Izmaiņas

1991. gada 9. martā, runādams Maskavas Kinematogrāfistu namā, Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins paziņoja, ka pienācis laiks uz demokrātisko spēku bāzes veidot jaunu, stipru un labi organizētu partiju, un aicināja pieteikt karu valsts vadībai. Turklāt viņš ierosināja tiesiskā kārtā izskatīt to apgabalu padomju vadītāju lietas, kas vienlaikus apvieno šo darbu ar PSKP apgabala sekretāru amatiem. Tas ir lielākais republikas vadītāja izaicinājums partokrātijai visā padomju valsts vēsturē.

Tiesa, pagaidām vēl nav skaidra Jeļcina stratēģija. Savukārt Gorbačovs acīmredzot ir nolēmis diskreditēt Borisu un viņa sabiedrotos tik pamatīgi, ka tie vairs nespētu būt opozīcijā Kremlim. Attiecībā pret kādu citu cilvēku šī taktika, iespējams, attaisnotos, bet gadījumā ar Jeļcinu, kura politiskais talants ir absolūta spēja izdzīvot, tā, visticamāk, piedzīvos fiasko. Zīmīgi šajā sakarā ir izteicies Kārnegi fonda vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Dimitrijs Saims: «Jeļcins ir virsotnē nevis tad, kad valda, bet kad ir saniknota pūļa priekšgalā.» Tātad 17. martā, nedēļu pēc grandiozākā demokrātisko spēku mītiņa Manēžas laukumā Maskavā, līdz ar formālo referenduma jautājumu par «Padomju Sociālistisko Republiku Savienības» saglabāšanu Krievijas iedzīvotājiem būs jāatbild arī uz izšķirīgo būt vai nebūt KPFSR prezidentam. Ja «jā» — tas būs uzticības plebiscīts Jeļcinam un Gorbačova līdzšinējās «piespiedu» popularitātes krišanās. Tas, protams, var izraisīt lielas jukas un pat vardarbības vilni. No tā, kā beigsies šī personību un to personificēto spēku divkauja, bez šaubām, būs atkarīgs savienības un tās bijušo republiku liktenis.

'''*B. Jeļcins jaunības dienās bijis teicams volejbolists'''