Izmaiņas

Manī briest apņēmība izmantot visas iespējas, lai izskaidrotu armijai baltiešu centienus. Ja šādu izskaidrošanu veicu līdz šim darbavietā starp atvaļinātiem vecākajiem virsniekiem un daudzajiem paziņām citās republikās, tad pēc "Asiņainās svētdienas" nolēmu to mērķtiecīgi darīt speciāli krievu armijas rindās.

No rīta Jelgavas stacijā zaldātiem izdalu Latvijas Tautas frontes 1990. gada 4. decembra paziņojumu krievu valodā. Iebraucot Rīgā, dodos uz stacijas uzgaidāmajām telpām, kur desmit paziņojumus izdalu zaldātiem. Piecus iedodu virsniekiem, piebilzdams, ka militārās avīzēs šo tekstu viņi neizlasīs.

Par manifestāciju Daugavmalā. Šeit vienkārši nav vārdu! Pat no zināma paaugstinājuma nav iespējams saredzēt, kur beidzas cilvēku jūra. Liekas, šeit visa Latvija! Velti centās helikopteri noslāpēt runu skaņas. Arī lielākā daļa skrejlapiņu palika kokos, uz jumtiem un Daugavā. Citas cilvēki lasīja un svieda zemē. Es vienu uzglabāju — vēsturei.

Pa ceļam uz darbu diviem virsniekiem iedevu LTF paziņojumu. Jau otro dienu rūpīgi vēroju uz ielām pretimnākošās militārpersonas. Neviļus pētu, vai tikai uz rokām nav lietuviešu asinis, vai nav asiņaini traipi uz šineļiem.

Jau pievakarē pa radio dzirdēju, ka pulksten 19 Rīgā būs dabūjams Jeļcina aicinājums armijai. LTF koordinācijas punktā brīdinu, ka atvedīšu, cik spēšu nest. Dodos no Jelgavas uz Rīgu, kur saņēmu aicinājumu krievu valodā. Apmēram desmit eksemplārus izdalīju stacijā. Sajutu, ka mani šeit nedaudz apsteiguši studenti, jo daudzu zaldātu rokās jau bija aicinājums. Labi, ka zaldāti braukā. Tas nozīmē, ka nav ieviests kazarmu stāvoklis un armija notikumos neiejauksies!

No rīta uz Dobeles šosejas apturēju īsā laika sprīdi trīs armijas mašīnas un iedevu braucējiem Jeļcina aicinājumu.

Man rodas dažādi priekšlikumi par tehnikas izvietošanu (no armijas viedokļa). Tikai šaubos, vai mani Rīgā kāds uzklausīs. Braukt uz galvaspilsētu nekavējoties nevaru, jo no rīta man darbā diennakts dežūra. Klausos radio līdz vēlai naktij. Par notikumiem Lietuvā un Latvijā rakstu Kuzbasa ogļračiem Krievijā, kur man daudz pazīstamu.

Atrodos darbā diennakts dežūrā. Pietiekami laika, lai par notikumiem Baltijā informētu Krievijā pazīstamos armijas virsniekus, kā atvaļinātos, tā arī aktīvā dienesta. Visiem nosūtu Jeļcina aicinājumu armijai. Lai arī Jeļcins faktiski ir Krievijas Federācijas prezidents, bet par avīzēm un informāciju vispār tur vēl noteicēja ir PSKP.

Ziņa par to, ka omonieši nogalinājuši Mūrnieku, neļauj ilgāk palikt Jelgavā. Pēc dežūras ņemu gāzmasku, termosu ar kafiju, sviestmaizes un, protams, Jeļcina aicinājumu, flomāsterus, papīru un dodos uz Rīgu. Dzelzceļa stacijā izdalu zaldātiem Jeļcina aicinājumu. Pie izejas stāv divi pulkveži. Atvainojos un pasniedzu aicinājumu, piebilzdams, ka avīze "Krasnaja Zvezda" tik drīz to nepublicēs. Pulkveži paņēma un pateicās. Latvijas Valsts universitātē saņēmu rakstnieka A. Pristavkina runu televīzijā. Runu biju dzirdējis un sapratu, ka arī tā ir jādara zināma armijai.

Lai nāk tie "neuzvaramie"! Vai tad tajā juceklī netikšu pie kāda šaujamā? Un tad lai Dievs stāv viņiem klāt! Nelīdzēs nekādas vestes!

Ap četriem rītā kustība Doma laukumā gandrīz pilnīgi aprimst. Bet pie ugunskuriem gandrīz tikpat daudz cilvēku, cik bija no vakara. Daudzi klausās pa radio ārzemju ziņas. Jūtama cilvēkos pārliecība, ka Rīgā nekas nenotiks. Vairāk runas un minēšana par kara gaitām Persijas līcī. Pēc pieciem rītā sāk parādīties sargu maiņa. Tos pazīst pēc gāzmasku somām. Arī bārdas noskūtas. Tomēr tie neizskatās atpūtušies. Skaidrs, ka nenāk uz šejieni pirmo dienu.

Pusdienas laikā gāju uz staciju. Pa ceļam un stacijas telpās militāros apveltīju ar Jeļcina aicinājumu un braucu uz Jelgavu.

Darbā (Civilajā aizsardzībā) diennakts dežūra. Mūsu interfrontieši tēlo vienaldzīgos. CA štāba partijas sekretārs darba vietā nav sastopams. Uz telefona zvaniem neatbild. Droši vien apspriežas partijas komitejā (PSKP).

Arī brīvprātīgajiem sargiem nav jābrauc uz Rīgu vieniem un tiem pašiem. Protams, pastāvīgam kodolam ir jābūt, bet citiem ir jābūt vienmēr jauniem, lai patriotisma "skola" aptvertu pēc iespējas vairāk jauniešu.

Pēc dežūras mājās brokastoju un pošos uz Rīgu. Esmu saaukstējies. Droši vien temperatūra. Bet nav tas laiks, lai slimotu. No vilciena loga var redzēt Zaķusalas ugunskurus. Tātad vīri sargā Rīgu! Milicija pie ugunskuriem nesēdētu.