Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Malā, bet piedaloties...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Vārds kultūras darbiniekiem

 Marina Kosteņecka:

– Neesmu ne politiķe dzimusi, ne tas ir mans aicinājums, bet tas bija tāds laiks, kad inteliģencei vajadzēja iet politikā un es to darīju. Es esmu laimīga, ka esmu pilnīgi brīva no saviem Maskavas pienākumiem, Aizstāvēju Latvijas intereses, cik spēju un kā mācēju. Izpildīju savu pienākumu līdz galam...

 

Literatūra politikas ēnā

 

– Kāda ir jūsu attieksme pret Dzejas dienām šogad?

– Ja analizējam situāciju, tad vajadzētu būt emocionālam pacēlumam, jo ir atzīta Latvijas neatkarība. Ne Tautas fronte, ne kāda cita organizācija nerīkoja ne manifestācijas, ne lielus gājienus, un Dzejas dienas būtu varējušas būt tādas, ka tauta, ja ne līksmotu, tad vismaz sanāktu kopā un sūtītu savu pateicību Dievam, un novērtētu šo garaspēku. Bet diemžēl... Pie Raiņa pieminekļa Rīgā cilvēku vēl bija samērā daudz, turpretī Rēzeknē – pavisam maz.

– Varbūt Dzejas dienas nu ir mākslīgas?

– Es domāju, nē. Tajā laikā, ko sauca par tautas atmodu (tas nu ir beidzies un sācies tautas atdzimšanas posms), bija vajadzīgs šis emocionālais pacēlums, bija vajadzīgas ne tik daudz gudras un pareizas, kā emocionālas runas. Tas bija laiks, kad vajadzēja iet ar karogiem un ziediem.

Kad redzēju Rēzeknē pie Raiņa pieminekļa tik maz cilvēku, tikpat maz to bija kultūras namā (tik maz es neesmu redzējusi nevienā sarikojumā, kaut gan Dzejas dienu pasākumos piedalos jau ilgus gadus), domas bija dalītas: varbūt cilvēki ir sapratuši, ka ir beidzies mītiņu un sācies darba un atbildības laiks. Ja šodien ir pirmā saulainā diena Šoruden, tad ir jārok kartupeļi, un tā ir ne vien atbildība pret sevi, bet arī pret valsti, jo visi zina, ka šogad netiks piešķirti fondi un nebūs rīkojumu «no augšas». Ir jāpiepilda klētis un jādomā par ziemu, bet tas ir tikai viens izskaidrojums Dzejas dienu pasivitātei.

Otrā iespēja – ka tautā sākas nacionāla depresija. Ja mēs neejam uz teātri, nevar būt, ka pēkšņi vienā sezonā aktiera spējas kļuvušas tik vājas, ka tur nav ko skatīties... PARĀDĀS IEKŠĒJĀ DEPRESIJA, apātija pret mākslu, literatūru. Garaspēks ir apdraudēts arī lielajā politikā, jo mums nav daudz politiķu, kas ir profesionāļi. Atcerēsimies, ka atmodas šūpuli kāra inteliģence. Viss taču sākās ar radošo savienību valdes paplašināto plēnumu 1988. gadā. Toreiz zem radošās inteliģences karoga tika nosprausti mērķi un nodomi. Pašlaik radošā inteliģence ir pagājusi malā (cik nu pagājusi vai pagrūsta). Dvēseles piepildīšana no mākslas, kultūras, radošo savienību puses – tas nav galvenais šobrīd. Priekšplānā izvirzās – radīt kopfirmas, atvērt rēķinus bankās, pirkt un pārdot akcijas, tas nodarbina cilvēku prātus vairāk nekā lozungs «Vienoti Latvijai!» . Tas diemžēl ir noņemts no Latvijas mājas fasādes. Pašlaik katrs ir nodarbināts ar to, kā lai paēd pats un kā lai pabaro savus bērnus, bet, ja nekopsim savu dvēseli, bet domāsim tikai par materiālām lietām, mēs atkal varam nonākt bezdibeņa malā. Tāpēc mani uztrauc tas, ka ir vispārējs kritums, ka nav pieprasījuma pēc dzejas, teātra utt. Visas kaislības un emocijas ir tikai sakarā ar politiskām spēlēm. Lai cik paradoksāli tas būtu, politika un ētika ir nesavienojamas lietas, bet politika bez ētikas var nodarīt lielu ļaunumu.

