Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Virsnieka piezīmes

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Savedot kārtībā skopos pierakstus par trauksmaino janvāri Latvijā, ceru tos atstāt piemiņai mazdēlam. Neērti par varbūtējām valodas kļūdām. Tomēr neesmu šeit vainīgs. Izsūtīšana uz Sibīrijas ziemeļiem 1941. gadā liedza man saņemt izglītību latviešu valodā.

Iestājoties jaunajam 1991. gadam, man, kā arī daudziem citiem latviešiem, bija skaidrs, ka mūs gaida smagi pārbaudījumi. "Centrs" mēģinās izmantot Persijas līča stāvokli, un viss sāksies Latvijā. Bet notika citādi.

Bieži mērām citus pēc sevis. Kā izglītības ziņā, kultūrā un vispār uzvedībā. Baidāmies no vārdiem "propaganda" un "aģitācija". Bet aizmirstam, ka PSRS iedzīvotāji kopš dzimšanas dzīvi bez propagandas nemaz nespēj uztvert. Arī mums jāprot ar šo cilvēku iespaidošanas līdzekli apieties. Vienīgi nosaukt to varētu skanīgāk, pat latviskot.

No LTF dibināšanas laika man bijusi iespēja trīs reizes runāt televīzijas pārraidēs. Tad arī mēģināju izmantot armijā gūtās iemaņas, lai pārliecinātu "krieviski runājošos". Pēdējo reizi tas bija 15. maijā 1990. gadā, kad es nevarēju klusēt, jo biju aculiecinieks tam, kā privātā pārģērbtie kursanti mēģināja "šturmēt" Latvijas Republikas Augstāko Padomi.

Manī briest apņēmība izmantot visas iespējas, lai izskaidrotu armijai baltiešu centienus. Ja šādu izskaidrošanu veicu līdz šim darbavietā starp atvaļinātiem vecākajiem virsniekiem un daudzajiem paziņām citās republikās, tad pēc "Asiņainās svētdienas" nolēmu to mērķtiecīgi darīt speciāli krievu armijas rindās.

13. janvāris

No rīta Jelgavas stacijā zaldātiem izdalu Latvijas Tautas frontes 1990. gada 4. decembra paziņojumu krievu valodā. Iebraucot Rīgā, dodos uz stacijas uzgaidāmajām telpām, kur desmit paziņojumus izdalu zaldātiem. Piecus iedodu virsniekiem, piebilzdams, ka militārās avīzēs šo tekstu viņi neizlasīs.

No stacijas dodos uz Doma laukumu. Apakšzemes pārejā dažādās vietās četri zaldāti interesējas par izdevumiem, kas saistīti ar seksu. Tos mulsina augstās cenas... Piedāvāju LTF paziņojumu. Paņēma ar interesi.

Līdz Doma laukumam satiku vēl divus zaldātus.

Jo tuvāk Daugavai, jo vējš stiprāks. Uz stūra braši zēni ar lieliem termosiem cienā nosalušos ar tēju.

Par manifestāciju Daugavmalā. Šeit vienkārši nav vārdu! Pat no zināma paaugstinājuma nav iespējams saredzēt, kur beidzas cilvēku jūra. Liekas, šeit visa Latvija! Velti centās helikopteri noslāpēt runu skaņas. Arī lielākā daļa skrejlapiņu palika kokos, uz jumtiem un Daugavā. Citas cilvēki lasīja un svieda zemē. Es vienu uzglabāju — vēsturei.

Pirmdiena, 14. janvāris

Pa ceļam uz darbu diviem virsniekiem iedevu LTF paziņojumu. Jau otro dienu rūpīgi vēroju uz ielām pretimnākošās militārpersonas. Neviļus pētu, vai tikai uz rokām nav lietuviešu asinis, vai nav asiņaini traipi uz šineļiem.

Divdesmit seši gadi, pavadīti padomju armijā, dod pārliecību, ka armija ir spējīga uz visu. Ja ielidos mūsu teritorijā svešzemes lidmašīna, sāksies bezgalīgas saskaņošanas ar Maskavu. Bet ja būs jāšauj uz cilvēkiem — lūdzu! Cik tik vajag! Par to mums liecina notikumi Čerkeskā, Tbilisi, Baku, Viļņā. Sen jau zobu sāpes rodas no saukļa "Tauta un armija ir vienotas!"

