Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Savas šķiras — buržuāzijas — vārdā (3)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19871022|]]

Starp citu, J. Čakste neieradās uz 1918. gada 18. novembra sēdi un viņa vietā «patstāvīgu, neatkarīgu demokrātiski-republikānisku» Latvijas valsti proklamēja LTP priekšsēdētāja biedrs (vietnieks) G. Zemgals. Par šo visai neparasto gadījumu izteikti visdažādākie viedokļi — gan tajā laikā, gan vēlākajā memuāru literatūrā un publicistikā. Minēti visdažādākie Čakstes prombūtnes iemesli: viņa neticība Latvijas valsts pastāvēšanas iespējai (par 18. novembra aktu pat esot izteicies: «dievs vien zin, kas no tās šļuras iznāks»), pilsoniskas drosmes trūkums, neierodoties tik revolucionārā aktā, u. c. Par pēdējo gan droši var apgalvot, ka bailīgumam nebija nekāda pamata, jo kā LTP izveidošanas apspriedi, tā arī 18. novembra valsts dibināšanas sēdi pavisam oficiāli apsargāja okupācijas varas karavīri. Latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks profesors E. Andersons pieļauj, ka J. Čakste laikus nav saņēmis uzaicinājuma telegrammu, jo tolaik bija apmeties savās lauku mājās. Tomēr visticamāk, ka vainīgas bija iekšējās pretrunas latviešu buržuāzijas kontrrevolucionārajā nometnē. Tā E. Andersons, piemēram, raksta: «Interesanti pieminēt, ka Tautas padomes veidošanās laikā īsu laiku zināmas aprindas plānoja Čakstes iecelšanu ministru prezidenta amatā, bet Ulmani tomēr beidzot uzskatīja par piemērotāku šim aktīvajam amatam.»

K. Ulmaņa Pagaidu valdības stāvoklis tolaik bija pavisam bēdīgs. Aktīvs kontrrevolucionāro karaspēka vienību organizētājs, Latviešu kareivju nacionālās savienības prezidija loceklis V. Beķers vēlāk atcerējās: «Atnāca decembra mēness. Rādījās, ka neviens stāvokļa pareizi nepārredzēja. Ulmanis un daudz citi gaidīja palīdzību no Sabiedrotiem (t. i., Antantes valstīm — I. R.). Uz pašu spēkiem uzticības nebij. Pirmie soļi ar brīvprātīgo organizēšanu liktās cerības Rīgā nepiepildīja, no lauku brīvprātīgiem baidījās vēl vairāk.» G. Zemgals (1905. gadā viens no kreisajiem liberāļiem, pēc Čakstes nāves Latvijas Republikas Valsts prezidents) pat izmisumā esot teicis: «Nu ko lai dara, būs jādzīvo ir zem lieliniekiem, viņi nemaz tik ļauni nav.» Šajā savai šķirai tik kritiskajā situācijā Tautas padomes priekšsēdētājs tad nu devās uz ārzemēm, lai lūgtu Pagātnes politiskas dzīves realitātes paātrināt Antantes militārās palīdzības saņemšanu cīņai pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kā arī lai piedalītos Parīzes konferencē.

Kamēr Čakste virināja dažādu valsts iestāžu pieņemamo telpu durvis ārzemēs, Latvijā atjaunojās padomju vara un izveidojās pirmā pilnīgi noformētā neatkarīgā nacionālā valsts latviešu tautas vēsturē. 1918. gada 17. decembrī Latvijas pagaidu Padomju valdība izsludināja manifestu par padomju varas atjaunošanu, bet 1919. gada 13. —15. janvārī Rīgā notikušais Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku I kongress pasludināja Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku. Tika pieņemta pirmā Padomju Latvijas Konstitūcija, ievēlēta Latvijas Centrālā Izpildkomiteja, kas izveidoja Latvijas SPR valdību ar P. Stučku priekšgalā. Latvijas SPR bija visi suverēnas valsts atribūti: teritorija, iedzīvotāji, varas orgāni. Turpretī uz LTP proklamēto valsti vismaz līdz 1919. gada otrajai pusei nevarēja attiecināt nevienu no augstāk minētajām neatkarīgas valsts pazīmēm. Nerunājot nemaz par to, ka Latvijas SPR realizēja brīvu un neatkarīgu iekšējo un ārējo politiku, bet LTP un Ulmaņa pagaidu valdība (ko uz laiku nomainīja tieša baltvācu muižniecības sabiedrotā A. Niedras valdība) bija pilnīgi atkarīga no Vācijas, jo īpaši no Antantes valstu politikas ikreizējām kolīzijām.

