Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Uz tām dienām atskatoties

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Modris Bakmanis, dizainers, vīru kora "Tēvzeme" prezidents

Rīga, 1990. gada decembris

Rīgā laiku pa laikam kaut kur spridzina. 20. decembrī, ejot pēc vilciena biļetēm braucienam uz Vāciju (toreiz vēl tikko kā apvienošanos sākušās VFR un VDR) t.s. Intūrista kasēs Elizabetes ielā (tagad Multibankas telpas), redzēju Ministru Padomes izsistos logus visā ēkas četru stāvu augstumā. Šādi sprādzieni ap to laiku notika arī pie Torņakalna stacijas — deportēto piemiņas akmens — un vēl vairākās vietās Latvijā.

25. decembra vakarā kopā ar dēlu Jāni izbraucam no Rīgas uz Viļņu vagonā Rīga — Berlīne.

Agri no rīta 26. decembrī iebraucam Viļņā. Četru stundu ilgo starplaiku līdz tālākbraukšanai izmantojam, lai pavērotu Viļņu. Stacijas telpās daudz ļaužu — guļošu uz savām pauniņām, sēdošu, bezmērķīgi klīstošu (tāpat kā mēs). Pilsētā ļaužu maz. Pēc plkst. 9 visi veikali slēgti. Lietuvā jau pilnīgi oficiāli svin otros Ziemassvētkus. Pilsētā viss mierīgi.

Kuzņicā. Polijas robežsargi ar ieročiem pie katra vagona dežurē visu laiku, kamēr tiek nomainīti vagonu riteņi.


Berlīne, 1990. gada decembris

7. oktobrī ir kritis Berlīnes mūris. Zīmīgi ir uz Rīgas barikāžu dzelzsbetona bluķa rakstītie vārdi: "Berlīnes mūris ļaudis izšķīra, bet Rīgas mūris vienoja." Tā tas patiešām bija.

Aiz S-bāņa Varšavas stacijas Berlīnē gar Šprē upes krastu, sākot no Oberbauma tilta, vēl saglabāta apmēram 2 km gara mūra daļa, kas atdalīja pilsētas rajonu Fridrihshainu no Kreicbergas. Mūra Rietumberlīnes puse haotiski aprakstīta un apzīmēta jau sen pirms mūra nojaukšanas. Toties austrumu puse, kurai VDR tautas policisti neļāva pieiet pat tuvumā, bija kā neaprakstīta balta lapa, ko tagad ar steigu centušies apgleznot un aprakstīt ar dažādiem lozungiem visumā labā mākslinieciskā līmenī daudzi vērā ņemami jauni mākslinieki no avangardistiem līdz reālnaturālistiem. Starp daudziem citiem zīmējumiem redzams no kāda fotoplakāta reproducētais "slavenais un kvēlais" Honekera un Brežņeva skūpsts.

Paši berlīnieši zina stāstīt, ka šo vēl nenojaukto un apgleznoto mūra daļu gatavojoties kādi uzņēmīgi amerikāņi nopirkt par visai krietnu summu, ko varētu lietderīgi izmantot nu jau apvienotās Berlīnes labiekārtošanai. Amerikāņi savukārt iecerējuši šo mūri izstādīt daudzās pasaules valstīs.

Uz Berlīnes, īpaši Rietumberlīnes, sakoptības fona griezīgi izdalās krāmu tirgus abpus Brandenburgas vārtiem. Sadzīves sīkumu maz. Galvenā prece ir viss, kas saistās ar padomju armiju, — formas tērpi, uzpleči (pat ģenerāļu!), zīmotnes, ordeņi, grāmatas, kartes, cepures, apavi, ķiveres, gāzmaskas utt. Un tas viss vairāku simtu metru garumā vairākās rindās tieši uz zemes, uz papīriem, kastēm, galdiņiem u.tml. Apkārt šaudās tajā laikā arī Rīgā tik slavenie "uzpirksteņu dancinātāji". Padomju armija, jūtams, vēl nebija no Vācijas izvesta.