Ar maršala Jazova pavēli no 1990. gada 1. novembra virsnieki un virsdienestnieki Baltijas un Aizkaukāza Kara apgabalos saņem ierindnieka produktu devu (bez maksas). Tā pati pavēle paredz virsnieku sievām saņemt tādus pašus produktus no armijas noliktavām (par valsts cenu).

Bet mēs tak dzīvojam vienās un tajās pašās mājās un redzam, kas tiek nests mājās ar lielām somām. Un šeit armijai vēl nav kauna brēkt par "netaisnībām"!

Baltiešus armijas acīs rāda kā fašistus un ekstrēmistus, kuri grib apspiest "mazākumtautas".

Nākot no darba, uz ielas dažādās vietās apturēju trīs armijas smagās mašīnas un iedevu mašīnu vecākajiem vairākus eksemplārus LTF paziņojuma.

Jau pievakarē pa radio dzirdēju, ka pulksten 19 Rīgā būs dabūjams Jeļcina aicinājums armijai. LTF koordinācijas punktā brīdinu, ka atvedīšu, cik spēšu nest. Dodos no Jelgavas uz Rīgu, kur saņēmu aicinājumu krievu valodā. Apmēram desmit eksemplārus izdalīju stacijā. Sajutu, ka mani šeit nedaudz apsteiguši studenti, jo daudzu zaldātu rokās jau bija aicinājums. Labi, ka zaldāti braukā. Tas nozīmē, ka nav ieviests kazarmu stāvoklis un armija notikumos neiejauksies!

Otrdiena, 15. janvāris

No rīta uz Dobeles šosejas apturēju īsā laika sprīdi trīs armijas mašīnas un iedevu braucējiem Jeļcina aicinājumu.

Dienā par notikumiem Lietuvā un Latvijā informēju traktoristu kursu klausītājus (krievu grupu). Daudzus interesē Krievijas—Latvijas līgums, kurš ratificēts naktī no 14. uz 15. janvāri.

Kursu pasniedzēji taisās braukt uz Zaķusalu. Mans uzdevums — izpropagandēt armiju.

Vakarā kļūst zināms, ka omonieši pie Brasas tilta sadedzinājuši vairākas mašīnas, kuras atbraukušas sargāt Rīgas tiltus.

Man rodas dažādi priekšlikumi par tehnikas izvietošanu (no armijas viedokļa). Tikai šaubos, vai mani Rīgā kāds uzklausīs. Braukt uz galvaspilsētu nekavējoties nevaru, jo no rīta man darbā diennakts dežūra. Klausos radio līdz vēlai naktij. Par notikumiem Lietuvā un Latvijā rakstu Kuzbasa ogļračiem Krievijā, kur man daudz pazīstamu.

Trešdiena, 16. janvāris

Atrodos darbā diennakts dežūrā. Pietiekami laika, lai par notikumiem Baltijā informētu Krievijā pazīstamos armijas virsniekus, kā atvaļinātos, tā arī aktīvā dienesta. Visiem nosūtu Jeļcina aicinājumu armijai. Lai arī Jeļcins faktiski ir Krievijas Federācijas prezidents, bet par avīzēm un informāciju vispār tur vēl noteicēja ir PSKP.

Ceturtdiena, 17. janvāris

Ziņa par to, ka omonieši nogalinājuši Mūrnieku, neļauj ilgāk palikt Jelgavā. Pēc dežūras ņemu gāzmasku, termosu ar kafiju, sviestmaizes un, protams, Jeļcina aicinājumu, flomāsterus, papīru un dodos uz Rīgu. Dzelzceļa stacijā izdalu zaldātiem Jeļcina aicinājumu. Pie izejas stāv divi pulkveži. Atvainojos un pasniedzu aicinājumu, piebilzdams, ka avīze "Krasnaja Zvezda" tik drīz to nepublicēs. Pulkveži paņēma un pateicās. Latvijas Valsts universitātē saņēmu rakstnieka A. Pristavkina runu televīzijā. Runu biju dzirdējis un sapratu, ka arī tā ir jādara zināma armijai.

Apskatu aizsprostus, kuri izveidoti ap Ministru Padomes ēku. Nav izveidoti priekšposteņi. Ieeja nepietiekami nodrošināta pret kājniekiem. Eju uz Vecrīgu. Pie Brīvības pieminekļa apmēram 20–30 cilvēku. Sarunu tēma — pēdējie notikumi. Eju uz Universālveikala pusi.

