Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Rakstot, pierakstot, ierakstot...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Izstāžu zālēs

Laikam ikviens no mums ir dzirdējis vai pats dziedājis dziesmu par karā aizgājušo bāleliņu un māsiņu — karodziņa rakstītāju. Varbūt no tās dziesmas un vecmāmiņas atstātās raibās segas ir pārliecība — visās jostās, karogos, segās, sagšās kaut kas ir iešifrēts, ierakstīts. Un tagad jāatmin — kas ierakstīts zīmju un krāsu kārtojumā? Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā apskatāmā Edītes Paulas-Vīgneres tekstiliju izstāde to noteikti apliecina — ieaust gobelēnos var visu dzīvi. Vēsturiskus notikumus — tos pašus, ko apraksta Melnais un Baltais hronists, ko pēta vēsturnieki, notikumu atbalsis, noskaņas, refleksijas, pēkšņas iedomas…

Edītes Vīgneres ceļš ir noteikts. Ja salīdzina 1989. gada nogales izstādi un 1979. gada sākuma izstādi (Valsts Aizrobežu mākslas muzejā), tad gribas teikt — ceļš ved no abstraktā uz konkrēto. Toreiz māksliniece steidza veidot kompozīciju par Visuma tēmu, šogad viņa stāsta par savas tautas likteņa apzināšanos sava mūža ietvaros. Apzināts un pārdomāts piecdesmit gadus garš gājums, tas aprakstīts īsos vārdos, ieausts gobelēnos.

Pieturas zīmes — Molotova-Ribentropa pakta noslēgšana, notikumi Litenē, kara laiks, represijas, izsūtīšana uz Sibīriju… Darbu nosaukumi — «Tautas ienaidnieks», «Īsais ceļš kāpās», «Sardzē», «Neuzliktie krusti», «Litenes madonna», «Noriļska — jaunības pilsēta». Pēdējā pusgadsimta notikumus šogad pārdomājusi ne tikai Edīte Vīgnere, to vairāk vai mazāk esam darījuši mēs visi. Minētie darbi novietoti izstādes centrā, tā, lai skatītājam būtu saprotama virzība no vispārīgā uz konkrēto.

Varbūt kāds vaicās — vai gobelēnos jāattēlo tādi krusti, skeleti, acis? Tieši tā laužas iekšā mākslā dzīves realitāte, tagad mēs sākam represiju un perosnības kulta briesmas apzināt. Šīs traģiskās lappuses tautas vēsturē ir kā mūžam nedzīstoša brūce. Pārdzīvo visi. «Litenes madonna» pieder visiem. Vispārīgā pēkšņi atdzīvojas personīgā pieredze — kāds pieminēs bojā gājušo vecotēvu, cits — māmuļu. Edītei Vīgnerei šo personīgo pārdzīvojumu atgādina čehu režisora Vaclava Hapla foto «Mazo tautu liktenis». Lielākā daļa skatītāju par Vaclavu Haplu neko nav dzirdējuši, tāpēc anotācijā īsi pārstāstīta viņa dzīve, traģiskā cīņa pret varu un bojāeja šajā cīņa. Mirušais čehu režisors arī mūs brīdina — viņa traģēdija ir astoņdesmito gadu traģēdija, mūs šķir pavisam īss laika sprīdis…

Pēc pēdējā gadā tapušo darbu uzlūkošanas, izsekojot iepriekšējo klāstam hronoloģiskā secībā (tas nenākas grūti, jo katram ir uzrādīts tapšanas laiks), pārņem īpatnējas izjūtas. No vienas puses — te valda miers, mūžīgā dabas harmonija. Tai vajadzētu ieskanēties katrā gobelēnā un audumā — atcerēsimies, ka vecmāmuļas no zemes ņēma savu seģeņu krāsas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, viņas krāsoja dzijas augu krāsās un raibumu noskatīja ziedošā pļavā. Tāpēc, šķiet, ka audējai, tekstilmāksliniecei vajadzētu vairāk mīlēt zemi kā grafiķim vai rotu kalējam. Un reizēm nodeldētais sauklis «Saudzēsim dabu!» Edītei Vīgnerei skan dabiski — viņa nevarētu dzīvot bez tīras, nesagandētas dabas, tā viņai ir gan iedvesmotāja, gan spēka devēja. Darbs ar nosaukumu «Saudzēsim dabu!» parāda zaļu pļavu (1976. g.), arī ziedus, lapas, sauli un mākoņus četrdaļīgā kompozīcijā (1986.) un arī kaut ko pazemes valstībai piederošu — brūno saknīšu sīkajam pinumam (1986). Par zemes spēku un auglību stāsta «Raža» (1973), «Sēja» (1973) un «Treša paaudze». Та ir himna zemei. Daudziem patīk gleznās un gobelēnos skatīt latviskas krāsas — mierīgus, saskaņotus pelēkus, brūnus un sārti zeltainus toņus. Tādas krāsas Edītes Vīgneres gobelēnos ir, bet krāsa parasti ir spilgta, piesātināta un tajā pašā laikā dabiska. Nu blakus likti lieli zili un oranži, zaļi un sarkani laukumi, viss ir tā, kā tam jābūt — «Koridā» ir brūns un sarkans, «Kafijas kantātē» — brūns, «Lietainā dienā» — pelēks.

Daudziem izstādes apmeklētājiem atmiņā paliks gobelēns «Rundāle» (1982), — tas tapis, iedziļinoties 18. gadsimta gobelēnu darināšanas tradīcijās — vispirms izveido ļoti smalku skici, tad darba zīmējumu dabiskā lielumā, tad ilgi un rūpīgi auž… Laikam tāpēc skatītāji arī ilgāk pakavējas pie šī gobelēna, apbrīno ieausto ainavu…

Gobelēns ir radīts cilvēku priekam — pati autore droši vien piekristu šai atziņai, jo skatītāju teiktie labie, siltie vardi viņai nozīmē ļoti daudz. Un atsauksmju grāmata ar labiem vārdiem ir liels stimuls turpmākajam darbam. Kā māksliniece strādā? Par to klusi un neuzbāzīgi pastāsta Jāņa Kreicberga fotogrāfijas pie izstāžu zāles durvīm. Fotogrāfijās redzami arī lielie pasūtījuma darbi — tie atrodas sanatorijas «Jaunķemeri» kafejnīcā un restorānā «Jūras pērle». Fotogrāfija tikai atgādina par darbu, tā nevar parādīt darba procesu, kurā gobelēnā tiek ieaustas zīmes, simboli un dziļa jēga. Tā zīme pati jau nav roka paņemama. To var meklēt tikai gobelēnos, tur izstādē.

 

Ilze VĒVERE

Harija BURMEISTARA foto