Sarunās ar vācu ļaudīm par notikumiem Baltijā viņiem īpašas informācijas nebija. Tikai tik, cik visai skopi atsevišķās reizēs to parāda televīzija vai informē laikraksti, jo viņiem tajā laikā sakarā ar apvienošanos savu problēmu bija diezgan.

Uzturēšanās atļauja Vācijā mums bija līdz 1991. gada 8. janvārim. Ņemot vērā nenoteikto situāciju Vāciju apvienošanās laikā, riskējot ar nepatikšanām, nodzīvojām vēl trīs dienas pēc atļautā laika un izbraucām no Berlīnes 11. janvārī. Tas tad kļuva par cēloni mūsu tālākajiem piedzīvojumiem atpakaļceļā. Uz robežas vācu kontrole bargi pakratīja pirkstu par mūsu pārkāpumu. Oficiālu nosodījumu tā arī nesaņēmām.


Viļņa, 1991. gada 12. un 13. janvāris

Vakarā iebraucām Viļņā, lai pēc četrām stundām dotos tālāk uz Rīgu. Jau iebraucot Viļņā, mūs lūdza palikt vagonā. Pēc neilga laika vagons tika izvests no Viļņas Centrālās stacijas teritorijas un apstājās tumsā nepazīstamā, klusā vietā. Sapratām, ka notiek kaut kas neparedzēts, jo tikai ārkārtējā gadījumā taču iespējama starptautiskā vagona aizkavēšana. Jāpiebilst, ka mūsu vagonā bija arī vācieši. Viss klusu. Vagons stāv. Informācijas nekādas.

13. janvārī no rīta, jau dienas gaismā, sapratām, ka abi mūsu Berlīnes — Rīgas vagoni atrodas kādā no Viļņas piepilsētas dzelzceļa atzarojumiem. Manāms satraukums bija, jo trūka jebkādas informācijas par notiekošo. Uz blakus sliedēm stāvēja vairāki vagoni Ķelne — Ļeņingrada, kas acīmredzot arī atvesti šajā naktī. Ap pusdienas laiku starp sliežu ceļiem sāka staigāt vietējie ļaudis — lietuvieši ar palīdzības piedāvājumiem: maizi, siltas zupas kanniņām, pienu, āboliem, cigaretēm, jo viņiem licies, ka mums tā visa trūkst. Paldies šiem labajiem lietuviešu cilvēkiem. Redzējām, ka viņi to dara no tīras sirds — kā kristieši. Naudu viņi neņēma un pat sašuta par samaksas piedāvājumiem. No viņiem uzzinājām, ka armija it kā esot ieņēmusi Viļņas dzelzceļa mezgla dispečeru centru. Viļņas centrālajā daļā notiekot nelāgas lietas — šaudīšanās Lazdiņos pie televīzijas stacijas, un dienas otrajā pusē notikšot sarunas starp Lietuvas valdību, komunistiem un armiju. Vispār arī šie cilvēki neko daudz nezināja un nesaprata, kas notiek pilsētā.

Kā vienmēr šādās situācijās, kad cilvēkiem rodas neparedzētas grūtības, uzrodas izmanīgi un uzņēmīgi cilvēki — vietējie taksometru šoferi, kas par 300 rubļiem (75 rubļi no cilvēka) gatavi maksātspējīgos brauktgribētājus aizvest uz Rīgu. Tolaik tāda summa bija krietna nauda. Retajam, no ārzemēm atgriežoties, tāda nauda bija. Tomēr daži aizbrauca. Tā kā mums šādas naudas nebija, vajadzēja paļauties uz cerību, ka ar mums nekas ļauns nevar notikt. Pienāca vakars. Satumsa. Mūsu diviem vagoniem piekabināja vēl divus vagonus Berlīne—Rīga, kas tikko bija iebraukuši Viļņā ar nākamo vilcienu pēc mums. Ap pulksten 24 mūsu vagonus sāka stumdīt un grūstīt, līdz, kā liekas, tikām uz īstā ceļa un sākām burtiski joņot. Likāmies gulēt, jo vagona pavadone paziņoja, ka braucam uz Rīgu. Laikam braucām bez pieturām, jo ap plkst. 4 mūs brīdināja, ka tuvojamies Rīgai, esot jau Jelgava.


