Izmaiņas

Šis temats ir ļoti interesants un pamācošs, tāpēc tā teorētisks iztirzājums būtu ļoti vēlams. Varbūt kāds no mūsu erudītajiem juristiem varētu sagatavot atbilstotu atbilstošu publikāciju. Un pilnīgi apsveicami būtu, ja tāda publikācija izraisītu plašāku domu apmaiņu, kurai tad varētu sekot visplašākās lasītāju aprindas.

Šobrīd gribētu pievērsties tikai vienam aspektam šajā jautājumā, pie tam – aspektam, kas attiecas uz patreizējām aktualitātēm, proti, tiesiskās valsta jēdziena principiāla izpratne, nemaz neiedziļinoties tā teorētiskajā pamatojumā, vēsturiskajā atttīstībā, filozofiskā, hronoloģiskā traktējumā, jau dod ikdienas dzīvē zināmu bāzi, stabilu izejas punktu spriedumiem un parādību vērtējumam. Ļoti bieži to izjūtam qluži gluži intuitīvi, piemēram, kad mūs satrauc ziņas par netaisnīgumu labumu sadalē un par nemākulību šo labumu radīšanā, jo šīs ziņas taču satrauc mūsu tiesiskas valsts apziņu.

Bet ir glužl gluži pārsteidzoši, ka attiecībā uz tā saukto «lielo politiku», kuras veidošanā pledalās piedalās tautas vēlētie pārstāvji, tiesiskas valsts — tiesiskas sabiedrības jēdziens netiek nolikts pienācīgā vietā lietojamo argumentu arsenālā.

Tā, apspriežot gan vissavienības, gan republikas līmenī prlekšlikumus priekšlikumus par konstitūcijas 6. pantu, nebija īsti saprotami izšķirīgie argumenti no tiesiskas valsts jēdziena pozīcijām. Neviens taču nejautāja, vai var atzīt par tiesisku valsti, kuras konstitūcijā lerakstīts ierakstīts pilsoņu nevienlīdzības princips, pie tam mazākuma vadošā loma. Un vai tiešām tautas pārstāvji, kurām visiem saprotamā veidā tiktu paskaidrota, ko nozīmē šāds konstitūcijas pants, būtu ar mieru visai pasaulei paziņot: nē, mēs tiešām neesam un negribam būt tiesiska valsts.