Jelgavas advokātu un namīpašnieku) 1906. gada 9. jūlijā parakstīja tā saukto Viborgas uzsaukumu, kas aicināja iedzīvotājus nemaksāt nodokļus, nedot rekrūšus un neatzīt aizdevumus, kurus nav sankcionējusi Dome. Manifesta mērķis bija izdarīt spiedienu uz carismu un vienlaikus atturēt tautu no aktīvas politiskas cīņas par patvaldības gāšanu. Tomēr pat par šādu pasīvā protesta izpaudumu uzsaukuma parakstītāji tika notiesāti ar 3 mēnešus ilgu ieslodzījumu. Lai gan tas tika pavadīts visai privileģētos apstākļos, tomēr līdz amnestijai (sakarā ar valdošā Romanovu nama 300 gadu jubileju 1913. gadā) viņi visi, arī J. Čakste, zaudēja vēlēšanu tiesības un nedrīkstēja ieņemt amatus pat sabiedriskās organizācijās.

Viborgas uzsaukuma parakstīšana bija J. Čakstes opczieienaritātes kulminācijas punkts. Turpmāk viņš pārtrauca jebkādus sakarus ar Krievijas konstitucionāli demokrātisko (kadetu) partiju, kuras frakcijai I Valsts domē pieslējās Latviešu konstitucionāli demokrātiskās partijas (tomēr jūtami labējākas par Krievijas kadetiem) deputāti — arī J. Čakste.

Pēc Čakstes buržuāzisko biogrāfu liecības, viņš izturējies noraidoši pret kadetu līderu P. Miļukova, M. Vinavera vēstulēs izteiktajiem sadarbošanās priekšlikumiem. Čakste atgāja nost no sabiedriskās darbības un nodevās vairākiem plašiem saimnieciskiem pasākumiem — piemēram, pārspēja baronu Firksu, liekot sev ierīkot lielāko ābeļdārzu Kurzemē.

Aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē viņš atsāka tikai pirmā pasaules kara gados, kad latviešu pilsonībai šķita pienākusi sengaidītā izdevība revanšēties pašmāju konkurentiem — baltvācu augšslāņiem, lai ieņemtu to vadošo vietu novadā, panāktu sev vēlamās reformas agrārajā un pašvaldību jautājumā. Jau kara trešajā dienā Čakste saaicināja pie sevis Jelgavā latviešu virsnieku un ārstu sapulci, kurā aicināja atdot visus spēkus frontei, jo karš varot radīt labvēlīgus apstākļus latviešiem. Pats Čakste izvērsa ārkārtīgi rosīgu darbību: tūdaļ viņš sāka vadīt Sarkanā Krusta biedrības Jelgavas komiteju, organizēja ziedojumu vākšanu, ierīkoja hospitāli ievainotajiem karavīriem, 1915. gada 17. maijā neorganizēja lielu Jelgavas iedzīvotāju manifestāciju sakarā ar Vācijas karaspēka uzbrukuma atsišanu utt. Līdztekus pārmērīgā lojālisma izpausmēm un patriotisma jūtu demonstrēšanai Krievijas impērijai un tās varenībai šīm akcijām lielākoties piemita klaji šovinistisks, pretvācu raksturs. Kurzemes muižniecības maršals sūdzējās par Čaksti pat Nikolajam II, bet vācu baroniem tuvais Kurzemes gubernators S. Nabokovs grasījās viņu izraidīt no Kurzemes guberņas.