Rīga, 1991. gada 14. janvāris

Pulksten 5 iebraucām Rīgā. Taksometra šoferis, mūs vedot mājās no stacijas, bija izbrīnīts, ka mēs esam laimīgi atbraukuši no Viļņas, jo Rīgā jau bija zināms, ka tur notikušas nopietnas sadursmes ar padomju armiju.

Pulksten 6 pa Rīgas radio Dainis Īvāns paziņo par traģiskajiem notikumiem. Tiek paziņots arī par mītiņu Daugavmalā pulksten 14.

"Tēvzeme" ieradās tribīnē, kas Daugavmalā bija uzcelta padlatvijas vadoņu atrādīšanai tautai. Nu jau vairākas reizes Atmodas laika lielajos saietos mūsu koris maestro Haralda Medņa vadībā bija skandējis savas dziesmas. No šejienes skanēja arī mūsu redzamāko un atzītāko cilvēku kvēlās runas, aicinot tautu Atmodai. No šīs vietas bija redzams, ka ar katru pulcēšanās reizi sarkanbaltsarkano karogu jūra kļūst plašāka un blīvāka.

Kopš šīs sanākšanas sākās barikāžu dienas Rīgā, ko atbalstīja visa Latvija.

Jau ar 13. janvāri sākās arī mūsu dežūras vīru kora "Tēvzeme" klubā Jaunielā. Dažas dienas vēlāk klubā tika iekārtots arī medicīnas punkts steidzamas palīdzības sniegšanai ar ārstu dežūrām. Bija sagādāts viss nepieciešamais inventārs, medikamenti un pārsiešanas materiāli. Bija noorganizēta nepārtraukta diennakts dežūra pie kluba telefona sakaru uzturēšanai starp vecpilsētas dežūru vadītājiem un jebkuras svarīgas informācijas iegūšanai un nodošanai tālāk. Pie telefona parasti dežurēja meitenes.

Dežūrās mūsu klubā parasti piedalījās 6 līdz 10 cilvēki no vīru kora "Tēvzeme" un vīru koriem "Gaudeamus" un "Absolventi". Visvairāk tomēr bija tēvzemiešu. Pārējo koru vīri dežurēja citās vietās. Naktīs, kad dziedājām improvizētajos koncertos, visi bija no šiem trijiem nosauktajiem koriem. Vairākas naktis kopā ar mums bija arī sirmais meistars Haralds Mednis. "Auseklis" sava nenogurdināmā Eduarda Grāvīša vadībā dežurēja un dziedāja Zaķusalā. Par vīru kori "Dziedonis" man nav informācijas, bet, domāju, arī viņi pildīja kādus pienākumus šajā laikā.

Jāteic, ka simtprocentīgas atsaucības nebija ne no viena vīru kora. Protams, jāņem vērā, ka daudzi šos barikāžu dienu uzdevumus pildīja savās darbavietās un to uzdevumā.

Par "Tēvzemi" varu teikt, ka gandrīz tie paši, kuri ikdienā aktīvi piedalās kora sabiedriskajās aktivitātēs, bija arī aktīvākie dalībnieki barikāžu dienās kora klubā.

Dežūru laikā vīri pa pāriem vai trīs kopā gājām apgaitās pa Rīgas ielām. Nekādus ārkārtējus notikumus savu apgaitu laikā nepieredzēju. Tikāmies ar daudziem pazīstamiem cilvēkiem, par kuru pārliecību nebiju šaubījies arī pirms tam. Visvairāk cilvēku pie ugunskuriem pulcējās laukumā starp Jēkaba katedrāli un Augstāko Padomi, Jēkaba ielā, Doma laukumā, pie Ministru Padomes, Zaķusalā. Pilsētas ielas bija klusas, tukšas.