1919. gada 13. jūlijā J. Čakste, atklādams LTP trešās sesijas pirmo sēdi, teica:

«Bet it īpaši šinī brīdi mums ir jāuzsver tas, ka, ja mēs tagad redzam mūsu ministru kabinetu atsvabinātu no neveikla stāvokļa, ja Tautas Padomei ir iespēja še strādāt un ja mēs tiekam apgādāti ar pārtiku, kara materiālu un visādu citu pabalstu, tad pateicība par to no visas tautas pienākas Sabiedroto Lielvalstu Valdībām — Anglijai, Francijai un Ziemeļamerikai, kuru priekšstāvji atrodas šai zālē (aplausi).»

Tomēr Čakste nebija pilnvarots runāt «visas tautas» vārdā. LTP nepiemita ne mazākās konstitucionālisma iezīmes. 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts juridiskais pamatojums bija E. Bites nolasītais vienošanās akts starp LPNP un Demokrātisko bloku, kurā tika paziņots, ka uz politisko partiju vienošanās pamata suverēnā vara Latvijā pārgājusi uz LTP. Latviešu Konversācijas vārdnīcā par to ir rakstīts: «Ljas T. p-es politiskā platforma, ko T. p. pieņēma Ljas valsts neatkarības proklamēšanas dienā 18.11.1918., uzskatāma par Ljas pirmo pagaidu konstitūciju, kas noteica arī T. p-es tiesisko stāvokli jaunā valstī. Pēc šī akta suverēnā vara pieder līdz Satversmes sapulces sasaukšanai Ljas T. p-ei. Tāds noteikums ir pretrunā ar citu demokrātisku valstu satversmēm, pēc kurām suverenā vara pieder pašai t-ai [tautai]. Šāda atšķirība izskaidrojama ar to, ka t. [tautas] pašas griba vēl nebiju izpaudusies.» (LXV, 21. sēj., 42315 — 6.  sl).

Šķiet, ka P. Mucinieks (Latvijas universitātes profesors, vēlāk LLA profesors padomju tiesībās) to ir rakstījis ar krietnu ironijas devu, īpaši ņemot vērā 1917. gada demokrātisko vēlēšanu rezultātus Latvijā, kuri vismaz daļēji ir raduši atspoguļojumu arī šajā enciklopēdiskajā izdevumā.

Bet var piekrist J. Čakstes sniegtajam vērtējumam (kaut pārāk pieticīgam) par Sabiedroto palīdzību. Pēc Sabiedroto Baltijas misijas vadītāja angļu ģenerāļa Gofa 1919. gada 27. jūnija rīkojuma Tautas padomei K. Ulmaņa pagaidu valdība no jauna bija nākusi pie varas (A. Niedras vāciskās orientācijas valdības vietā). 30. jūnija Ulmaņa kabineta sēdes protokolā ir fiksēts: «Tautas padomes priekšsēdētājs Čakste ziņo, ka sabiedrotie izteikuši noteiktu vēlēšanos, lai kabineta rekonstruēšanās notiktu Liepājā un vēl šodien; tas būtu jāievēro, tāpēc viņš liek priekšā kabinetam nekavējoši atkāpties, lai varētu sastādīt jaunu.» Un K. Ulmanis sastādīja jaunu kabinetu, kura sastāvā iegāja 6 latviešu, 3 baltvācu un 1 ebreju augšslāņu pārstāvis – tiem taču vajadzēja simbolizēt kontrrevolūcijas spēku vienotību..

Vēl pārāk maz ir rakstīts par Ulmaņa pagaidu valdības nežēlīgo teroru, nodibinot karatiesas un rīkojot pat soda ekspedīcijas pret savu tautu. Latvijas meņševiku (mazinieku) avīze «Sociāldemokrāts» par soda ekspedīciju Valmieras apriņķī 1919. gada jūlija vidū rakstīja: «Ja varētu savākt un aprakstīt visas tās briesmas, kuras sagādāja soda ekspedīcija tanīs miestiņos, lauku mājās un muižās, kuras tā apmeklēja, tad iznāktu vesels briesmu stāsts.»