Pie Basteja bulvāra stūra tālāko ceļu aizšķērso smagās mašīnas. Atstāta šaura eja gājējiem. Stūra ēka — ideāls priekšpostenis, bet ne veikalā, ne otrā stāva logos neredz ne tikai smilšu maisus, nav pat ugunsdzēšamo aparātu (tie noderētu aizstāvjiem). Rūpīgi pētu visas Vecpilsētas barikādes un kā vecākais virsnieks (kaut arī atvaļināts) nāku pie slēdziena, ka barikādes spēj noturēt speciālās sapieru tehnikas spiedienu (triecienu) 30—45 minūtes.

Tanki vecpilsētā droši vien netiks lietoti, jo tos samērā viegli apturēt. Vissliktāk aizklāta pieeja Radionamam. Pirmā stāva logi nemaz nav aizsargāti. Doma laukumā daudz cilvēku. Visur valda pacilāts garastāvoklis. Pienāk vakars. Gaisa temperatūra ap plus 2 °C. Lēns vējš. Daudziem pāri plecam somas ar gāzmaskām. Uz nelielas estrādes pie Radionama viens ansamblis nomaina otru. Pienāk vakars. Satieku LR AP deputātu Gunāru Preinbergu. Izsaku viņam dažus novērojumus par barikādēm. G. Preinbergs atbild, ka svarīgu objektu apsardzība drīz pilnīgi pāriešot milicijas rokās. Šī doma rada manī nopietnas bažas. Nav noslēpums, ka miliciju neviens karot neapmāca. Nacionālais sastāvs Rīgas milicijā nav par labu Latvijai. Rīgā milicijas virsnieki simtprocentīgi ir aptaukojušies. Sevišķi tas redzams vasarā, kad figūras defektus neslēpj šineļi.

Ceļā uz LR AP ēku jāiet gar biržas žogu ar politiskām karikatūrām. Galvenā tēma — notikumi Lietuvā, "melnās beretes" un A. Rubiks. Asprātīgi teksti. Lasītāju netrūkst. Tālāk ceļš ved pa šauru eju starp granīta bluķiem. Pie ejām stāv vīri. Visiem pie sāniem gāzmaskas. Vīri nopietni vēro garāmgājējus un viņu somas. Vairākās vietās vecākas rīdzinieces cienā vīrus ar tēju un kafiju.

Apmēram 20–25 metrus no AP ēkas stūra divi lieli ugunskuri. Viens, kurš veidots uz dzelzs konstrukcijām, — grozveidīgs, otrā deg metru garas pagales. Netālu ugunsdzēsēju mašīna ar gāzes ierīcēm — ūdens sildīšanai. Šeit rosīgas saimnieces sasildīšanai pasniedz ļoti garšīgu zāļu tēju un dažādas sviestmaizes.

Bieži parādās korespondenti. Redzamas videokameras. Tas iedveš pārliecību, ka par latviešu apņēmību zinās arī citās valstīs.

Daudziem no Rīgas sargiem rokās vai somās radioaparāti. Pēkšņi izdzirdu pagrīdes raidstaciju "Sodružestvo". Vīru sejas paliek nopietnas. No ētera skan klaji meli: "Vecrīgā sabojāts bruģis. Neskaitāmi ugunskuri, kuriem apkārt klīst bārdaini, nokvēpuši vīri. Dūmi aizklāj debesis. Nemitīgi tiek darbināti jaudīgie traktori, cilvēkiem trūkst gaisa. Nobradāts zālājs, nolauzti koki." Šādu apgalvojumu uzņemu kā personīgu apvainojumu.

Atcerējos par līdzpaņemto papīru. Atrodu vēl prāvu papes kārbu. Izārdu to, un ir materiāls politiskam plakātam. Nosēžos pie ugunskura un sāku rakstīt tekstu. Tekstā dominē Rubiks un Huseins. Blakusstāvošie lasa un smejas. Netālu no manis uzliesmo zibspuldze. Mani fotografē zviedri. Lūdz labāk parādīt manis uzrakstīto. Ar tulka palīdzību interesējas, kas es esmu. Paskaidroju, ka esmu atvaļināts padomju armijas virsnieks. Dienesta pakāpe — majors. Uz jautājumu, vai kāds no manas ģimenes bijis represēts, atbildēju, ka pats biju izsūtīts uz Sibīriju un no turienes uz Galējiem Ziemeļiem vēl 1941. gadā. Tamdēļ arī izglītība man krievu valodā. Krievijā pavadīti 32 gadi. Ļeņingradā absolvēju karaskolu. Paskaidroju, ka, būdams PSKP rindās, centos, cik iespējams, dienesta un darba biedriem izskaidrot Latvijas vēsturi un brīvības centienus. Redzot klaji naidīgo PSKP izturēšanos pret Neatkarības deklarāciju, 4. maijā 1990. gadā es no partijas izstājos.