– Politika un kultūra...

– Ir tādi vēsturiski brīži, kad šie jēdzieni nevis saplūst kopā, bet gan kultūra iet politikai pa priekšu. Atcerēsimies varbūt radošo savienību plēnumu, kad Raimonds Pauls pārstāja komponēt, Džemma Skulme – gleznot, Jānis Peters – rakstīt un ieplūda politikā. Kultūras nesēji, tautā populāri cilvēki – jo, kad pienāk kāds vēsturisks pagrieziens, tad tauta uzticas tiem, kurus mīl un ciena tieši kultūras jomā. Tā viņi tika iejaukti «lielajā» politikā. Tagad, kad ir sācies jauns posms, kultūras darbiniekus nomaina politiķi ar atbilstīgu izglītību. Mēs neviens (kultūras darbinieki) taču neesam beiguši starptautisko politisko attiecību institūtu, nevienam nav šīs nepieciešamās izglītības. Mums ir tikai tīras rokas un sirdsapziņa, un mēs, kā varējām un pratām, cīnījāmies par Latvijas brīvību. Nākamajā posmā ir jānāk speciālistiem, nevis ambicioziem cilvēkiem, kas grib kļūt par tautas varoņiem, tikt pie mikrofoniem, katru vakaru ekrānā kaut ko demagoģiski runāt, sevi demonstrējot. Vai kultūra un politika ir savienojami jēdzieni? Kultūra iet pa priekšu politikai tikai dažos vēsturiskos pagriezienos, un šis posms pašlaik ir beidzies. Tagad kultūra ir opozīcijā politikai, ja tā drīkst teikt, – kultūra var veidot savu frakciju sabiedrībā. Kultūrai vajadzēs aizstāvēt tautas intereses nevis kā iekšējai frakcijai, bet gan kā tautas sirdsapziņai. Ja šo sirdsapziņu izdosies iemidzināt vai padarīt apātisku, tad tā ir nācijas pašnāvība...

– Ko bijušie PSRS tautas deputāti darīs turpmāk?

– Daļa varēs atgriezties pie saviem tiešajiem pienākumiem. No piecdesmit diviem PSRS tautas deputātiem, kas bija ievēlēti no Latvijas, mēs bijām divpadsmit, kas visu laiku strādāja Maskavā. Pārējie nebija nepārtraukti atrauti no dzimtenes, viņi strādāja komisijās un brauca uz Maskavu tikai laiku pa laikam. Es nebūt negribu teikt, ka kāds no PSRS tautas deputātiem ir strādājis mazāk un ka Latvijas labā strādāja tikai divpadsmit, kas visu laiku atradās Maskavā. Diemžēl par PSRS tautas deputātiem ir daudz mazāk rakstīts un runāts nekā par Latvijas deputātiem; uzskatu, ka vajadzētu TV tiešo pārraidi, kurā piedalītos visi PSRS deputāti no Latvijas un katrs varētu atskaitīties, ko viņš darīja vai nedarīja Latvijas labā.

Man tā bija nevis karjeras taisīšana, bet gan uzupurēšanās. Biju atrauta no mājām, no rakstāmgalda – no sava darba. Maskavā man bija sveša, naidīga vide. Un pašlaik nevēlos iesaistīties nekādās politiskās struktūrās. Šobrīd esmu pusceļā un neziņā par to, kā dzīvošu rīt, parīt, bet es nebaidos arī no fiziska darba. Varbūt tagad, kad pāriesim uz tirgus ekonomiku, nevienam nebūs vajadzīgas manas noveles, mans literātes talants, bet būs pieprasījums tikai pēc politiskām avīzēm. Un nevienam jau nevar pārmest, ka grib lasīt nevis garus romānus, bet gan publicistiskus rakstus, jo laika ir maz. Un šis ir laiks, kad par visu ir jābūt informētam, tātad avīzes ir jālasa daudz vairāk nekā daiļliteratūra. No šā viedokļa raugoties, es palieku bez savas profesijas lietojuma.

 

Turpinās citi

 

– Būšu daudz laimīgāka, ja materiāli man būs daudz grūtāk nekā bija, strādājot Maskavā, bet es vismaz zinu, ka neiegrūdīšu Latviju postā, ja neuzņemšos nest to, ko nespēju pacelt.

