Izmaiņas

Rīcības komiteja par savu tiesisko pozīciju bija droša, jo Senātam neesot līdzekļu to Berlīnē noliegt. Ar savu juridisko pozīciju kongresa rīkotāji bija pārrēķinājušies. Pēc vēlreizējas apspriešanās ar rīcības komiteju, kas palika pie sava uzskata, ka kongresu nevar pārcelt, Berlīnes Senāts, respektīvi, Vācijas Ārlietu ministrija savā stratēģijā izmantoja jau ieplānoto Berlīnes statusu, skaidrojot, ka aizliegumu kongresam izsaka sabiedrotie, kuru lēmumu tiesā vairs nevar pārsūdzēt. Tā arī notika. 24. jūlija vakarā Berlīnes Senāta kancelejas vadītājs, pilsētas galvas Klausa Šica (''Klaus Schütz'') prombūtnes laikā augstākais Berlīnes valdības ierēdnis Horsts Grāberts rīcības komitejas priekšsēdei Rasmai Šildei Britu militārās misijas uzdevumā paziņoja, ka kongress Berlīnē «nenotikšot», citiem vārdiem izsakoties, tas nozīmēja, ka ir vai tiks aizliegts rīkot kongresu Berlīnē, neminot nekādus iemeslus. 25. jūlijā šo mutisko paziņojumu iesniedza rakstveidā. Līdz ar to Vispasaules latviešu jaunatnes kongress Berlīnē bija beidzies — vispār neiesācies.

Doma par Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu radās 20. gadsimta 60. gadu sākumā, kad sāka palielināties personiskie kontakti starp Ziemeļamerikas, Kanādas un Eiropas jauniešiem (mazākā mērā arī ar Austrālijas jauniešiem). Jau vairākus gadus Eiropas latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) kongresos bija piedalījušies daži latviešu jaunieši no ASV, kas Vācijā dienēja ASV armijā, savukārt pirmie ELJA pārstāvji ASV viesojās 1962. gadā. Tomēr galvenā plūsma bija no Ziemeļamerikas uz Eiropu. Gadu vēlāk, 1963. gadā, 10. Eiropas latviešu jaunatnes apvienības kongresā jau piedalījās 90 jauniešu no ASV, kas Eiropā ieradās ar speciālu lidojumu. Līdzīgs ASV un Kanādas latviešu jauniešu skaits bija arī 1964. gada ELJA kongresā Hamburgā. 1965. gada ELJA kongresā ar referātiem uzstājās bijušais Amerikas latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) priekšsēdis Valters Nollendorfs un bijušais «Jaunās Gaitas» un esošais žurnāla «Mēs» redaktors Aivars Ruņģis. 1966. gadā doma par Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa rīkošanu jau bija nobriedusi, un ELJA 13. kongresa pilnsapulce izraudzīja tā pagaidu rīcības komiteju, par vadītāju ieceļot Rasmu Šildi. Rīcības komitejā Rasmas Šildes vadībā darbojās arī ELJA pārstāvji Dainuvīte Neimane, Māris Slokenbergs, Valdis Liepiņš, ALJA pārstāvis Ģirts Kaugars (vēlāk Ulvis Grīnvalds) un Latviešu nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā (LNJAK) pārstāve Laima Lange. Berlīnē kongresa rīkošanai izveidoja arī tehnisko sekretariātu. Jau līdz 1966. gada 4. decembrim Rasma Šilde Berlīnē bija sarunājusi telpas kongresam.

ASV Ārlietu ministrijas atbildes teksts:

''Let me say that the U.S. is sympathetic with the position you set forth in your telegram and that I personally understand your dsappointment as well as the disappointment of your membership in having your meeting cancelled under circumstances which arose rather suddenly.''

''I understand that it was possible for you to make other arrangements to hold your meeting in Hannover. I hope that these arrangements have worked out well, and I am truly sorry for any inconvenience caused to you or your organization by changing events''.

Savā atbildes vēstulē ASV Ārlietu ministrija nepievēršas 1. VLJK aizliegšanas iemesliem, bet, kā ierasts latviešu un baltiešu jautājumos, deklarē, ka tā «konsekventi ir atteikusies atzīt patvarīgo Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā». Šāda atbilde nevarēja apmierināt 1. VLJK dalībniekus no ASV.

Daudzi ASV Kongresa pārstāvji savām vēstulēm ''BATUN'' bija pievienojuši arī ASV Ārlietu ministrijas atbildes, kuras viņi bija saņēmuši sakarā ar saviem pieprasījumiem. Ārlietu ministrijas atbildes bija ļoti līdzīgas. Ievadā bija uzvērts, ka šī atbilde līdzinoties tai, kuru ASV prezidents Lindons Džonsons (''Lyndon B. Johnson'') nosūtījis 3. augustā ''BATUN''. Ārlietu ministrija nožēlojot, ka ar kongresa aizliegšanu rīkotājiem radušās neērtības. Tā noraidīja apgalvojumus, ka aizlieguma pamatā bijuši PSRS protesti un brīdinājumi, bet kongresa aizliegums patiesībā bijis neatkarīgs ASV, Lielbritānijas un Francijas valdības lēmums, kas saskaņots ar Rietumvācijas valdību. Tāpat Ārlietu ministrijas atbilžu rakstos tika uzsvērts, ka ASV konsekventi atteikusies atzīt Latvijas varmācīgo iekļaušanu PSRS sastāvā.

[..] ''I fully understand your disappointment, and that of members of the United Baltic Appeal, Inc., over the cancelation of the meeting. While it is true that the dates for the Congress were made known well in advance, a combination of other circumstances came to a critical head very shortly before the opening of the Congress which led to the difficult decision that the meeting not be held in Berlin. It was the view of the responsible Allied and German authorities that, had the meeting taken place as scheduled, the consequences might have been contrary to objectives that we all support. I can assure you that this action was not taken as the result of any suggestion or action of the Soviet Union. Rather, it was an independent decision made by the United States, British and French governments, with which the German government was in complete agreement.''