Pēc sarunas ar korespondentu ap mani izveidojās klausītāju loks, kuriem pastāstīju par Tuvas Tautas Republikas okupāciju 1941. gadā, par PSRS piedalīšanos Irānas okupācijā Otrā pasaules kara laikā, par "aukstā kara" cēloņiem, konfliktiem Ēģiptē un Afganistānā.

Īsi pirms pusnakts biju liecinieks kādai epizodei, kura liecināja par Augstākās Padomes sargu modrību: pie Augstākās Padomes pagrabtelpas loga, kas pa labi no kāpnēm, kāds nolika mugursomu un pazuda cilvēku pūlī. Pēc 10–15 sekundēm kāds no brīvprātīgajiem kārtības sargiem (stāvēdams pie durvīm) piesteidzās pie somas, lai pārbaudītu tās saturu.

Nakti pavadīju, apstaigājot ugunskurus, kā arī sildoties izstāžu zālē (biržā) pie Doma laukuma.

Visur cilvēki vai nu klausījās radio, vai sarunājās par pēdējiem notikumiem. Visi bija apņēmības pilni — ar pieejamiem līdzekļiem, kaut vai ar bruģa akmeņiem, aizstāvēt barikādes.

Izbrīnu rada tikai tas, ka neviens nemāca, kā izturēties tiešā uzbrukuma gadījumā.

Nekur nemanu nekādas instrukcijas, ne pavēles. Jā, valdība mums ļoti "civila". Kas notiktu, ja tomēr kādi desantnieki mēģinātu ieņemt galvenos Rīgas objektus? Ne jau visi ir kaut nedaudz apsargāti. Personīgi par sevi nekādu baiļu nebija. Savā mūžā piecpadsmit reizes esmu taigā saticies ar lāčiem. Vienmēr tas bija negaidīti. Toreiz palīdzēja trīsdesmit gadi, veltīti šaušanas sportam.

Lai nāk tie "neuzvaramie"! Vai tad tajā juceklī netikšu pie kāda šaujamā? Un tad lai Dievs stāv viņiem klāt! Nelīdzēs nekādas vestes!

Piektdiena, 18. janvāris

Ap četriem rītā kustība Doma laukumā gandrīz pilnīgi aprimst. Bet pie ugunskuriem gandrīz tikpat daudz cilvēku, cik bija no vakara. Daudzi klausās pa radio ārzemju ziņas. Jūtama cilvēkos pārliecība, ka Rīgā nekas nenotiks. Vairāk runas un minēšana par kara gaitām Persijas līcī. Pēc pieciem rītā sāk parādīties sargu maiņa. Tos pazīst pēc gāzmasku somām. Arī bārdas noskūtas. Tomēr tie neizskatās atpūtušies. Skaidrs, ka nenāk uz šejieni pirmo dienu.

Pa radio skan "Dievs, svētī Latviju". Visi pieceļas kājās un noņem cepures. No visiem krasi atšķiras trīs dāmas kažokos, kas kaimiņvalsts valodā pie AP ēkas stūra skaļi apspriež savas problēmas. Varbūt "Līdztiesības" deputātu palīdzes? Man nācās aizrādīt, lai apklust un saprot mirkļa nopietnību. Dāmas paraustīja plecus un steidzīgi aizgāja.

Pēc tam novēroju, kā posās uz mājām sargu maiņa. Viss tika novākts un bruģis rūpīgi noslaucīts. Starp citu, raidstacijai "Sodružestvo" nebija ne mazākās jausmas, ka "nokvēpušie bārdaiņi" spēj uzturēt tādu kārtību.

Pusdienas laikā gāju uz staciju. Pa ceļam un stacijas telpās militāros apveltīju ar Jeļcina aicinājumu un braucu uz Jelgavu.