Vācijas karaspēkam ienākot Latvijas teritorijā, latviešu pilsonība neatlaidīgi aicināja visus latviešus doties bēgļu gaitās, no kā iedzīvotājus brīdināja Latvijas Sociāldemokrātija. Jelgavai krītot, arī Čakste evakuējās uz Tartu un tur darbojās latviešu bēgļu aprūpē. Pēc Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas izveidošanās Petrogradā Čakste strādāja par tās priekšnieka V. Olava vietnieku, bet pēc Olava nāves 1917. gadā — par priekšnieku. Centrālkomiteja izveidojās par latviešu buržuāzijas ievērojamāko politisko centru, kas baudīja plašu valdības atbalstu. Sava politiskā prestiža tālākai stiprināšanai latviešu buržuāzijas politiķi dibināja arī latviešu strēlnieku bataljonus. 1916. gada otrajā pusē un 1917. gada sākumā vairāki redzami latviešu buržuāzijas politiķi devās uz ārzemēm, tajā skaitā J. Čakste, — uz ASV. Tomēr viņš netika tālāk par Zviedriju, kur to pārsteidza buržuāziski demokrātiskā revolūcija Krievijā. Par Čakstes brauciena mērķi parasti min līdzekļu vākšanu Latvijas bēgļiem, taču, šķiet, drīzāk šis ceļojums bija saistīts ar centieniem dot pretsparu ārzemēs izvērstajai pretkrieviskaiai propagandai. Eiropā šo propagandas kampaņu baltvācu politiķu (arī dažu igauņu un lietuviešu emigrantu) vadībā īpaši veicināja Vācijas Ārlietu ministrijas slepeni subsidētā Krievijas cittautu (jeb sveštautu) līga, kas par savu mērķi uzskatīja impērijas nomaļu tautu atšķelšanu no Krievijas. Par šo Čakstes «virsuzdevumu» liecina arī 1917. gadā Stokholmā vācu valodā izdotā Čakstes brošūra «Latvieši un viņu Latvija. Kāda latvieša balss», kurā sniegts pārskats par Latvijas iedzīvotājiem, ģeogrāfisko stāvokli, saimniecisko dzīvi, latviešu strēlnieku varonīgajām cīņām.

Brošūras politiskajā daļā visas latviešu tautas nākotnes cerības saistītas ar Krievijas uzvaru karā, kad arī latvieši iegūšot brīvas nacionālas, kulturālas un saimnieciskas attīstības iespēju. Čakste uzsvēra: «Autonomā Latvija tad kļūs par Krievijas uzticamāko priekšposteni pie tās rietumu robežām, kas šo robežu aizsardzībā atradīs pašas drošību.»

Pēc Februāra revolūcijas Pagātnes politiskas dzīves realitātes praktiski visi latviešu buržuāzijas politiskie grupējumi aizstāvēja Latvijas autonomijas ideju. Tomēr bija būtiska atšķirība starp autonomiju, ko savos programmatiskajos dokumentos prasīja LSD, un to, kuru vēlējās buržuāziskās partijas. Jau 1917. gada martā P. Stučka «Cīņā» norādīja, ka buržuāzijai autonomija vajadzīga, lai norobežotos no revolucionārās Krievijas, bet «… pret autonomiju kā atdalīšanās sienu Latvijas proletariāts izteicas uz stingrāko: viņam vajag taisni ciešākas apvienošanās ar Krievijas šķiras biedriem». Tātad atšķirīgo viedokļu būtība slēpās jautājumā: par kādu «brīvo Latviju brīvajā Krievijā» ir runa: tādu, kur saimnieks būs buržuāzija, vai tādu, kur noteicēja darba tauta. Nacionālā jautājuma redzamākā pētniece Latvijā profesore I. Apine savā jaunākajā monogrāfijā atgādina, ka kliedzošā neatbilstība starp latviešu buržuāzijas līderu vārdiem un darbiem — daudzsološām deklarācijām un viņu rīcības faktisko nedemokrātismu — sevišķi skaidri izpaudās «attiecībās pret Pagaidu valdību, kara turpināšanu, Latvijas laukos sākušos baronu zemju konfiskāciju, jautājumā par Kurzemes likteni un Latgales atkalsavienošanās jautājumā ar pārējām Latvijas daļām».