Kā rakstniece turpināšu virzīt sabiedrisko domu un dzīvošu līdzi visām sabiedriskajām norisēm, izteikšu savu viedokli. Tas gan nenozīmē, ka man būtu jācīnās par vietu zem saules kādā politiskā jomā. Es izteikšu savu viedokli tai sabiedrības daļai, kas rēķinās ar maniem uzskatiem, kas mani gribēs uzklausīt.

Kad vēlēs Saeimu (vai kā nu sauksim jauno valdību), ne jau visus pašreizējos politiķus ievēlēs, būs jāprot pateikt: es izdarīju visu, ko varēju, tagad nāks nākamie un turpinās. Nedrīkst domāt: es esmu mūžīgs, jo esmu tik daudz izdarījis Latvijas labā. Ir jāapzinās, ka katram ir uzdots noiet savu ceļa posmu un ir jāprot laikus noiet no skatuves un dot ceļu nākamajai paaudzei, kas ir kompetentāka.

Vēl... Mums teica, ka uz PSRS Tautas deputātu 5. kongresu mums neesot jābrauc. Uzskatu, ka tā ir vai nu provokācija, vai muļķība no Latvijas parlamenta puses. Mēs, Tautas frontes frakcijas deputāti, nekad neesam nodevuši Latviju un nobalsojuši pret, kaut gan daži mūs uzskata par tautas nodevējiem tikai tāpēc, ka mēs piedalījāmies piektā kongresa darbā. Es uzskatīju par savu pienākumu tur strādāt līdz pēdējai dienai un atbalstīt Krievijas demokrātus, palīdzēt demontēt PSRS. Man nav vienaldzīgs Krievijas liktenis nevis tāpēc, ka esmu krieviete, bet gan tāpēc, ka cienu latviešus. Ja Krievijā būtu uzvarējis pučs, būtu sākušās bēgļu straumes, kas plūstu uz Rietumiem, un tās kā vilnis veltos pāri Latvijai, Baltijai, un nekāda neatkarība tur nebūtu līdzējusi.

Kamēr es biju PSRS tautas deputāte, uzskatīju par savu pienākumu būt kopā ar krievu demokrātiem. Tagad, kad esam atzīti de iure un de facto, mēs varam turp nebraukt, bet kamēr tā nebija...

Ģeogrāfiski jau mēs vienmēr paliksim Krievijai kaimiņos, un Krievijas demokrāti daudz darīja, lai Latviju atzītu gan Krievija, gan PSRS.

 

Pilsonība

 

– Kādas jūs saskatāt Krievijas un Latvijas turpmākās attiecības?

– Es gribētu, lai šīs attiecības būtu normālas, un šajā ziņā svarīgs ir pilsonības jautājums. Ja tiks pieņemts tas pilsonības likuma variants, kuru piedāvā Pilsoņu komiteja, tad tā būs latviešu pašnāvība. Latvijā ir skaitliski liela iedzīvotāju daļa, kas jutīsies aizvainoti un kā otrās šķiras cilvēki. Varētu sākties sabotāža rūpniecībā. Būs labi, ja tas būs tikai kāds streiks, tas nav tas bīstamākais. Uz to mierīgi noskatīsies arī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Ja tiks pieņemts šis pilsonības likuma variants, tas var novest pie pilsoņu kara, uz ko apvērsuma dienās aicināja raidstacija «Sodružestvo», tā būs tāda Karabaha, kur neviens nezinās, kurš šāvis pirmais. Uzskatu, ka jebkura cilvēka dzīvība ir vērtība, ko nevar aizstāt nekādas materiālas vērtības. Latvijā šajā pilsoņu karā cietīs latviešu tautas genofonds, jo pirmām kārtām bojā ies jaunie vīrieši.

– Kāds būtu risinājums?