Sestdiena, 19. janvāris

Darbā (Civilajā aizsardzībā) diennakts dežūra. Mūsu interfrontieši tēlo vienaldzīgos. CA štāba partijas sekretārs darba vietā nav sastopams. Uz telefona zvaniem neatbild. Droši vien apspriežas partijas komitejā (PSKP).

Dienas laikā sastādīju ziņojumu uz četrām lapām LR AP Aizsardzības štābam un kopiju personīgi Ražuka kungam ar piezīmi uz aploksnes "steidzīgi".

Ziņojumā uzrādīju 14 pasākumus, kas būtu steidzīgi veicami, lai Rīgas svarīgākos objektus tiešām nosargātu. Katram pasākumam bija minēti vēl papildpunkti un īsumā paskaidrots, kā tie ieviešami dzīvē.

Kategoriski nostājos pret objektu apsardzības nodošanu vienīgi milicijas rokās. Rakstīju, ka Vecmīlgrāvja milicijas daļas un milicijas skolas ieņemšana pierādīja, ka miličus var "ņemt plikām rokām" (zināms, no armijas viedokļa).

Liku priekšā turpmāk, ja sargās milicija, tad blakus jābūt brīvprātīgo vienībām.

Starp citu, iestājos arī par to, lai uz barikādēm būtu kaut kas līdzīgs komandanta dienestam, un noteikti jādarbojas izlūkdienestam un pretizlūkdienestam.

Arī brīvprātīgajiem sargiem nav jābrauc uz Rīgu vieniem un tiem pašiem. Protams, pastāvīgam kodolam ir jābūt, bet citiem ir jābūt vienmēr jauniem, lai patriotisma "skola" aptvertu pēc iespējas vairāk jauniešu.

Svētdiena, 20. janvāris

Pēc dežūras mājās brokastoju un pošos uz Rīgu. Esmu saaukstējies. Droši vien temperatūra. Bet nav tas laiks, lai slimotu. No vilciena loga var redzēt Zaķusalas ugunskurus. Tātad vīri sargā Rīgu! Milicija pie ugunskuriem nesēdētu.

Man līdzi Jeļcina uzsaukumi, kā arī Latvijas-Krievijas līguma teksts. Stacijā sešiem virsniekiem iedodu "lasāmvielu". Ielas pārejā panāku 3. ranga kapteini un piedāvāju viņam savu literatūru. Viņš paņem un pateicas, tad tomēr aizdomīgi paskatās uz gāzmasku, kas man pie sāniem.

Vispirms eju uz Latvijas Valsts universitāti, kur paņemu vēl 30–40 eksemplārus ar rakstnieka Pristavkina runu Latvijas televīzijā. Dodos pie Brīvības pieminekļa. Jau pusdienas laiks, un tur cilvēku nav daudz. Eju uz Vecrīgu. Tehnika stāv, kur stāvējusi. Ielas galā, kas ved uz Mazo Ģildi, — metāla "eži". Pie ugunskura — vīri. Varbūt es "ežus" vienkārši agrāk neievēroju? Nostrādāti labi, bet mazi pēc izmēra un tanka svaru nekādi neizturēs. BMP varbūt aizkavēs uz minūtēm 10–15. Tomēr labi, ka tie dod vismaz morālu drošību. Cilvēki ir centušies darīt ko derīgu.

Pirmā iela pa labi pie paša Doma laukuma pamesta. Šeit, pie barikādes, agrāk bija ugunskurs. Tagad neviena nav. Paliek trauksmaini ap sirdi. Pie Radionama ieejas konstrukcija no betona blokiem. Arī šeit nav domāts par priekšposteni. Vienas granātas šķembas gandrīz visas būtu durvīs. Apšaudes gadījumā cilvēki ciestu ne tik no lodēm, cik no betona šķembām. Noteikti vajadzīgi smilšu maisi.

Mēģinu to iestāstīt kādam, kas te, liekas, ir mazs priekšnieks, bet viss velti! Man liek saprast, ka ir kāds, kas par visu jau padomājis. Tad atceros, ka man somā divas vēstules, un steidzos uz AP.

Pie žoga ar karikatūrām daudz cilvēku. Grūti pat tikt klāt.

Ieraugu arī sevis rakstīto... Eju tālāk. Izveidota no blokiem vesela siena ar šauru eju. Pie ejas trīs vīri ar prāviem ausekļiem pie krūtīm noprasa caurlaidi. Tādas man nav. Parādu adresētās aploksnes. Viens gatavs tās aiznest uz AP ēku. Tomēr svešās rokās nedodu. Palieku gaidīt kādu no pazīstamiem deputātiem, lai vēstuli nodotu. Pa to laiku pētu nocietinājumus. Visumā nekas. Bet traktors "K-700" tādu sienu lēni atpakaļgaitā sagrauj, ka nav ko redzēt!

