Izmaiņas

– Neesmu ne politiķe dzimusi, ne tas ir mans aicinājums, bet tas bija tāds laiks, kad inteliģencei vajadzēja iet politikā un es to darīju. Es esmu laimīga, ka esmu pilnīgi brīva no saviem Maskavas pienākumiem, Aizstāvēju Latvijas intereses, cik spēju un kā mācēju. Izpildīju savu pienākumu līdz galam...

'''– Kāda ir jūsu attieksme pret Dzejas dienām šogad?'''

Man tā bija nevis karjeras taisīšana, bet gan uzupurēšanās. Biju atrauta no mājām, no rakstāmgalda – no sava darba. Maskavā man bija sveša, naidīga vide. Un pašlaik nevēlos iesaistīties nekādās politiskās struktūrās. Šobrīd esmu pusceļā un neziņā par to, kā dzīvošu rīt, parīt, bet es nebaidos arī no fiziska darba. Varbūt tagad, kad pāriesim uz tirgus ekonomiku, nevienam nebūs vajadzīgas manas noveles, mans literātes talants, bet būs pieprasījums tikai pēc politiskām avīzēm. Un nevienam jau nevar pārmest, ka grib lasīt nevis garus romānus, bet gan publicistiskus rakstus, jo laika ir maz. Un šis ir laiks, kad par visu ir jābūt informētam, tātad avīzes ir jālasa daudz vairāk nekā daiļliteratūra. No šā viedokļa raugoties, es palieku bez savas profesijas lietojuma.

– Būšu daudz laimīgāka, ja materiāli man būs daudz grūtāk nekā bija, strādājot Maskavā, bet es vismaz zinu, ka neiegrūdīšu Latviju postā, ja neuzņemšos nest to, ko nespēju pacelt.

Ģeogrāfiski jau mēs vienmēr paliksim Krievijai kaimiņos, un Krievijas demokrāti daudz darīja, lai Latviju atzītu gan Krievija, gan PSRS.

'''– Kādas jūs saskatāt Krievijas un Latvijas turpmākās attiecības?'''

Cilvēks bez pavalstniecības tiek diskriminēts arī no starptautisko cilvēktiesību viedokļa. Ja mēs visu tik ļoti melnu no balta dalīsim, tad nebūs nekāds brīnums, tad nevajadzēs tankiem pārbraukt Latvijas robežu – tiem atliks tikai izbraukt no Ādažu poligona...

'''– Manuprāt, pašlaik aizliegt Komunistisko partiju Latvijā ir tas pats, kā rīkojās boļševiki, Latvijā ienākuši 1940. gadā. Kā domājat jūs?'''

Pilnīgi aizliegt komunistisko partiju būtu loģiski tikai pēc Nirnbergas procesam līdzīgas akcijas, kad tiktu dokumentāri pierādīti un fiksēti visi partijas noziegumi pret tautu. Tikai tad tas neizskatīsies pēc atriebības ideoloģiskajam pretiniekam – kā kārtējā izrēķināšanās ar citādi domājošajiem sabiedrībā no to politisko spēku puses, kuri ir nākuši pie varas.

– Jā, opozīcijai ir jābūt konstruktīvai, nevis aizvainojošai vai aizskarošai. Katrs var iet un ticēt savā baznīcā, politikā jau arī ir savi dievi.

'''– Jūs esat bijusi gluži kā bērnunamu «krustmāte». Kā šis jautājums tiks risināts nu jau brīvajā Latvijā?'''

Ja celsies tautas tikumība, tad būs mazāk bāreņu. Pašlaik daudzos bērnunamos ir dzīvu vecāku bērni. Lai pilnīgi pārietu uz «ģimenes bērnunamiem», būtu vajadzīga valsts dotācija. Tai jākļūst par valsts politiku. Latvijas valstij ir jābūt ieinteresētai šo bērnu audzināšanā, jo daudz ir tādu bērnu, kas dzīvo internātos un bērnunamos, kuros valsts iegulda lielus līdzekļus, lai cilvēkus pabarotu un apģērbtu. Tomēr šie cilvēki ir sabiedrībai zaudēti, jo tie nonāk dažādās labošanas darbu iestādēs. Ir pierādīts, ka to bērnu, kas ir auguši «ģimenes bērnunamos» un kas noiet no ceļa, procentuāli tomēr ir daudz mazāk...