– Es atbalstu I. Godmaņa variantu, jo tauta ir tā satracināta, ka par nulles variantu nevar būt ne runas. Uzskatu, ka pilsonība ir jādod visiem tiem, kas piecus gadus ir nodzīvojuši Latvijā, bet turpmāk - ar desmit vai piecpadsmit gadu cenzu (visiem tiem, kas rīt vai parīt iebrauks Latvijā). Tiem ir jāzina latviešu valoda un Latvijas vēsture, un, protams, spēkā ir visi tie likumi, kas ir citās attīstītajās valstīs. Nevar ar atpakaļejošu datumu visiem tiem, kas iebraukuši 1941. gadā un kam pašiem tagad ir bērni un mazbērni, kas šeit dzimuši un auguši, pateikt – nu viņi nebūs Latvijas pilsoņi. Bet šie cilvēki jau paši nav izvēlējušies šo zemi. Viņos radīsies morāls aizvainojums. Var jau teikt: jā, viņi nav iemācījušies latviešu valodu, – to es nosodu. Bet nevar jau vēsturi pagriezt atpakaļ, nerēķinoties, kādi apstākļi bija pirms trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit gadiem. Ja mēs toreiz būtu uzspieduši latviešu valodu kā valsts valodu, mēs visi būtu aizbraukuši uz Sibīriju, Un tāpēc aicinu, aizstāvot latviešu tautas intereses, pieņemt pilsonības likuma optimālo variantu. Kad sāksies Krievijas atdzimšana, daudzi brauks prom paši, jo šeit izjutīs diskomfortu. Ja Krievijā sāks dalīt zemi un celt mājas... Bet, ja sāksim viņus piespiest atstāt Latviju, tas radīs tikai agresivitāti.

Ja pieņemsim tādu pilsonības variantu, ka pilsoņi ir tikai tie, kas šeit dzīvojuši līdz 1940. gadam un viņu pēcnācēji, aizvainota būs tehniskā inteliģence, es nerunāšu par radošo, jo tā Latvijā nemaz nav tik kuplā skaitā. Sāksies smadzeņu noplūde uz Rietumiem, šis process pašlaik notiek Krievijā, jo nav darba apstākļu. Tie, kurus mēs saucam par migrantiem, – tie paliks. Šajos krievu cilvēkos pašlaik krājas spriedze, viņi kļūst agresīvi. Kāds bīstams potenciāls viņos krājas... Pie automātiem ķersies nevis inteliģence, bet tie vienkāršie cilvēki, kuriem liksies, ka tiek ignorētas viņu un viņu bērnu tiesības, nepiešķirot pilsonību. TAD PILSONĪBA BŪS LATVIEŠIEM, BET PILSOŅU KARŠ KĀ LATVIEŠIEM, TĀ KRIEVIEM.

– Kurš laiks būtu jāņem par atskaites punktu pilsonības noteikšanā?

– Tā varētu būt arī 4. maija Deklarācijas diena. Tas nav tik būtiski. Žēl, ka tik ilgi kavējas pilsonības likuma pieņemšana. Negribētos kaitināt mūsu radikāļus, – labi, lai būtu no 4. maija. Bērni, kas dzimuši pēc 4. maija Deklarācijas, nav vainīgi, ka piedzimuši ukraiņu vai baltkrievu vecākiem. Ar kādām tiesībām viņiem pilsonību dos Krievija vai Ukraina, ja viņi ir dzimuši šeit?! Ja Krievija dod kādam pilsonību, tai ir jāuzņemas atbildība par šo cilvēku, bet kā var uzņemties atbildību, ja šis cilvēks tur ne brīdi nav dzīvojis! Nebūs jau vairs PSRS pilsonības, būs Ukrainas, Baltkrievijas...

Cilvēks bez pavalstniecības tiek diskriminēts arī no starptautisko cilvēktiesību viedokļa. Ja mēs visu tik ļoti melnu no balta dalīsim, tad nebūs nekāds brīnums, tad nevajadzēs tankiem pārbraukt Latvijas robežu – tiem atliks tikai izbraukt no Ādažu poligona...

 

Aizliegums - ceļš uz pagrīdi…

 

– Manuprāt, pašlaik aizliegt Komunistisko partiju Latvijā ir tas pats, kā rīkojās boļševiki, Latvijā ienākuši 1940. gadā. Kā domājat jūs?

– Pirms atbildu uz šo jautājumu, gribu sevišķi uzsvērt: pēc savas pilnīgi apzinātas pārliecības nekad neesmu bijusi komunistiskās partijas biedre, lai gan stāties PSKP rindās man tika piedāvāts vairākkārt. Man nebija jānoliek partijas biedra karte, jo nekad to neesmu saņēmusi. Bet mana attieksme pret partiju kā tādu? Bez šaubām, jānacionalizē komunistiskās partijas īpašums, jo tas nav tikai partijas īpašums vien. Var jau likvidēt partiju, bet nevar aizliegt cilvēkiem ticēt saviem ideāliem.