Vajadzēja nedaudz citādāk. Arī par kājniekiem nav domāts. To pārvarēt nav grūti. Aizmirstas dzeloņdrātis. Nav arī "ežu", ko trauksmes gadījumā iesviest šaurā ejā.

Vīri nospriež mani pavadīt līdz AP ēkai. Pie durvīm kāds dežurants aploksnes paņem tālākai nodošanai.

Atgriežamies pie bloka sienas. Pie ugunskura sildās divi miliči ar automātiem. Sārtie vaigi liecina, ka no laukiem.

Pie mūra jau ap desmit cilvēku bez caurlaidēm. Sargi aiziet cilvēkus pavadīt. Palieku pie ejas viens. Tagad jau caurlaides uzrāda man. Bet sargi vairs neatgriežas... Pie ieejas daudz ziņkārīgo. Atskan domas, ka labi esot ar caurlaižu sistēmu, jo daudzi staigā aiz gara laika. Sargu vēl joprojām nav, un man nav viegli atbildēt uz visiem jautājumiem. Beidzot parādās viens no sargiem un nobrīnās par kārtību, kādu ieviesu pie ieejas. Viņš neuzkrītoši man pasaka, ka caurlaides esot atceltas. Man tas liekas dīvaini, jo tuvojas vakars un jābūt modriem. Bet, ja tur "augšā" tā nolēmuši...

Pūš auksts vējš. Eju pie ugunskura sildīties. Tepat pastaigājas divi bruņoti miliči. Viens pelēkā "bušlatā", otrs — šinelī. Abiem bruņuvestes. Tam, kam šinelis, ir grūti kustināt rokas, jo zaļā armijas bruņuveste ir uzvilkta pāri šinelim. Liekas, ja netīšām pakristu, diez vai bez citu palīdzības uzceltos. Arī īsie automātiņi vairāk domāti troksnim. Ļoti īsi stobri, nav nekādas īstas tēmēšanas līnijas. Jāšauj kārtām "uz dullo", tad būs panākumi. Miličus, kas prastu šaut, esmu redzējis reizi dzīvē. Tie kādreiz Jelgavā trenējās kopā ar mani, uzstājās republikas "Dinamo" meistarsacīkstēs un arī pilsētas izlases komandā, kuru es trenēju.

Aizgāju līdz Doma laukumam. Cilvēku samērā maz. Biržā divās vietās redzami drukāti rīkojumi. Tātad štābs jau rūpējas par kārtību. Apsildos un dodos uz Doma baznīcu. No Daugavas puses pūš auksts vējš. Pie Doma durvīm daudz jauniešu. Iet iekšā un nāk ārā. Iedzeru šeit glāzi tējas. Pulkstenis rāda 19.00. Eju uz laukumu. Ieraugu divus vīriešus lidotāju ziemas jakās. Armijas bikses ar izārdītām vīlēm. Šie uzmanīgi vēro apkārtni. Kur mūsu izlūkdienests?

Aizeju pie Brīvības pieminekļa. Paliek auksts, salst kājas. Man jūtami ceļas temperatūra. Tikai vēl trūka saslimt! Ar trolejbusu aizbraucu līdz stacijai. Ceru sasildīties. Bufetē izdzeru glāzi kafijas un vienam apakšpulkvedim uz galdiņa nolieku Jeļcina paziņojumu.

Piepilsētas zālē uz tablo ieraugu, ka pulksten 20.45 vilciens uz Jelgavu. Man vēl desmit minūtes laika, tomēr steidzos.

Mājās ierodos jau pēc "Panorāmas". Pārsteidz ziņa, ka omonieši ieņēmuši Iekšlietu ministriju...

P. S. Šo pierakstu uzdevums ir parādīt, kā ar vārdiem un drukātiem materiāliem iespējams likvidēt pretinieka informatīvo vakuumu.

Barikādes ir labs veids, kā audzināt cilvēkos patriotismu un gatavot cīņai. Tomēr bezdarbība grauj disciplīnu un mazina pretošanās spējas. Aizsardzībai jābūt dinamiskai un daudzveidīgai.