16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Memoir|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)|Published on=2001/01/20|Original title=Uz tām dienām atskatoties|Comments=Modris Bakmanis, dizainers, vīru kora "Tēvzeme" prezidents}}{{Written by|Modris Bakmanis}}{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}{{About topic|Barikādes, Lietuvā, 1991}}{{About topic|Berlīnes mūris}}{{About topic|Barikādes, mītiņš Daugavmalā, 1991}}{{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}{{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Kultūra un māksla}}{{About person|Haralds Mednis}}{{About person|Eduards Grāvītis}}{{About person|Gončarenko}}{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}{{About place|Lietuva}}{{About place|Polija}}{{About place|Vācija}}{{About event|E1991011300}}{{About year|1990}}{{About year|1991}}{{About year|1992}}'''Rīga, 1990. gada decembris'''
Rīgā laiku pa laikam kaut kur spridzina. 20. decembrī, ejot pēc vilciena biļetēm braucienam uz Vāciju (toreiz vēl tikko kā apvienošanos sākušās VFR un VDR) t.s. Intūrista kasēs Elizabetes ielā (tagad Multibankas telpas), redzēju Ministru Padomes izsistos logus visā ēkas četru stāvu augstumā. Šādi sprādzieni ap to laiku notika arī pie Torņakalna stacijas — deportēto piemiņas akmens — un vēl vairākās vietās Latvijā.
Kuzņicā. Polijas robežsargi ar ieročiem pie katra vagona dežurē visu laiku, kamēr tiek nomainīti vagonu riteņi.
'''Berlīne, 1990. gada decembris'''
7. oktobrī ir kritis Berlīnes mūris. Zīmīgi ir uz Rīgas barikāžu dzelzsbetona bluķa rakstītie vārdi: "Berlīnes mūris ļaudis izšķīra, bet Rīgas mūris vienoja." Tā tas patiešām bija.
Uzturēšanās atļauja Vācijā mums bija līdz 1991. gada 8. janvārim. Ņemot vērā nenoteikto situāciju Vāciju apvienošanās laikā, riskējot ar nepatikšanām, nodzīvojām vēl trīs dienas pēc atļautā laika un izbraucām no Berlīnes 11. janvārī. Tas tad kļuva par cēloni mūsu tālākajiem piedzīvojumiem atpakaļceļā. Uz robežas vācu kontrole bargi pakratīja pirkstu par mūsu pārkāpumu. Oficiālu nosodījumu tā arī nesaņēmām.
'''Viļņa, 1991. gada 12. un 13. janvāris'''
Vakarā iebraucām Viļņā, lai pēc četrām stundām dotos tālāk uz Rīgu. Jau iebraucot Viļņā, mūs lūdza palikt vagonā. Pēc neilga laika vagons tika izvests no Viļņas Centrālās stacijas teritorijas un apstājās tumsā nepazīstamā, klusā vietā. Sapratām, ka notiek kaut kas neparedzēts, jo tikai ārkārtējā gadījumā taču iespējama starptautiskā vagona aizkavēšana. Jāpiebilst, ka mūsu vagonā bija arī vācieši. Viss klusu. Vagons stāv. Informācijas nekādas.
Kā vienmēr šādās situācijās, kad cilvēkiem rodas neparedzētas grūtības, uzrodas izmanīgi un uzņēmīgi cilvēki — vietējie taksometru šoferi, kas par 300 rubļiem (75 rubļi no cilvēka) gatavi maksātspējīgos brauktgribētājus aizvest uz Rīgu. Tolaik tāda summa bija krietna nauda. Retajam, no ārzemēm atgriežoties, tāda nauda bija. Tomēr daži aizbrauca. Tā kā mums šādas naudas nebija, vajadzēja paļauties uz cerību, ka ar mums nekas ļauns nevar notikt. Pienāca vakars. Satumsa. Mūsu diviem vagoniem piekabināja vēl divus vagonus Berlīne—Rīga, kas tikko bija iebraukuši Viļņā ar nākamo vilcienu pēc mums. Ap pulksten 24 mūsu vagonus sāka stumdīt un grūstīt, līdz, kā liekas, tikām uz īstā ceļa un sākām burtiski joņot. Likāmies gulēt, jo vagona pavadone paziņoja, ka braucam uz Rīgu. Laikam braucām bez pieturām, jo ap plkst. 4 mūs brīdināja, ka tuvojamies Rīgai, esot jau Jelgava.
'''Rīga, 1991. gada 14. janvāris'''
Pulksten 5 iebraucām Rīgā. Taksometra šoferis, mūs vedot mājās no stacijas, bija izbrīnīts, ka mēs esam laimīgi atbraukuši no Viļņas, jo Rīgā jau bija zināms, ka tur notikušas nopietnas sadursmes ar padomju armiju.