Tikai pēc padomju varas gāšanas ar ārvalstu interventu palīdzību, kad baltā terora apstākļos iezīmējās masu revolucionārās kustības zināms atslābums, Latvijas buržuāzija uzdrošinājās sastādīt pirmo konstitucionālo valdību. 1920. gada aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās Latvijas KP gan nepiedalījās, pietiekami nenovērtējot legālās iespējas cīņā pret buržuāzijas kundzību. Lielāko frakciju Satversmes sapulcē ieguva meņševiki (57 deputāti), nākošā pēc skaita bija Zemnieku savienībai — 26 deputāti.

1920. gada 1. jūnijā pieņēma Latvijas valsts pamata likumu, bet 1922. gada 15. februārī Latvijas Republikas satversmi (konstitūciju). Pirmo konstitucionālo kabinetu Ulmanis sastādīja 1920. gada jūnijā. Kā par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, tā arī pēc 1922. gada konstitūcijas par valsts prezidentu Saeimas laikā ievēlēja J. Čaksti.

Satversmes sapulces priekšsēdētāja un valsts prezidenta vēlēšanas sniedza uzskatāmu liecību par Latvijas Republikas parlamenta noteikto šķirisko centrējumu. Satversmes sapulces priekšsēdētāja vēlēšanās J. Čakstes pretkandidāts bija Jānis Rainis (balsis attiecīgi: 83 un 43), 1922. gadā — meņševiks F. Vesmanis, 1925. gadā J. Rainis un K. Ulmanis (pirmajā vēlēšanu kārtā attiecīgi 33 un 32 balsis, Čakstem — 29; otrajā kārtā Rainim nepiedaloties, Čakstem — 60, Ulmanim — 31).

J. Čakste bija samērā veikls Latvijas Republikas reprezentants, tiekoties ar diplomātisko korpusu un ārvalstu valstsvīriem. Kā valsts prezidents viņš amnestēja un no cietuma atbrīvoja par valsts nodevību notiesāto A. Niedru (kaut izraidīja to trimdā), kura pagaidu valdības laikā kontrrevolucionārās armijas daļas vācu ģenerāļa fon der Golca vadībā nedzirdēti asiņaini izrēķinājās ar Rīgas iedzīvotājiem pēc Padomju Latvijas galvaspilsētas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā. Daudzi vēsturiskā literatūrā minēti fakti liecina, ka Latvijas Republikas pirmais valsts prezidents uz konstitūcijas pārkāpšanas gadījumiem un vardarbības aktiem, kas bija vērsti pret revolucionāro sabiedrības daļu, ir raudzījies daudz neiejūtīgāk. J. Čakste, būdams Latvijas Republikas valsts prezidents, mira 1927. gadā Viņam nenoliedzami bija lieli nopelni savas šķiras --latviešu buržuāzijas — priekšā. Latvija? Republika, manuprāt, nebija tikai buržuāzijas republika — tajā joprojām dzīvoja arī latviešu sarkano strēlnieku, J. Raiņa, A. Upīša, A. Čaka un visplašāko tautas masu Latvija, kuras sirdspukstus centās saklausīt dziļā pagrīdē iedzītā Latvijas Komunistiskā partija. Tomēr reālā vara atradās Jāņa Čakstes šķiras rokās. Bet cik šī šķira bija politiski tālredzīga, elastīga, manevrēt spējīga ļoti sarežģītajos (gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski) 20. —30. gados, cik tā spēja, kaut vai minimāli, saskaņot savas intereses ar tautas interesēm, — liecina tikai un vienīgi politiskās dzīves realitātes. Latvijas Republikas pilsoņu sirdīs saglabātās atmiņas par sarkano Padomju Latviju — pirmo sociāli un nacionāli brīvo un neatkarīgo Latvijas valsti latviešu tautas vēsturē — bija viens ne cēloņiem, kāpēc 1940. gadā tik viegli (salīdzinājumā ar 1910.-1920. gadu) tika atjaunota padomju vara Latvijā.