Īpaša gaisotne valdīja Doma baznīcā. Vārds "patvērums" bija visīstākais un piemērotākais šai vietai. Ārā valdot salam, šeit bija miers, klusums, nesteidzība. Dažs atpūtās, solā sēžot un snaužot, cits lasīja, citi pastaigājās starp solu rindām. Tai pašā laikā bija jūtama organizētība, lietišķība. Mediķi bija gatavi jebkurā brīdī pildīt savu misiju. Katrs nosalis vai paguris ienācējs šeit varēja saņemt karstas tējas krūzi ar maizīti, pīrāgu vai cepumu, ko bija sarūpējuši tautfrontieši un citi šurp nākušie ļaudis. Laiku pa laikam klusi ieskanējās ērģeles. Tās ir izjūtas, ko neesmu aizmirsis vēl šodien.

Pretī mūsu klubam Jaunielas otrajā pusē — Kinoamatieru biedrības klubā arī bija iekārtota atpūtas un ēdināšanas vieta. Tā kā mēs, rīdzinieki, pārtikām no līdzpaņemtā, tad šajās un arī citās vietās Rīgā baroja galvenokārt iebraukušos lauku ļaudis.

Mākslas galerijā Mārstaļu ielā pulcējās cilvēki no Mākslas fonda Dekoratīvās mākslas kombināta un kombināta "Māksla". Šeit tika gatavotas t.s. barikāžu zupas pēc ļoti vienkāršas receptes — visu, ko katrs atnesis, liek katlā un vāra. Nekad nebaudīta garšu gamma! Šeit televīzijā varēja sekot, kā "slavenais" Iekšlietu ministrijas pulkvedis Gončarenko sāk sarunas ar omoniešiem un kā tas viss izvērtās tālāk.

Katru vakaru, ejot no mājām uz dežūru, likās, ka nebija pamata īpašam uztraukumam.

Ar 20. janvāri — šaudīšanos pie Iekšlietu ministrijas un Bastejkalnā, degošās automašīnas un trasējošo ložu švīkas vērojot televīzijā, viss mainījās.

Bija jārēķinās ar visļaunāko. Tomēr arī šajā naktī, vismaz mūsu dežūras apgaitā, viss pagāja mierīgi. Kā parasti, pulksten 6 no rīta pie Augstākās Padomes ieejas Jēkaba ielā nodziedājām "Dievs, svētī Latviju" kopā ar radio atskaņojumu. Vēl varēja gaidīt kādas pretakcijas 20. janvāra vakara upuru bēru laikā, bet nekas tāds tomēr nenotika.

Dežūras turpinājās, šķiet, vēl līdz 23. janvārim. Vecrīgā palika barikādes, kurās pagaidu materiālus (mašīnas, baļķus, metāla stabus u.c.) nomainīja ar lielām, smagām dzelzsbetona būvdetaļām. Un tomēr tas nebija par šķērsli, lai augustā ieņemtu Radionamu, jo dežūru pie barikādēm vairs nebija.

Jāatzīmē, ka visā šo dežūru laikā nebija novērojami alkohola lietošanas gadījumi tādā mērā, kā tas diemžēl ir jau pierasts daudzās pulcēšanās reizēs vēlākajā laikā, kaut vai tajā pašā Doma laukumā.

Beidzot šo atmiņā saglabājušos barikāžu dienu piedzīvojumu un pārdzīvojumu izklāstu, jāatgriežas pie sākumā minētā brauciena uz Vāczemi. 1992. gada jūlija sākumā Vecrīgā, tieši pie Augstākās Padomes Jēkaba ielā kopā ar vācu draugiem, pie kuriem bijām ciemojušies 1990. gada sākumā, vērojām vēsturisku brīdi — no augstās barikādes, kas aizšķērsoja ielu visā tās platumā, tika nocelts pirmais dzelzsbetona bluķis, ar to aizsākot Vecrīgas barikāžu nojaukšanu.