Nedrīkst aizliegt un nospiest opozīciju, var nepieņemt tās viedokli, bet aizliegt – nē, tas nozīmē aizdzīt pagrīdē, jo cilvēki fanātiski ticēja tām idejām. Pašlaik aizliegt partiju – tas ir tāpat, kā savulaik aizliegta bija ticība un baznīca, bet tāpēc jau cilvēki nepārstāja ticēt. Tagad baznīcas ir atvērtas un pilnas ar tautu. Jo vairāk kaut kas tiks aizliegts, jo vairāk cilvēki apvienosies pagrīdē, un arī šī ideoloģija varētu aicināt uz asinsizliešanu un pilsoņu karu. Uzskatu, ka ir tiesības pastāvēt līdzās, bet par apvērsuma mēģinājumu ir jātiesā konkrētas personas, nevis visi partijas biedri, t. i., partija kopumā.

Avīze «Iskra» savulaik arī bija partijas laikraksts, un tās darbība noveda līdz 1917. gada revolūcijai un 73 gadus ilgam ārprātam. Vai tagad mums ir vajadzīga kārtējā dzirkstele pagrīdē, kas var izraisīt sprādzienu?

Pilnīgi aizliegt komunistisko partiju būtu loģiski tikai pēc Nirnbergas procesam līdzīgas akcijas, kad tiktu dokumentāri pierādīti un fiksēti visi partijas noziegumi pret tautu. Tikai tad tas neizskatīsies pēc atriebības ideoloģiskajam pretiniekam – kā kārtējā izrēķināšanās ar citādi domājošajiem sabiedrībā no to politisko spēku puses, kuri ir nākuši pie varas.

–       Vai, jūsuprāt, nākotne ir daudzpartiju sistēmai Latvijā?

– Jā, opozīcijai ir jābūt konstruktīvai, nevis aizvainojošai vai aizskarošai. Katrs var iet un ticēt savā baznīcā, politikā jau arī ir savi dievi.

Publicistika – mūžīga problēma

– Jūs esat bijusi gluži kā bērnunamu «krustmāte». Kā šis jautājums tiks risināts nu jau brīvajā Latvijā?

– Jebkurā valstī vienmēr būs bāreņi. Vai nu tie būs narkomānu bērni, vai bērni, kam vecāki gājuši bojā autokatastrofā. Bāreņi būs jebkurā sabiedrībā. Visās attīstītajās valstīs bāreņus mēģina integrēt ģimenēs. Visu laiku pie mums nebija atļauts adoptēt slimos bērnus, lai gan ir cilvēki, kas to labprāt darītu. Beidzot ir parādījušies «ģimenes bērnunami», piekrītu, tas nav pareizs nosaukums, bet par to es sapņoju jau pirms desmit gadiem. Toreiz domāju, ka tādu nebūs, tāpēc ka nebūs nekad.

Šie Latvijas «ģimenes bērnunami» ir apvienojušies asociācijā «Žubīte».

Ja celsies tautas tikumība, tad būs mazāk bāreņu. Pašlaik daudzos bērnunamos ir dzīvu vecāku bērni. Lai pilnīgi pārietu uz «ģimenes bērnunamiem», būtu vajadzīga valsts dotācija. Tai jākļūst par valsts politiku. Latvijas valstij ir jābūt ieinteresētai šo bērnu audzināšanā, jo daudz ir tādu bērnu, kas dzīvo internātos un bērnunamos, kuros valsts iegulda lielus līdzekļus, lai cilvēkus pabarotu un apģērbtu. Tomēr šie cilvēki ir sabiedrībai zaudēti, jo tie nonāk dažādās labošanas darbu iestādēs. Ir pierādīts, ka to bērnu, kas ir auguši «ģimenes bērnunamos» un kas noiet no ceļa, procentuāli tomēr ir daudz mazāk...

 

Edīte Valtere

 

Jāzepa Danovska foto

 

 

Redakcijas piezīme. Publikācijā ir saglabāta M. Kosteņeckai raksturīgā sarunvaloda.