Pēc carisma gāšanas par galveno kontrrevolūcijas centru Latvijā kļuva Latviešu zemnieku savienība, kuras biedrs bija arī J. Čakste. Tās nostāja pret sociālistiskiem pārkārtojumiem bija neslēpti naidīga, tāpēc tai, protams, nebija pieņemams Oktobra revolūcijas rezultātā izveidojies pirmais reālais nacionālā valstiskuma veidojums (pagaidām vēl līdz galam nenoformēts) Latvijas neokupētajā daļā — autonomā Padomju Latvija, kas dažkārt dēvēta arī par Iskolata republiku. To nodibināja Latvijas padomju II kongress 1917. gada 16. — 18. decembrī, svinīgi pasludinot padomju varu un ievēlējot augstāko izpildorgānu — Iskolatu — ar F. Roziņu priekšgalā. Kā liecināja Satversmes sapulces vēlēšanas novembrī, neokupētās Latvijas iedzīvotāju lielum lielais vairākums (72,6 procenti Vidzemē un 51 procents Latgalē) un gandrīz visi latviešu strēlnieki (96,5 procenti) atbalstīja sociālistisko iekārtu. To tagad atzīst arī objektīvākie Rietumu vēsturnieki, piemēram, ASV dzīvojošais profesors A. Ezergailis.

Cīņā pret sociālismu un padomju varu latviešu buržuāzija atteicās no jebkādām buržuāziskās demokrātijas normām, kuras gan bija deklarētas tās politisko partiju programmās. Bijušie latviešu valsts domnieki J. Goldmanis un J. Zālītis jau 1917. gada aprīlī nedemokrātiskā ceļā sasauca Kurzemes zemes sapulci, kas par Kurzemes guberņas komisāru ievēlēja J. Čaksti. Bet pēc Oktobra revolūcijas viņš kļuva par Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) Ārlietu nodaļas locekli. Arī LPNP tika izveidota gluži nedemokrātiskā ceļā – kā dažādu buržuāzijas klaji kontrrevolucionāru organizāciju (Bēgļu Centrālkomitejas, Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības u. c.) un politisko partiju (Zemnieku savienības, radikāldemokrātu, nacionāldemokrātu) izraudzītu delegātu sapulcinājums.

Neatzīstot sociālistisko attīstības ceļu un vēlāk arī autonomo Padomju Latviju, LPNP par savu galveno uzdevumu uzskatīja meklēt iespējas ar jebkuriem līdzekļiem gāzt padomju varu. Taču savā pirmajā sesijā 1917. gada 16. —19. novembrī neizvirzot Latvijas neatkarības prasību, LPNP acīmredzot vēl orientējās uz kontrrevolūcijas uzvaru Krievijā un domāja par autonomu buržuāzisku Latviju buržuāziskā Krievijā. Šīm cerībām zūdot, tikai otrajā sesijā, kas 1918. gada 15.—18. janvārī nelegāli sanāca Petrogradā, LPNP formulēja prasību pēc neatkarīgas Latvijas valsts, kas atdalītos no revolucionārās Krievijas. Līdz ar to notika vēsturiska latviešu buržuāzijas politiskā metamorfoze — Krievijas orientācijas vietā nāca Rietumu orientācija.

Īpašas «sekmes», domju mērķus īstenojot, guva LPNP Ārlietu nodaļa, panākot, ka Lielbritānijas valdība 1918. gada 11. novembri izteica gatavību atzīt LPNP par Latvijas pagaidu valdību «de facto». Ne viens vien Rietumos dzīvojošs latviešu izcelsmes vēsturnieks un publicists pēc otrā pasaules kara ir nopietni apšaubījis 1918. gada 18. novembra dibinājuma realitāti un nepieciešamību. E. Dunsdorfs savā 1978. gadā izdotajā K. Ulmaņa biogrāfijā raksta, ka «strīdam par to, vai Latviju proklamēja 1917. vai 1918. gadā, ir tikai akadēmiska nozīme. Praktiskā politikā atzina 1917. gada deklarāciju.» Un paskaidro: «Zinot, ka Latvijas neatkarību proklamēja

