16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article |Article in=Rīgas Balss |Published on=1990/01/26 |Issue number=19 |Page number=4 |Original title=Rakstot, pierakstot, ierakstot... |In section=Izstāžu zālēs |Source file=riba1990n019_004_01 |Abstract= Izstāžu zālēs }} {{Written by|Andris EglītisHarijs Burmeistars}} {{Written by|Ilze Vēvere}} {{About topic|Molotova — Ribentropa pakts}}{{About topic|Represijas, represētie}}{{About domain|Kultūra un māksla}}{{About domain|Politika}}{{About person|Edīte Paula-Vīgnere }}{{About person|Jānis Kreicbergs}}{{About year|1979}}{{About year|1989}}{{About year|1990}}Laikam ikviens no mums ir dzirdējis vai pats dziedājis dziesmu par karā aizgājušo bāleliņu un māsiņu — karodziņa rakstītāju. Varbūt no tās dziesmas un vecmāmiņas atstātās raibās segas ir pārliecība — visās jostās, karogos, segās, sagšās kaut kas ir iešifrēts, ierakstīts. Un tagad jāatmin — kas ierakstīts zīmju un krāsu kārtojumā? Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā apskatāmā Edītes Paulas-Vīgneres tekstiliju izstāde to noteikti apliecina — ieaust gobelēnos var visu dzīvi. Vēsturiskus notikumus — tos pašus, ko apraksta Melnais un Baltais hronists, ko pēta vēsturnieki, notikumu atbalsis, noskaņas, refleksijas, pēkšņas iedomas…
Edītes Vīgneres ceļš ir noteikts. Ja salīdzina 1989. gada nogales izstādi un 1979. gada sākuma izstādi (Valsts Aizrobežu mākslas muzejā), tad gribas teikt — ceļš ved no abstraktā uz konkrēto. Toreiz māksliniece steidza veidot kompozīciju par Visuma tēmu, šogad viņa stāsta par savas tautas likteņa apzināšanos sava mūža ietvaros. Apzināts un pārdomāts piecdesmit gadus garš gājums, tas aprakstīts īsos vārdos, ieausts gobelēnos.