1917. g. 19. novembrī (2. decembrī) Valkā (uz ko, starp citu, Vācijā vērsa uzmanību sociāldemokrāts Eduards Dāvids), bez grūtībām atrisinās mīkla, kā varēja gadīties, ka 1918. gada 23. oktobrī mutvārdos un pēc tam 11. novembrī rakstveidā Anglijas valdība de facto atzina Latvijas neatkarību. Folkmana (H. E. Volkmann) spriedums, ka tas bijis «ein staatsrechtliches Kuriosum» (valststiesiska kuriozitāte) tādēļ ir nepārdomāts».

Tātad E. Dunsdorfs saista buržuāziskās Latvijas dzimšanas dienu ar LPNP 1917. gada novembra Valkas sesiju. Latviešu izcelsmes Latgales pētnieks Rietumos M. Bukšs turpretī saistīja šo notikumu ar LPNP otrajā sesijā 1918. gada 17. (30.) janvārī pieņemto Latvijas neatkarības rezolūciju: «Pyrms šos rezolūcijas pījimšonas Trasuns kai pyrmais beja aizstovējis veidūkli: «Myusu mērķis ir neatkareiga Latvijas vaļsts». . . Dūmnīks Zālītis par šū rezolūciju nabolsoja. Trasuns aizvien ir bejis savam laikam prīškā, bet Latvijas vēsturē jys ir vīns nu pādejim.»

Atcerēsimies arī to, ka vācu karaspēka okupētajā Latvijā daļa latviešu konservatīvās buržuāzijas ar A. Krastkalnu priekšgalā jau 1917. gada 22. decembrī (1918. gada 4. janvāri) nosūtīja Vilhelmam II lūgumu pievienot Latviju Vācijai.

Latvijas darbaļaužu pretošanās okupantiem 1918. gada novembrī pārauga masu cīņā par padomju varas atjaunošanu — Latvijā atjaunojās un dibinājās jaunas padomes. Kontrrevolūcijas nometnē valdīja galīgs apjukums, ko padziļināja Novembra buržuāziski demokrātiskās revolūcijas uzvara Vācijā. Dažādi Latvijas buržuāzijas kontrrevolucionārie centri rāvās pie varas — jau minētā LPNP, okupētajā Latvijā izveidotais sīkburžuāzisko un buržuāzisko partiju Demokrātiskais bloks, baltvācu augšslāņu dibinātā Baltijas apvienotā zemes padome, ko atbalstīja arī galēji labējā latviešu buržuāzija. Pirmā startēja Baltijas padome, 1918. gada 7. novembrī ievēlējot Reģentu padomi kā Baltijas valsts pagaidu valdību. Tomēr Vācijas impērijas sabrukums padarīja šos plānus nereālus. Tikai padomju varas atjaunošanas draudi un Antantes valstu spiediens lika visiem kontrrevolūcijas spēkiem meklēt kompromisus.

Ilgstošās sarunas starp diviem sāncenšiem — LPNP un Demokrātisko bloku (pēdējo atbalstīja Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijā A. Vinnigs — bet Vācijas okupācijas iestāžu rokās taču atradās reālā vara Latvijā) — beidzās 1918. gada 17. novembrī ar izlīgumu Demokrātiskā bloka labā. LPNP bija spiesta atteikties no sava Anglijas valdības akceptētā pagaidu valdības statusa. Tā pašlikvidējās un kopā ar Demokrātisko bloku izveidoja Latvijas «Tautas padomi» (LTP) — nedemokrātisku buržuāzisko un sīkburžuāzisko politisko partiju pārstāvniecības orgānu kā Latvijas augstāko varas orgānu. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja J. Čaksti, bet pagaidu valdību uzdeva izveidot K. Ulmanim.